Spožie ūdeņi

"Spožie ūdeņi" (Autores izdevums, 1932, 112 lpp.) ir gleznotājas Hildas Vīkas, kas sabiedrībā zināma arī kā rakstnieka Viktora Eglīša sieva, pirmā grāmata. Dzejoļi grāmatā kārtoti četrās nodaļās: Ķīpsala; Zemgalē; Izjūtas un pārdomas; Atgriešanās. Dominē Ķīpsalas vērojumi un izjūtas, un mīlestība dzeja.

Saturs

Ķīpsala
Spožie ūdeņi; Vakars; Vakars Ķīpsalā; Buru kuģis; Laivas krastmalā; Kuģis; Zundas kanāls; Malkas noliktavās; Krīta fabrika; Riets pār Ķīpsalu; Kaimiņš; Tirgotavā; Vakars; Aizsalušā ostā; Ziemā; Pie piestātnes; Šaubās; Negaisā; Apnikums; Sēta; Tava atnākšana; Solījums; Pavasara svētdienā;
Zemgalē
Dieva pasaulei; Zemgalē; Leja; Vecā māja; Laukos; Lietaina diena; Rīts; Riets; Priekšpavasarī; Ziedonī; Ak nenāc!; Senā mīla; Sudrabvītoli; Cerībmežs; Priekšvasarā; Mīlas vasara; Sagaidot; Ķemeros; Desmit dienas; Dāvājums; Negaiss vasarā; Vakars; Mārasmāte; Rudens; Rudens Zemgalē; Rudenslaiks; Atpakaļbraucot;
Izjūtas un pārdomas
Pretstati; Lampa; Naktī; Mīlas tīksme; Tu un es; Tā diena; Sirds; Aizlūgšana; Vakaros; Mīlai atnākot; Virs atvara; Avots un smēlājs; Dzejolis; Mīlas tronī; Es esmu laimīga; Gaidot; Mākoņiem; Aicinājums; Tavā lokā; Atbilde; Vilšanās sāpēs; Grūtsirdība; Vai gan par to?; Vakars pilsētā; Lietus; Negaisā; Lūgšana zilai pusnaktij; Traģēdija; Izšķērdība; Laika vara; Atmiņtēls; Atmiņu vieta; Akāciju smarža; Cerībtīkls; Ziedošā nātra; Uzvara; Augošs spēks; Pazemība; Aspazijai; Gaisma;
Atgriešanās
Uz Ķīpsalu; Miers; Atgriešanās; Aizmirstā krastā; Dabā; Atbrīvošanās; Vakarā; Ziedošs miers.

Virziens, strāvojums, piederība kustībai

Romantisms. 1939. gadā izdotajā "Latviešu rakstniecības vēsturē" Jānis Ķelpe raksta: "Mūsdienu romantisms pa lielākai daļai saistās ar mīlestības ilgām un sāpēm, rezignāciju, atmiņām, cenšanos atraisīties no reālās dzīves šķietamā grūtuma, patverties vientulības un klusu sapņu pasaulē, pasargāt savu gara degsmi no svešiem iespaidiem, meklēt augstāku cilvēcību, dziļākas jūtas, atrast saskaņu ar mūžību kā visa cildenā iesākumu un glabātāju. Samērā bieži pausti arī reliģiski pārdzīvojumi un noskaņas. Daļa romantiķu pievērsusies dabas apdzejošanai. Viņu romantisms saistās ar laukiem, pļavām, mežiem, ūdeņiem, debesu krāsām, puķēm, ēkām, dārziem, ceļiem. Viņi iekļaujas dabas skaistumā un varenībā, gan kā sajūsmināti mīlētāji, pacilātībā un apbrīnošanā, gan kā gleznotājs, kas visu zīmē rūpīgi un apsvērti, izceļot raksturīgākās, parastā dzīvē bieži vien neievērotās nianses un sīkumus. Visiem viņiem raksturīga gaiša noskaņa, prieks par vienkāršo un brīnumaino dabu, par dzīvību un gaismu." Turpat par Hildas Vīkas dzeju Ķelpe raksta: "Hilda Vīka nav idejiska cīnītāja, ne izsmalcinātas formas nesēja. Viņas dzejas rakstītas klasiskā pantā un ir romantisma ietekmētas, brīžam viegli rezignējošas. No viņas dzejas runā vienkāršība, klusa pieeja dzīvei, pakļaušanās liktenim, jo Vīkas dzejiskais raksturs nav pilns vitāla spēka, bet viegli rotaļīgs, iejūsmīgs. Dzejniece neuzstāda nākotnes ideālus, bet runā ar savu mīlošo sirdi, runā sirsnīgi, bez patosa. Dažos dzejoļos ieskanas sāpju motīvi; līdz turienei dzejnieci noved vilšanās cilvēkos, nepiepildītas alkas. Un vienīgi aizbēgšana klusumā dod mieru. Vīkai arī nedaudz dabas dzejoļi. Tie imponē ar skaidro un spēcīgo izjūtu un gleznainību." (Ķelpe, J. Latviešu rakstniecības vēsture. 1939, 84., 126. lpp.)

