Silviju Radzobi pieminot

Publikācija vortāla literatura.lv kontā sociālajā tīklā "Facebook".Šodien literatūras un teātra zinātniecei, teātra kritiķei un profesorei SILVIJAI RADZOBEI apritētu 70.

Vēl pirms nedēļas priecīgi plānojām Silviju Radzobi sumināt apaļajā jubilejā, bet nu sērojam par negaidīti smago zaudējumu visai teātra un literatūrzinātnes saimei.

Silviju Radzobi piemin arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Literatūras nodaļas kolēģi.

“Mūsu Silvija.

Silvija šai pasaulē ienāca, izauga pārveidojās, augstskolu beidza kā literatūrzinātniece, pēc kādiem gadiem kļuva par filoloģijas zinātņu kandidāti, bet viņas īstā, patiesā mīlestība bija teātris,tam viņa palika uzticīga visu mūžu un jau augstskolas beigšanas gadā parādījās viņas raksts par teātri. Drīz vien Silvija apliecināja sevi par teātra kritiķi, tāpēc kļuva mūsu institūta Mākslas sektora darbiniece, un darbs te, strādājot līdzās Lilijai Dzenei, Līvijai Akurāterei, Valentīnai Freimanei, pārvērtās par sava veida augstskolu. Un Silvija savu domu pateica tieši, patiesi, atklāti, necenšoties kādam izpatikt. Viņa bija daudzveidīga: teātra kritiķe, skolotāja, kas izaudzinājusi visu mūsdienu teātra kritiķu saimi, izcilākā teātra zinātniece, kas latviešu teātri skatīja kontekstā ar pasaules teātri. Silvijas nu ļoti, ļoti pietrūks! Paldies Silvija!” (Viktors Hausmanis)
“Silvijas Radzobes gājums iezīmē veselu laikmetu latviešu teātra kritikā, teātra zinātnē, filoloģijā un pedagoģijā.
Kolēģi, teātra ļaudis un studenti apbrīnoja viņas vitālo inteliģenci – nekādu kusluma un remdenības pazīmju. Cienīja viņas rosīgo intelektu, dziļās, plašās, kopsakarības tverošās zināšanas. Par sevi nepārliecinātie (vai – tieši otrādi – pārāk pārliecinātie) un diskutēt negatavie piesargājās no viņas bezkompromisa profesionālisma, tiešās, nepārprotamās, reizēm kategoriskās uzskatu izpausmes un subjektivitātes, kura atsvaram gaidīja argumentus, ne kailu noliegumu. Patiesību meklējošie iekvēlinājās, sastapušies ar viņas aizrautību un pārliecības spēku, ar viņas spēju būt patiesai (nejaukt ar vienīgās patiesības sludināšanu!) tik dabiski un neizbēgami.
Tie, kuri bija vērīgi ieklausījušies un lasījuši Silvijas pausto, zināja, ar kādu siltumu un pateicību viņa uzlūkoja savus raksturā un izpausmē tik atšķirīgos skolotājus Gunāru Bīberu un Liliju Dzeni, kas bija viņas autoritātes gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā. Cilvēciskais siltums un spēja palīdzēt, kad tas vajadzīgs, bija arī pašas Silvijas būtība. Viņa sēja, stādīja, laistīja, aprušināja, ravēja, norūdīja un ar prieku uzlūkoja visu un visus, kas auga, attīstījās un veidojās savadbīgi un stipri. Tie, kam laimējās būt tuvāk, pazīst Silvijas personiskās draudzības vērtību.
Silvijas pietrūks, un tas nozīmē, ka viņu mīlēja pat tie, kas paši to neapzinājās.” (Anita Rožkalne)
“Man patika uz Silviju raudzīties no attāluma – varbūt baidījos no viņas rakstura, varbūt no iespējamības tuvumā ieraudzīt kādas šķautnes, kas varētu pabojāt šo attālinātās perspektīvas koptēlu. Arvien ar milzīgu interesi lasīju viņas rakstīto, tikpat lielu baudījumu sagādāja viņas uzstāšanās. Tagad sev jautāju, kur slēpās šis magnētisms. Tā bija iespēja pieslēgties spēcīgas enerģijas avotam – uzlādēties, impulsēties, sapurināties. Lai arī reizēm mans viedoklis atšķīrās, pat izsauca iekšēju pretestību, tomēr nekad neatstāja vienaldzīgu. Bet vienaldzība, kā zināms, ir pielīdzināma nāvei. Arī tas ir Silvijas paradokss – neesot līdzās vairs fiziski, Silvijas enerģija joprojām dzīvo. Par to pārliecinājos, šajās dienās pārlasot dažu labu viņas rakstu un recenziju. Kaut publicēta, piemēram, kā tagad klišejiski raksta, “tālajā” 1994. gadā, laiks to nav skāris – joprojām tā ir dzīva, Silvijas dedzīguma un viņas patiesības piesātināta, godīga un tieša, drosmīga. Paldies, Silvij, un lai gaišs ceļš mūžībā!” (Ieva E. Kalniņa)
