Cilvēkam vajag suni

CollectionIzdevniecība "Liesma"
TitleCilvēkam vajag suni
Additional information

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME

Krājums “Cilvēkam vajag suni” izdots 1975. gadā izdevniecībā “Liesma” 30 000 eksemplāros. Krājuma māksliniecisko ietērpu veidojusi Karina Upīte. Grāmatas cena tolaik bija 54 kapeikas. Pēc skaita krājums “Cilvēkam vajag suni” ir rakstnieces trīspadsmitā grāmata. Šajā laikā viņa ir viena no vadošajām prozaiķēm latviešu padomju literatūrā. Gandrīz katru gadu iznāca kāda viņas grāmata, gūstot neviltotu un ilglaicīgu lasītāju mīlestību, arī kritikas atzinību un vairākus apbalvojumus un goda nosaukumu – Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju (1968), Latvijas PSR Valsts prēmiju (1972) un LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (1974). Tomēr neskatoties uz augstajiem novērtējumiem un dažādajiem sabiedriskajiem pienākumiem Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, kā norādījusi literatūrzinātniece Benita Smilktiņa, Regīna Ezera allaž centās saglabāt savrupību un tiesības netraucēti strādāt. Viņa jau kopš 60. gadiem nodarbojās tikai ar rakstniecību. 70. gados pārcēlās uz dzīvi laukos, Ķeguma novada Tomes pagasta “Briežos”, tā rodot saskaņu dzīvē un dabā. Pārcelšanās uz laukiem zīmīga arī ar to, ka rakstniece beidzot varēja iegādāties suni, par ko tika sapņojusi jau kopš bērnības. Arī literatūrkritiķis un rakstnieks Guntis Berelis akcentējis, ka suņa pēdas rodamas teju vai visos nozīmīgākajos Regīnas Ezeras darbos. Stāstu un noveļu krājumā “Cilvēkam vajag suni” sunim veltīts atsevišķs piecu stāstu cikls.

Krājumā iekļautie darbi sarakstīti laika posmā no 1972. līdz 1974. gadam. Regīna Ezera intervijā literatūrkritiķei Vijai Jugānei 1974. gadā atzinusi, ka proza ir tāds žanrs, kur visam jābūt pamatīgam, labi zināmam, izpētītam un pārdzīvotam, tāpēc saviem darbiem viņa izmanto labi pazīstamu cilvēku izskata, rakstura iezīmes un dzīvesstāstus, tāpat jebkurš sižets kaut kādā mērā nācis no dzīves. Tomēr pirms darba uzsākšanas viņa neveic īpašus priekšdarbus, piemēram, sastādot plānu vai sīki pārdomājot katru niansi: “Rakstīšanas procesā, kad darbība virzās uz priekšu, kad tēls jau dzīvo, smadzenes darbojas tik intensīvi, ka tieši tad rodas tie vislabākie risinājumi un acumirkļa impulsi vistiešākā ceļā nokļūst uz papīra. Bieži vien sākuma iecere ir visai nenoteikta, intuitīvi nojaušu, ka tur ir materiāls stāstam vai romānam. Taustos kā pa tumsu, kurā pēkšņi kāda dzīves detaļa, kāda pat gluži nejauša doma, kāda asociācija uzšķiļ liesmiņu. Un es ieraugu: jā, ir!” (Ezera, R. “...ko es atzīstu par labu esam...”. Saruna ar Viju Jugāni. Dzīvot uz savas zemes. Rīga: Liesma, 1984, 53. lpp.)

