Čeka, bumba & rokenrols

"Čeka, bumba & rokenrols" ir Paula Bankovska piektais romāns.

Kritikas vērtējums
""Čeka, bumba & rokenrols" bijušās Padomju valsts pilsonī izraisa pārdomas par tēlojuma sakāpināto negatīvismu, tomēr tieši tas ir šī darba spēcīgākais trumpis – naturālisma apogeja. Mainās proporcijas starp bagātajiem un nabagajiem, bet vēstures mitoloģizācijai tīk riņķot pa apli, universālām parādībām atrodas vieta jebkurā sabiedrībā un valdības vēstnešiem allaž ir ko pārmest kritušajai varai, izvēloties skatpunktu, kas piefiksē "bomzi" pie miskastes. Romāna gadskaitļu (1878–1979; 1982–1989) un nodaļu vienojošais tēls ir padomju laika bērns, viņš arī autors, kura izjūtām nav nekā kopīga ar tradicionālo "padomju laimīgās bērnības" simbolu, smaidošā oktobrēna, Iļjiča mazbērna, tēlu. [..] Padomju valsts tēlota kā psihiskais agresors un varmāka, kas morāli izvaro romāna personāžus, pat bērnus, jo pieaugušo pasaules nelāgā pulsācija viņus garīgi traumē. Bērns ir labi izvēlēts upura tēls, jo nespēj gudri izvērtēt notiekošo, tāpēc vēl vairāk ir pakļauts iznīcinošiem uzbrukumiem. [..] Romāna attēlotā sociālā vide neveido iekšējas aizsardzības sistēmu pret laika un politiskās varas inspirētajām nejaušībām, tāpēc nevis atstaro, bet piesavinās ļauno. Šādi interpretēts padomju latvieša tēls demitoloģizē tagad izplatīto glaimojošo priekšstatu par tautu, kuras garīgais potenciāls bija pietiekami stiprs, lai nedegradētos pat padomju varas apstākļos."

Dubiņa, Ieva. Stigmas Padomju Latvijas miesā. Karogs, Nr. 9, 2002.