“Silvijai Radzobei piestāvētu būt prezidentei vai karalienei, jo, pat ja viņa tāda nebija oficiāli, sajūta, kad viņa ienāca lekcijā, konferences vai teātra zālē, bija gandrīz tāda, ka jāpieceļas un jāieņem goda stāja. No malas tā varēja šķist kā milzu pašpārliecība un apzināta paštēla uzturēšana, un arī tā bija daļa no Silvijas Radzobes būtības, jo viņas raksturā nebija vietas paviršībām, nepabeigtībai un remdenībai. Pēdējā tikšanās bija pērnā gada nogalē, braucot kopā uz konferenci. Pa ceļam uzzināju svaigāko un labāko detektīvliteratūrā, pāris teātra dzīves aizkulises un dzirdēju stāstījumu par to, kā tapa grāmata “100 izcili Latvijas aktieri”, kas sajūsmināja konferences klausītājus un arī mani ar savu dzirkstošo asprātību, trāpīgiem raksturojumiem, fundamentālajām zināšanām un nākotnes idejām. Cieņpilns klusuma brīdis un cerība uz satikšanos caur vēl vienu grāmatu par Čaku, pie kā tika intensīvi strādāts.” (Eva Eglāja-Kristsone)
“Profesorei Silvijai Radzobei aizejot, nākas aptvert, ka mūs atstājusi aizrautīga zinātniece, kuru līdzās pamata interešu lokam – teātrim – tikpat lielā mērā interesēja literatūra. Ne tikai dramaturģija, bet jo īpaši – rakstnieka un ikvienas radošas personas attiecības ar varu padomju periodā. Silvijas Radzobes pētījumos par Čaku fascinē absolūtā laikmeta izjūta. Pretrunas, konkrētu personu izvēles un konformismu pētniece izjuta ļoti personīgi, to apliecina gan nosaukums viņas pirmajai grāmatai par Čaku, gan nesenāki raksti un izteikumi. Paldies profesorei par pētniecisko aizrautību un arvien ļoti personīgo attieksmi, kas viņas veikumam teātra un literatūras zinātnē piešķir nezūdošu spožumu. Vissirsnīgākā līdzjūtība Zanei, visiem Silvijas Radzobes tuvajiem, draugiem, kolēģiem un studentiem.” (Jānis Oga)
“Es Silviju Radzobi atceros kā vienu no spilgtākajām pasniedzējām LU Humanitāro zinātņu fakultātē. No studiju laikiem atmiņā palicis, cik aizrautīgi viņa lekcijās stāstīja par M. Bulgakovu un cenzētiem latviešu dzejniekiem. Īpaši novērtēju to, ka viņas semināros tika uzdoti arī radoši uzdevumi, kas man licis uz mūžu iegaumēt, piemēram, kādi ir farsa žanra raksturlielumi. Lai viņai viegls tālākais ceļš, ja tāds ir. Om Ami Dewa Hri.” (Ivars Šteinbergs)
“Personīgi iepazinos ar Silviju Radzobi, kad viņā universitātē lasīja teātra vēstures ievadkursu. Viņa bija viens no prasīgākajiem, bet arī interesantākajiem pasniedzējiem. Katra lekcija un seminārs pie Silvijas bija neparedzama performance, viņa emocionāli uztvēra studentu nezināšanu vai neizdarību, taču dedzīgi atbalstīja arī ikviena idejas un radošos meklējumus. Starp studentiem folklorizējās profesores teiciens “joks, protams”, kas sekoja kādai provokatīvai piezīmei. Jā, Silvija mīlēja jokot un provocēt..