Mirkļa impulsā arī radusies iecere ciklam “Cilvēkam vajag suni”, rakstniece stāsta, ka “[r]eiz redzēju Centrāltirgū, kā vecītis pārdeva divus kucēnus un divi cilvēki tos nopirka. Ļoti vienkāršs atgadījums, cik vienkāršs vien var būt: divas melnas siltas dzīvībiņas aukstā, ļoti baltā sniegā, cilvēki salā sasārtušām sejām ar garaiņu mutulīšiem uz lūpām, ļoti augstas ziemas debesis. Nezinu, kālab, – manī kaut kas saviļņojās. Gribējās to “dabūt uz papīra”. Sāku rakstīt un jutu drausmīgu pārapdzīvotību, katrs cilvēks ienesa stāstā savu problēmu, jo kucēnu pirkšana jau bija tikai tāds kompozicionāls paņēmiens, kā satuvināt dažādos svešos cilvēkus. Vajadzēja tikt vaļā no šīs pārapdzīvotības, bet tā, lai nezaudētu neko. Tā radās triptihs “Cilvēkam vajag suni” – trīs īsie stāsti, ko vienā pagarākā stāstā apvieno kopīgais moments par cilvēka attieksmi pret dzīvību, pat ja šī dzīvība ir iemiesota tikai līkkājainā bezsugas kveksītī.” (Ezera, R. “...ko es atzīstu par labu esam...”. Saruna ar Viju Jugāni. Dzīvot uz savas zemes. Rīga: Liesma, 1984, 58. lpp.)

Savukārt par zooloģiskajām novelēm, kas veido krājuma “Cilvēkam vajag suni” otro daļu un ko Regīna Ezera aizsāka ar noveli “Nostalģija” un turpina arī citos darbos (krājumos “Slazds” (1979) un “Princeses fenomens” (1985)), viņa saka tā: “Pirms vairākiem gadiem manās rokās nonāca jau diezgan veca ornitoloģijas grāmata. Tur es izlasīju arī šo to par meža pīļtēviņu, par ko līdz šim nebiju zinājusi tikpat kā neko. Pīļtēviņš ārkārtīgi greizsirdīgi apsargājot savu mātīti no iespējamo sāncenšu tīkojumiem un, aizstāvēdams tās godu, bruņinieciski metoties divkaujā ar konkurentu uz dzīvību vai nāvi. Tanī pašā laikā viņš nekad nepalaižot garām izdevību palakstoties ap svešām pīlēm un tādējādi nonākot mūžīgās ķibelēs un domstarpībās ar savas sugas brāļiem. Kad biju to izlasījusi, neviļus iesaucos: “Ak, cik tas viss ļoti atgādina vīriešus!” Nav izslēgts, ka tieši tad radās pirmais stimuls “Zooloģiskajām novelēm”.

Bet varbūt tas atgadījās mazliet vēlāk, kad zīlīte dārzā knābāja kaņepju sēklas man no saujas, kad es ar pirkstu galiem samanīju putna krūšu spalviņu zīdaino gludumu un mani pārņēma saviļņojums, kas ir ļoti tuvu rada laimei.

Varbūt.

Bet iespējams arī, ka tas notika, cilvēka stāvā redzot lunkana meža dzīvnieka atraisīto grāciju vai ieraugot viņa sejā vilka atieztos ilkņus, skatot cilvēka dzīvi baltu un cēlu kā gulbja lidojums vai sajūtot no viņa nākam seska smaku. Vai varbūt mani redzīgāku darījis suns, šī pati parastākā un pati brīnumainākā no visām zemes būtnēm, kuras pieķeršanās un uzticība cilvēkam ir tik pastāvīga, dziļa un nesavtīga, ka to gribētos saukt par ģeniālu.

“Zooloģiskās noveles” ir radījusi mīlestība pret dzīvniekiem – un ne tikai pret tiem. Tās vēstī par dzīvniekiem – un ne tikai par tiem. (Ezera, R. Ievads “Zooloģiskajām novelēm” igauņu valodā. Dzīvot uz savas zemes. Rīga: Liesma, 1984, 121.–122. lpp.)

GALVENIE TĒLI, PERSONĀŽS, LAIKTELPA UN KOMPOZĪCIJA


Stāstu un noveļu krājums “Cilvēkam vajag suni” ir daudzšķautņains. To veido trīs daļas, kuras nav savstarpēji saistītas un tās varētu izdot arī katru atsevišķi.

