Neapsolītās zemes

Publicitātes informācijaKad pirms pieciem gadiem Grāmatu Drauga apgādā iznāca Ilzes Šķipsnas pirmais romāns "AIZ SEPTĪTĀ TILTA," visstingrākais latviešu kritiķis Jānis Rudzītis to raksturoja kā "strauju pagriezienu latviešu romāna vēsturē." Cita starpā Jānis Rudzītis rakstīja: "Un nu mums ir šis romāns, pirmais modernais romāns mūsu literatūrā, viens no svarīgākajiem notikumiem visā trimdas rakstniecībā." Kopš šī notikuma pagājuši pieci gadi un Ilze Šķipsna nāk klajā ar jaunu modernu romānu, kas domāts galvenokārt literatūras gardēžiem. Tiem, kam latviešu literatūra un tās tālākattīstība ir mīļa un dārga. Un mēs nešaubāmies, ka tādi ir lielākā daļa latviešu grāmatu lasītāji. Šķipsnas jaunā romāna iznākšana, bez šaubām, ir atkal notikums latviešu literatūras vēsturē un par tādu to apzīmēs arī kritiķi. Apbrīnojama ir Ilzes Šķipsnas bagātā un pareizā latviešu valoda, kas kļuvusi vēl lokanāka, vēl krāsaināka. Nodoties šīs valodas burvībai vien ir liels baudījums.

Darba sacerēšanas laiks un ierosmePar romāna rakstīšanas procesu Šķipsna pati atklājusi, – ja "Aiz septītā tilta" viņa rakstījusi, visu laiku domājot, kā romānam būtu jāveidojas, lai struktūra iznāktu pareiza. Tas bijis tīrs prāta veidojums. Tad "Neapsolītās zemes" viņu pašu skārušas tik ļoti, ka izdzīvojusi tās ar visu savu būtni. (Laima Kalniņa. Ilze manā atmiņā. Ilzes pasaulē 1984, 299)

Sižets, galvenie tēli, laiktelpaSižets, notikumi un cilvēku likteņi romānā nav nozīmīgākais, jo tā priekšplānā izvirzīts vēstījuma veids un valoda. Romāna galvenais tēls ir jauna zinātniece Malva, un lielākā daļa notikumu parādās caur Malvas domām, vārdiem, viņas skatījumā. Darbības norises vieta ir 60. gadu Ņujorka, kur Malva apmetusies, jo dabūjusi stipendiju, lai pētītu seno sumēriešu zīmogus. Īpašu uzmanību pievēršot zīmogos bieži attēlotajam dzīvības kokam, kura simbols sastopams neskaitāmos variantos un stilizētos pārveidojumos visos laikos līdz pat mūsu dienām visādu tautu kultūrās, tai skaitā arī latviešu folklorā, Malva caur vēlmi šo simboliku sistematizēt un atšifrēt, atrodas savas personīgās dzīves jēgas un piepildījuma meklējumos. Un šie meklējumi notiek, vadoties pēc instiktīvām nojautām, sapņiem un mājieniem.

Pavisam maz romānā uzzinām par Malvas izskatu, attiecībām ar citiem cilvēkiem vai ārējiem dzīves notikumiem, tikai pašu būtiskāko, kam ir saistība ar Malvas meklējumiem. Viņai ir māsa Ērika, kurai ir vīrs un bērni, laimīga dzīve, Ērika ir "kā noapaļota, pilnīga būte, kā vāze, ko varēja aplūkot no visām pusēm bez sajūtas, ka tai pieiets klāt no muguras vai sāniem." Taču, uzzinot par Malvai piešķirto pētniecības stipendiju, Ērika atskārš, ka viņas mūžā kaut kas palicis nepiepildīts, "kaut kas, par ko viņa parasti nemaz nedomāja un tikai atsevišķos brīžos nojauta kā steidzīgu, garāmslīdošu ēnu". Latvijā dzīvo Malvas māsīca Valda, kura bijusi deportēta, bet tagad atgriezusies. Pēc Valdas vēstulēm Malva nojauš, ka ar savu dzīvošanu un darbošanos brīvajā pasaulē viņa "paglābj uzticību dzīvei no pēdējās nomiršanas. Uzticēšanos, ka dzīve var būt laba un skaista, vismaz kaut kur, kādam, un brīva." Malvas dzīvei trimdā vērtību piešķir misijas apziņa, – viņai ir vērts dzīvot Valdas dēļ, esot par apliecinājumu kāda cita cilvēka sapnim par brīvību. Taču situācija mainās, kad Malva uzzina, ka māsīca beidzot pēc ilgiem gadiem gaida bērnu – Malva nojauš, ka kāds uzdevums viņas dzīvē ir beidzies, "reizē piepildīts un pazaudēts", tādēļ viņai jāatrod jauna jēga un piepildījums savai dzīvei, kļūstot "no sapņa par sapņotāju".