Vērtējums kritikā

Par krājumu recenzijas rakstījuši Alfrēds Goba, Antons Bārda, Līgotņu Jēkabs, Jānis Plaudis, Alfons Francis u.c. Dažās no kritikām tas vērtēts salīdzinājumā ar citiem 1932. gada krājumiem, piemēram, Martas Grimmas krājumu "Mana balss", Paulīnas Bārdas krājumu "Vientulības prieks", u.c. Kritikā Hildas Vīkas pirmais dzejoļu krājums vērtēts diezgan atzinīgi, izceļot to, ka dzejā dominē gleznieciskais elements gan Ķīpsalas, gan Zemgales ainavu tēlojumos, taču norādīti arī tā trūkumi: autores nevērība pret valodu, šaurā tematika un dzejoļu formas vienveidība.

"Tālu no nihilisma un ar to saistītā dvēseles tukšuma un akluma, tālu no tagadnes cilvēku bīstamās dvēseles sērgas arī Hilda Vīka. Iekšēji viņa vairās no skanošā modernisma, tomēr nenoslēgdamās idillē tā, kā to dara Paulīna Bārda," raksta Alfrēds Goba, norādīdams uz to, ka "gleznieciskais elements viņas dzejā ļoti stiprs. Dažuviet tas gandrīz vai aizēno tīri dzejisko, lirisko." Goba īpaši atzīmē sievietes tēlu Vīkas dzejā: "Hildas Vīkas dzejā vērojam zīmīgu sievietes dvēseles uzplaukšanas ainu. Sabangota, itkā dvēseliskas elektrības pārsātināta, viņa tomēr neatstāj sievietības robežas un kautri apburošās kustības, nekļūst uzbāzīga vai pārāk skaļa. Tas liecina par labu mēra sajūtu, par kultūru." Goba norāda uz to, ka grāmata lasāma kā kopums, "gandrīz kā viena pati lielāka poēma." (Goba, A. Četras dzejnieces. Zeltene, Nr. 4, 15.02.1933)

Antons Bārda raksta: "Hilda Vīka pieder tai dzejnieku katēgorijai, kas grib iet tīrās mākslas ceļu un nejūtas aicināta nekādai misijai pasaules lāpīšanā, cilvēces atpestīšanā un jaunu sabiedrisko ideju sludināšanā. Šāda norobežošanās saskatāma ir viņas tematikā, ir viņas dzejas tīri formālā pusē. (..) Hilda Vīka dzejo vecās, parastās, stingri ritmiskās formās, labi veidotos pantos un nedzenas pēc modernās ākstības dzejas ārējā izpausmē. Nav Vīkas dzejā latviešu lirikā parastās rezignācijas, un pēc sava skatījuma un izjūtas tā vispārējos vilcienos ir diezgan vīrišķīga, jo maz viņā īsti sievišķīga trausluma, jūtu siltuma un dziļi sirsnīgas iekšķīgas intimitātes. (..) leskatoties Vīkas dzejas labākos paraugos, tā vien liekas, ka smalkuma viņai panta veidojumā un izteiksmes līdzekļu pārvaldīšanā – ar maz izņēmumiem – pietiek, bet dziļākas un plašākas iekšējas elpas aptrūkst." Bārda kritiski izsakās arī par Vīkas mīlestības dzejoļiem, kuros nav ne intimitātes, ne jūtu spēka, dominē refleksijas, pārdomas un miesiska kaisle." (Bārda, A. Daugava, Nr. 1, 01.01.1933)

Grāmatas vākā ietvertais motīvs parādās arī dzejolī "Pretstati", proti, doma par sievietes dabas duālismu – blakus mātišķībai autore tēlo brīvo un kaislīgo mākslinieci, meklējot ceļu uz pretstatu vienību:

Kā koks es pārlūzusi divās daļās,
Tai vienā dzīvo sieviete vēl īsta,
Mīl ģimeni bez pretenzijas skaļās
Un maigi noskatās, kā bērnus tīsta.

Tai otrā dzīvo māksliniece cēlā,
Kas atdoties kā mīļākā var brīva.
Kas vienmēr sadeg radīšanas kvēlā.
Un nemierpilna, vienmēr strauji dzīva.

Tā pirmā brīvi peļ kā izlaidību,
Un nevēlas būt mīļākā, bet sieva,
Kas visur staro mīlas bezgalību,
Redz mātē mērķi cēlāko bez nieva.

Tā otra rauj ar neticamu sparu
Uz jauniem guvumiem, kur bieži kļūdās,
Tā reibina ar savu plašo garu,
Un pilīs ieiet grib, ne palikt būdās.

Bet gudrībai būs abas daļas vienot,
Lai viena otru vienmēr papildina,
Kā zarus atlūzušus kopā sienot,
Lai sirds un prāts ikvienu ceļu zina.