Pirmajā daļā, kurai nosaukums nav dots, apkopotas piecas noveles: “Šūpoles”, “Kaut drīzāk uzsnigtu sniegs”, “Nevainības nasta”, “Nauda” un “Acis”. Šajos darbos Regīna Ezera risina sev tuvos morālpsiholoģiskos jautājumus, kas sastopami jau viņas agrākajā daiļradē. Ar vēstījuma īpatnībām izceļas novele “Nauda”. Stāstījums ir pirmajā personā ar nosacīta klausītāja – Gvido – tēla klātbūtni. Tas sākas ar intrigu un noveles mezglpunktu – naudas sadedzināšanu: “Es sadedzināju, Gvido... Zini, nekad nebiju redzējusi, kā deg nauda. [..] Nauda neaizsvilās uzreiz. Uguns tikai laizīja banknošu paciņas. Un, kad beigās nauda sāka degt, tad gan tas patiesi notika ar iezilganu un diezgan spilgtu liesmu [..]. Tas viss man ir tev jāizstāsta, Gvido. Jāizstāsta un jāpieliek punkts.” (69., 70. lpp.) Pakāpeniski stāstījums atklāj pagātnes notikumus vēstītājas māsas Austras dzīvē, kuras dzīve, smagu kļūdu un pārbaudījumu pilna, traģiski beidzas, vēstītājai mantojumā atstājot vasarnīcu, kurā tā nejauši atrod prāvu, bet vairs nederīgu naudu. Grēksūdzes formā risinātais stāstījums un simboliskā naudas sadedzināšana ļauj māsai attīrīties, neatkārtojot pagātnes kļūdas.

Krājuma otrā daļa “Zooloģisko noveļu” cikls ietver četras noveles, kuras vienlaikus atklāj kā cilvēku, tā dzīvnieku pasauli. Var teikt, ka dzīvnieki (žurka, pele, hiēna, zilonis) tajās ir cilvēciskojušies un cilvēki dzīvnieciskojušies. Robeža starp cilvēku un dzīvnieku pasauli ir izplūdusi. Novelē “Pele” rakstniece akcentējusi dzīvnieka cilvēciskās kvalitātes: “[..] un vispār viņa bija ļoti simpātiska persona – vienmēr možā garastāvoklī, labsirdīga, drusku ziņkārīga un pilna paļāvības. Viņas uzticēšanās mani aizkustināja un, ja te nebūtu runa tikai par parastu Mus musculus, proti, mājas peli, es pat sacītu, – pagodināja. Viņa pētīja mani vērīgi, bet smalkjūtīgi, parādīdama taktu un iedzimtu inteliģenci, un es savu iespēju robežās centos atbildēt ar to pašu.” (Ezera, R. Hiēna. Pele. Cilvēkam vajag suni. Rīga: Liesma, 1975, 148.–149. lpp.) Savukārt novelē “Hiēna” redzama pilnīga cilvēka un dzīvnieka saplūsme. Hiēna ir gan dzīvnieks, gan cilvēks reizē: “Bet tagad viņa redzēja, ka viņas dzīvnieciskajā veidolā ir palikusi vecā atmiņa. Viņa atcerējās savu cilvēka mūžu un savu cilvēka vārdu, tikai neatminējās savu nāvi, pašu pārvērtības brīdi, itin kā īsāku vai garāku laika sprīdi būtu atradusies nesaistītu atomu stāvoklī.” (Ezera, R. Hiēna. Cilvēkam vajag suni. Rīga: Liesma, 1975, 155. lpp.) Jāatzīmē, kā šā cikla novelēs tradicionālais reālistiskais vēstījums mijas ar sapņu, vīziju, fantāzijas un reālā sapludinājumu, kas labi redzams novelēs “Žurka” (varoņa Oļģerta vīzijas un deformētā realitātes uztvere) un “Hiēna” (sievietes pārtapšana par hiēnu sapnī, izgaismojot tās slēptākās domas). Literatūrzinātniece Benita Smilktiņa norādījusi, ka Regīnas Ezeras precīzi un reālistiski attēlotos dzīvniekus var uztvert kā simboliskas zīmes, lai ar alegorijas palīdzību, kā arī izmantojot pretstatu, kādu paralēli, parādītu cilvēku, kurā mājo it viss: labestība un ļaunums, pašaizliedzība un nodevība. (Smilktiņa, Benita. “Princeses fenomens” (Regīna Ezera). Ilūzijas un spēles: laika zīmes 50.–70. gadu īsprozā. Rīga: Zinātne, 87. lpp.) Novelē “Zilonis” rakstniece, izmantojot ziloņu mednieka Gordona Kaminga atmiņu par medībām fragmentus, atklāj cilvēka nežēlību, cietsirdību un bezatbildību pret dabu un dzīvību. Novelē tēlota ziloņa aukstasinīga nogalināšana, atklājot ziloņa izjūtas nāves brīdī un cilvēka attieksmi pret to.