Citi romāna tēli ir Malvas dzīvokļa kaimiņiene, fotogrāfe Inta, kurai jāizšķiras starp aizraujošu darbu un sarežģītu mīlestību. Latviešu ārsts Imants, kuram ir savs noslēpums. Noslēpumains sirds slimnieks, kurš nerunā, bet vakaros dodas uz slimnīcas pārbūvējamo galu un skatās vakara krēslā. Viņa palātas biedrs Džordžs Vilkinsons. Pēkšņi uzrodas un tikpat negaidīti pazūd savādnieks Morics. Kopīgais šiem tēliem ir tas, ka viņi visi atrodas jēgas meklējumu ceļā un tiek cits ar citu saistīti caur šiem meklējumiem, kas ietver noslēpumaino, mistisko, netveramo, ar prātu līdz galam neizkaidrojamo, nojaušamo.

Vērtējums kritikā un sabiedrībāGrāmatai iznākot, informācija presē vēsta, ka Šķipsnas jaunais romāns "domāts galvenokārt literatūras gardēžiem. Tiem, kam latviešu literatūra un tās tālākattīstība ir mīļa un dārga". Kritikā romāns vērtēts kā nozīmīgs notikums latviešu literatūrā, atzīstot, ka Šķipsna ar savu oriģinālo rakstības veidu ar katru nākamo darbu arvien vairāk nostiprina savu nozīmīgu vietu tajā. Īpaši izcelta gan romāna ideja un forma, gan valoda – lokana, brīva, skaidra un, kas trimdas apstākļos nenoliedzmi svarīgi, – latviska. Par romānu atsauksmes rakstījušas Angelika Gailīte un Nora Valtere, Jānis Andrups, Knuts Lesiņš un Dzintars Freimanis. Ar romāna lasīšanas pieredzi dalījušās Benita Veisberga un Laima Kalniņa. Vēlāk plašākas apceres par romānu rakstījuši Irēne Avena, Juris Silenieks.

Nora Valtere raksta, ka Šķipsna, izgaismojot cilvēku iekšējos pārdzīvojumus un to sakarības, "prot atvērt cilvēka gara pasauli kā savdabīgu un nebeidzamu brīnumu." (NoraValtere. Cilvēka dvēseles dziļumos. Laiks, Nr.4 (13.01.1971)) Angelika Gailīte uzteic Šķipsnas rakstīšanas paņēmienu dinamiskumu, kas saskan ar straujo maiņu laikmetu. Cildinot rakstnieces darbu, Gailīte raksta: "Ilzes Šķipsnas talants ir tik spēcīgs, viņas apvārsnis tik plašs, viņas mīlestība uz latviešu tautu tik nenoslāpējama, ka no viņas varam gaidīt joprojām vērtīgus darbus." (Angelika Gailīte. Absolūtā meklētāji. Latvija Amerikā, Nr.11 (06.02.1971)) Savukārt, Jānis Andrups recenziju par romānu nosaucis "Dievišķā varēšana". Viņš Šķipsnas romānu vērtē kā vienu no ievērojamākajām sava laika latviešu grāmatām, jo tajā risinātas "laikmetīgi aktuālas un ļoti dziļas cilvēka likteņa problēmas". Andrups raksta: "Ilze Šķipsna ir uzrakstījusi lielu grāmatu par "pasauli kā atsegtu brīnumu", kurā iesaistīti arī latviskā gara pamatelementi visā milzīgajā laika un telpas kopsakarā, un katram lasītājam šis brīnums atklāsies nevairīdamies, "cik tālu sniedzas viņa redzēšanas loks", raksta Jānis Andrups. (Jānis Andrups. Dievišķā varēšana. Ceļa Zīmes, Nr.47 (01.01.1971)) Dzintars Freimanis, aplūkojot koku motīvu, kuru Šķipsna romānā "atkārto, variē, attīsta un kāpina līdzīgi tam, kā to darītu komponists savā kompozīcijā", darba uzbūvi salīdzina ar mūzikāla darba uzbūves principiem. Viņš arī salīdzina "Neapsolītās zemes" ar Marsela Prusta prozu – "doma par atsevišķu brīžu vienreizīgumu par atklāsmei līdzīgu pārdzīvojumu, kas izpaužas šādos brīžos ir diezgan līdzīgs tiklab Prustam, kā Šķipsnai." (Dzintars Freimanis. Motīvu izgaismojums Ilzes Šķipsnas romānā "Neapsolītās zemes" Ceļa Zīmes, Nr.48 (01.07.1971)