Neskatoties uz to, ka studēju literatūrzinātnes modelī un manā gadā nebija iespējas mācīties padziļināti teātri, tomēr ieguvu atļauju apmeklēt teātra kritikas praktiskos seminārus pie Silvijas Radzobes. Tas bija laiks, kad arvien vairāk iemīlēju un iedziļinājos teātra poētikā, tieši Silvija bija dzinulis vairāk izzināt un izprast pasauli, kultūru, vēsturi. Šo studiju laikā mums izveidojās draudzīgas attiecības, Silvija nekad neskopojās ar labiem un motivējošiem vārdiem (tāpat kā ar nopēlumiem, kad tie bija pelnīti) un vairākkārtīgi iedrošināja un iedvesmoja veikt gan profesionālas, gan personīgas dzīves izvēles. Es vienmēr apbrīnoju profesores zināšanas, talantu, asredzīgumu un asprātību, atmiņu, bet visvairāk to, ka viņa prata “aizdegties” idejas vārdā. Tieši šī dedzība ļāva viņai sasniegt tik daudz un būt īpašai.” (Ilze Ļaksa-Timinska)
Silvija Radzobe (1950–2020) dzimusi Talsos. Mācījusies Talsu vidusskolā. Skolas laikā viņai patika lasīt grāmatas un aizrāva literatūras skolotājas Ilgas Sakares mācību stundas, kā rezultātā viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Fakultātes harizmātiskais pasniedzējs Gunārs Bībers radīja lielu interesi par teātri. Parādījās pirmie mēģinājumi teātra kritikā – dalība laikraksta “Literatūras un Māksla” rīkotajā jauno kritiķu recenziju konkursā, 1973. gada beigās iznāca pirmā publikācija – intervija ar aktrisi Astrīdu Kairišu laikrakstā “Literatūra un Māksla” un aizsākās aktīva darbība teātra kritikā.
Pēc universitātes beigšanas, 1973. gadā, Silvija Radzobe tika norīkota strādāt par skolotāju Limbažu vidusskolā. Nostrādājusi tur gadu, viņa atgriezās Rīgā, kur darba gaitas turpināja izdevniecībā “Liesma”, paralēli studējot neklātienes aspirantūrā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā. Tur 1980. gadā uzsāka arī darba gaitas Teātra, mūzikas un kinomākslas sektorā. Viņa bija arī almanaha “Teātris un dzīve” sastādītāja (1983–1992).
1982. gadā viņa aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās” (zinātniskā darba vadītājs Viktors Hausmanis), 1992. gadā – ieguva filoloģijas zinātņu doktora grādu.
Kopš 1991. gada Silvija Radzobe strādāja Latvijas Universitātes Filoloģijas, vēlāk – Humanitāro zinātņu fakultātē. Viņa vadīja Teātra un kino vēstures un teorijas katedru (kādu laiku arī Latviešu literatūras katedru). Latvijas Universitātē viņa izveidoja teātra studiju virzienu. 1999. gadā tika ievēlēta par profesori. Savukārt 1997. gadā ar pētījumu “Misteriālā teātra tradīcija Rietumeiropas teātrī un latviešu skatuves mākslā (1970–1995)” ieguva mākslas zinātņu habilitētā doktora grādu.
Silvija Radzobe periodikā publicējusi aptuveni pusotru tūkstoti recenziju par teātra izrādēm, līdzās tām arī teorētiskus rakstus par literatūras un teātra problēmām, kļūstot par vienu no vadošajām teātra kritiķēm un pētniecēm Latvijā.
Viņa ir līdzautore monogrāfijām par Latvijas teātri 70., 80., 90. gados un gadsimtu mijā, pēc viņas iniciatīvas un viņas vadībā tapuši vairāki kolektīvie pētījumi – “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā”, “Postmodernisms teātrī un drāmā”, “Teātra režija Baltijā”, “Teātra režija pasaulē”, “Vēsture teātrī un drāmā”, “Latvijas jaunā režija”, grāmata “100 izcili Latvijas aktieri” (2 daļās). Padziļināti pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi (monogrāfijas “Brošūra par manu naidu”, ““Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks”). Noritēja darbs arī pie jaunas monogrāfijas par Aleksandru Čaku.
Silvija Radzobe saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu par kolektīvā pētījuma “Teātra režija Baltijā” vadīšanu (2007), Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni (2009), Aleksandra Čaka balvu (2017), Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu kritikā (2020).

Lai viegls ceļš aizsaulē!

Type of publication

Electronic publication

Type of work

Reception

Person of reception

Publishing year/ place

29.04.2020, Rīga