Trimdas grāmata

2 pictures

1995. gadā – laikā, kad, lasītāju skaitam trimdā sarūkot, trimdas grāmatu apgādi un izdevniecības ievērojami samazina savu darbību vai to izbeidz pavisam, autores izdevumā klajā nāk Benitas Veisbergas "Trimdas grāmata" (295. lpp., mākslinieka Ēra veidots vāks un autores portreta zīmējums). Vēstījumā, kuru raksturo smalka intimitāte un patiesums, autore mēģina piekļūt trimdas izjūtas dziļumiem, uzdodot jautājumus par to, kas ir trimda un ko tā cilvēkam nodara.

Līdzīgi kā Veisbergas iepriekšējās grāmatas – "Es, tavs maigais jērs" (1968), "Orindas piezīmes" (1977) un "Brīnumaini" (1985) – arī "Trimdas grāmata" formas ziņā atgādina nedatētus dienasgrāmatas ierakstus, kuru vēstītāja risina iekšējo monologu. Veisberga pati savu darbu fragmentāro formu un subjektivitāti cieši saista ar trimdas pieredzi – atšķirtību no dzimtenes un dzimtās valodas runātājiem, lasītāju trūkumu un sajūtu, ka viņa raksta pati sev: "Man jautā – kas tas ir, ko rakstu – romāns, stāsts, dienasgrāmata – un es nevaru pateikt. Ne viens, ne otrs. Viss kopā, pastāsti, pieredzējumi, epizodes, daļas, domas, iespaidi, izjūtas. Tomēr, ne pa roku galam, ne viegli samesti. Meklēju vienību, veidolu. Nezinu, kā iznāks. Mēģinājums. Patiesībā, tāpat kā ar iepriekšējām grāmatām – sajūta, ka spiežos caur brikšņiem, grābstos pa miglu. (..) Viens, kas nāk prātā: tas varētu būt tāda laika, kad cilvēki izmētāti pa pasauli, kad rakstnieks raksta šķirts no savas zemes, tautas, valodas, bez savas literārās vides – šāda laika veidots, šādu apstākļu dzīts formāts. Kad vispirmām kārtām raksta pats sev, savas nepieciešamības dēļ, un pārējais – izdošana, lasītāji, atbalss – varbūt jā, varbūt nē." (Veisberga, Benita. Trimdas grāmata, 108.–109. lpp.)

Vēstījuma pamatā ir vēstītājas izjūtas, asociācijas, vērojumi, refleksijas un apziņas epifānijas, darbs pauž ne tikai ilgas pēc mājām, bet arī mīlestību pret dabu un spēcīgas ticības jūtas. Galvenā darba norises vieta ir Orinda Kalifornijā, kuru ik pa laikam nomaina asociatīvas ainas un bērnības atmiņas no Jelgavas. Dabas ritmi, maņās balstīta dabas izjūta kļūst par būtisku veidu, kā reflektēt par trimdu, atklājot cilvēka esamību un trimdas izjūtu kā vienlaikus konkrētu, specifisku un universālu. Grāmatā darbojas arī vēstītājas dzīvesbiedrs, saukts par Gleznotāju, un dēls, saukts par Bērnu. Dzīvesbiedrs, ar kuru vēstītājai ir kopīga pasaules izpratne, kas balstīta garīgumā un mākslā, neapšaubāmi ir svarīgākā persona viņas dzīvē. Reizē Gleznotājs tverts ar humoru (raksturīgi Veisbergas rakstības stilam vispār) – viņš ir sadzīvē nepraktisks cilvēks, nesātīgs ēdiena baudītājs un ar savām idejām aizrāvies aizmirst visu citu. Vēstītāja bieži skatās uz viņu kā uz lielu bērnu, par kuru jārūpējas. Taču Gleznotāja vilktās līnijas uz audekla atsver visas sadzīviskās nepilnības. Vēstītājas attiecības ar Bērnu raksturo tuvība bērnībā, taču, Bērnam pieaugot un arvien vairāk iekļaujoties amerikāņu sabiedrībā, notiek atsvešināšanās, kas tēlota kā dabisks process. Darbā parādās arī Kalifornijas latvieši un amerikāņi, paziņas un draugi no citām malām, kas ierodas ciemos, veidojot raksturīgu portretu galeriju. Šajā galerijā iekļauti arī trimdā dzīvojošie latviešu literāti un mākslinieki.

Būtiska grāmatas tēma ir vēstītājas attiecības ar māti, kura darbā kļuvusi par simbolu materiālajai, praktiskajai pasaulei, kas pretstatīta mākslas vērtībās balstītajai gara pasaulei, kuru pārstāv meita. Mātes neizpratni par meitas nodarbošanos ar literatūru tā vietā, lai pelnītu naudu, meita tulko kā nemīlestību. Darbā atkārtoti uzsvērts, ka attiecības ar māti ir tumša tēma, par kuru ir grūti runāt, taču vēlme būt patiesai vēstītājai neļauj to noklusēt. Inta Ezergaile recenzijā par "Trimdas grāmatu" šīs tēmas izcēlumu atzīmē kā grāmatas spēku: "Šī grāmata paceļas pāri skaistai, nostalģiskai liecībai (un tā ir skaista, liriska, humoristiska), jo autore, par spīti savām šaubām par skaistas grāmatas "sabojāšanu", pastāv arī uz šīs puses parādīšanu." (Inta Ezergaile. Tārps ābolā... Laiks, Nr.6 (24.01.1996)) Par mātes un meitas attiecību nozīmi darbā liecina arī grāmatas noslēgums – vienīgā teksta daļa, kurai darbā dots nosaukums – "Elēģija". Šajā nodaļā meitas pārdzīvojumā aprakstītas mātes pēdējās dzīves dienas un nāve, rādot meitas izlīgumu ar māti. Juris Silenieks šādu grāmatas finālu skata plašākā kontekstā, rakstot: "Salabšana ar māti ir arī salabšana ar dzīvi, ar trimdu." (Juris Silenieks. Orindas epifānijas. JG, 203, dec. 1995)