Gan Benita Veisberga, gan Laima Kalniņa savā romāna lasīšanas pieredzē uzsver atkārtotu atgriešanos pie teksta, lai to izbaudītu. Laima Kalniņa, vēstulē Ilzei Šķipsnai raksta: "Tas, ko tu nupat teici par diviem maniem darbiem – izlasītais nav nekā atstāstāms, pārdzīvojums ārpus darba nav atkārtojams − attiecas arī uz taviem darbiem "Aiz septītā tilta" un "Neapsolītās zemes". Tu atcerēsies, ka es par pēdējo nemaz tik ļoti sajūsmināta nebiju tikai reizi izlasījusi, bet darbs kļūst tuvāks un labāk saprotams ar katru lasījumu." (Ilze Šķipsna. Laima Kalniņa. Saruna. Jaunā Gaita, 117, 1978) Benita Veisberga romāna lasīšanu saista ar ķermenisku pieredzi: "prātam, domām ir bauda saskarties, ļauties šīs grāmatas dzīvajiem teikumiem – iegrimt tajos, laisties iekšā – klaiņot kā pa mežu. Tajos pulsē īstums un dzīvība." Veisberga "Neapsolītās zemes" salīdzina ar atvaru, kurā var atkal iegrimt, ienirt: "Tu atgriezies pie šīs grāmatas kā pie upes, skaties, kāda tā šodien būs, ko tā šodien rādīs un teiks." (Veisberga, Benita. Orindas piezīmes, 1977, 26-27. lpp.).

Recepcija1995. gadā klajā laista vācu literatūrzinātnieka Stefana H. T. Keslera monogrāfija par Šķipsnas romānu "Neapsolītās zemes", kurā romāns analizēts kā modernisma romāns, salīdzinot to ar Džeimsa Džoisa "Ulisu". (Stephan H. T. Kessler, "Ilze Šķipsna 'Neapsolītās zemes': ein modernistischer Roman. Das asthetische Konzept des Romanes im Vergleich zu dem yon James Joyces 'Ulysses' sowie Ansatze zu einem allegorischen Verstandnis des Romanes." Regensburg: S. Roderer Verlag, 1995.) Keslers ir pārliecināts, ka "Neapsolītās zemes" kā modernās literatūras meistardarbs ir pelnījis plašu ievērību. Autors secina, ka ar savu darbu rakstniecei esot izdevies "radīt jaunu literāru Džoisu un latviešu kultūru iesaistīt pasaules kultūras kontekstā". (Jānis Krēliņš. Neparasts cildinājums trimdas rakstniecei Ilzei Šķipsnai Laiks, Nr.55 (03.08.1996))

Līdzīgu domu paudusi arī Irēna Avena, rakstot, ka Šķipsna ir radījusi "moderno leģendu par dzīvības koku, tajā veikli sasaistot vispārcilvēcisko ar specifiski latvisko." (Irēne Avena. Cilvēki un tēmas Ilzes Šķipsnas romānā "Neapsolītās zemes". Ilzes pasaulē, 1984, 178)

Apbalvojumi1971. gadā Šķipsna par romānu "Neapsolītās zemes" iegūst Kultūras Fonda Goda balvu.

Informāciju 2020. gada. novembrī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla. Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.