Darba sacerēšanas laiks un ierosmeŽurnālā "Ceļa Zīmes" izvilkumi no Trimdas grāmatas atrodami jau 1981. gada janvārī (Ceļa Zīmes, Nr.61 (01.01.1981) Savukārt, Nora Kūla 1983. gadā raksta: "Kad iedomājos par Benitu Veisbergu, redzu viņu, tērpušos sidrabaini zvīņotajā vāravīgajā tērpā, sēžot zem eikalipta un pabeidzot pēdējās lappuses "Trimdas grāmatai"." (Nora Kūla. Portlandē piejaucētā komētas aste. Jaunā Gaita, nr. 144, 1983) Arī grāmatas "Brīnumaini" (1985) ievadā norādīts uz to, ka darbs pie "Trimdas grāmatas" iesācies vēl pirms "Brīnumaini" rakstīšanas: "Šī ir cita grāmata. Nostājās priekšā, bija rakstāma pirmā, tā otra jānoliek malā. Tā notiek. Mēs zinām – dažreiz nāk notikumi, cilvēki, lietas, kas nogrūž malā iepriekš plānoto ar tādu noteiktību un spēku – un vienkāršību –, ka tam var tikai paļauties." (Veisberga, Benita. Brīnumaini, 1) Savukārt, pēc "Brīnumaini" izdošanas intervijā Fredam Launagam Veisberga atklāj ne tikai to, ka darbs pie "Trimdas grāmatas" turpinās, bet arī to, ka tas šķiet nebeidzams: "Trimdas grāmata – pašlaik gan domāju, ka tās nosaukums būs "Dienas" – ir tāds pasākums, kam neredzu gala, kur vienmēr vēl gribas ko pierakstīt, iestarpināt, papildināt, pārlabot; kas, ļoti iespējams, turpināsies visu manu dzīvi." (Launags, Freds. Benitas Veisbergs grāmata "Brīnumaini" Lara's (Latvijas Rakstnieku Apvienība) Lapa, Nr. 38, 1.06.1986.)

Vērtējums kritikā un sabiedrībā"Trimdas grāmata" kritikā tiek pamanīta – publicētas gan emocionālas atbildes uz lasīto – Marutas Voitkus–Lūkinas "Atklāta vēstule Benitai Veisbergai" (recenzijas vietā) Treji Vārti, Nr.168 (01.11.1995), gan recenzijas – Elfrīda Ezera. "No bērnības zemes Jelgavas uz Kaliforniju." Latvija Amerikā, Nr.51-52 (20.12.1997); Valija Ruņģe. "Nebeidzamā loka līnija." Latvija Amerikā, Nr.33 (19.08.1995). Juris Silenieks par darbu uzraksta divas recenzijas – "Pie patiesības mieta piesieta" Laiks, Nr.78 (30.09.1995) un "Orindas epifānijas" Jaunā Gaita, nr. 203, 1995, secinādams, ka: "Ar šo grāmatu Veisberga izvirzās mūsu prozas pašā priekšplānā, ja tāds apgalvojums vispār ir vajadzīgs." (Juris Silenieks. Orindas epifānijas. Jaunā Gaita, nr. 203, 1995)
Savukārt Inta Ezergaile 1996. gadā laikrakstā "Laiks" publicē recenziju "Tārps ābolā". Laiks, Nr.6 (24.01.1996), bet 1998. gadā par "Trimdas grāmatu" raksta izvērstāk monogrāfijā "Nostaļģija un viņpuse" (Nostalgia and beyond), īpašu uzmanību pievēršot mātes un meitas attiecībām un šo attiecību ietekmei uz nostaļģiju, kas saistīta ar trimdas pieredzi.

Apbalvojumi1996. gadā Benita Veisberga par "Trimdas grāmatu" saņēmusi PBLA Kultūras Fonda Goda balvu.

Izvilkumi no "Trimdas grāmatas" 1995. gadā publicēti arī žurnālā "Karogs" (Karogs, Nr.11 (01.11.1995). Diemžēl "Trimdas grāmata" ir līdz šim pēdējais autores publicētais darbs, periodikā izkaisīti palikuši viņas tēlojumi un arī cikls "Pieraksti", kas savā ziņā turpina "Trimdas grāmatu".

Informāciju 2020. gada. 26. oktobrī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.

Type of publication

Book

Type of work

Original work

Artist

Publishing year/ place

1995, Orinda