Krājuma trešo daļu veido piecu stāstu cikls “Cilvēkam vajag suni”, kas sākas ar stāstu, kā vecs vīrs aizved uz Centrāltirgu pārdot četrus kucēnus. Tos nopērk četri dažādi cilvēki – labsirdīgais muzikants Gusts, trīs studentes, kas kucēnu vēlas uzdāvināt kursabiedram Aleksandram, puisēns Zigurds, kas par kucēnu atdod visu savu naudu, un uzdzīves kārais Arnolds, kas to atdāvina savai draudzenei, bufetniecei Irmai. Katra no nākamajām četrām novelēm atklāj ne tikai kucēnu un to saimnieku likteņus, bet arī jauno saimnieku attieksmi pret tiem, atverot to sirdis labestībai un mīlestībai.

Krājumā spilgti atklāta cilvēka psiholoģija, fiksējot gan varoņu fiziskās izjūtas, gan viņu domas, emocijas un pārdzīvojumus. To akcentējusi arī Benita Smilktiņa: “Viņa it kā paņem saujā cilvēka sirdi, pieraksta tās “kardiogrammu” un kā ārsts un psihologs vienlaikus apraksta un skaidro ritma izmaiņas, atklāj svārstību cēloņus un sekas.” (Smilktiņa, Benita. “Princeses fenomens” (Regīna Ezera). Ilūzijas un spēles: laika zīmes 50.–70. gadu īsprozā. Rīga: Zinātne, 77. lpp.)

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ


Pēc krājuma “Cilvēkam vajag suni” iznākšanas periodikā publicētas trīs recenzijas. 1975. gadā laikrakstā “Literatūra un Māksla” par krājumu rakstījusi Liesma Lūsēna (Ar cilvēciskuma mērauklu, Literatūra un Māksla, 1975, 7. nov.) un Ilgonis Bērsons biļetenā “Jaunās Grāmatas” (Regīnas Ezeras trīspadsmitā. Jaunās Grāmatas, 1975, Nr. 7). 1976. gadā recenziju uzrakstījusi Astrīda Aļķe, kura krājumu vērtējusi šādi: “ [..] vispirms saklausāma vispārcilvēciska problēma – cilvēks nedrīkst nomest no sevis atbildības smagumu par Dzīvības turpināšanu, pretējā gadījumā sākas cilvēka personības bojā eja.

Visspēcīgāko iespaidu grāmatā atstāj “Zooloģisko noveļu” cikls: katrā novelē dzīvnieku tēli vai paralēlisms ar dzīvnieku pasauli atklāj citā aspektā arī cilvēku dzīvi. Arī mākslinieciskās iespējas tajās realizētas neparasti krāsainā diapazonā. Otrs noveļu cikls domas ziņā viennozīmīgāks (cilvēkam vajag suni), vietumis neiezīmējas cilvēku raksturi (novele “Gripa”). Ar vides precizitāti, psiholoģisko noskaņu dramatismu, vērīgi ieraudzītām daudznozīmīgām detaļām šajā ciklā izceļas “Stress”. Elizabetes garīgā un fiziskā pārslodze, to dēļ nosacītie pārdzīvojumi, sasprindzinājums, ģimenes atmosfēra droši vien labi pazīstama un cilvēciski saprotama daudzām sievietēm. Šajā novelē paveras durvis uz tām sociālajām izmaiņām, kurām pakļauta ģimene šodien, bet par kuru nozīmīgumu un spēku mums bieži nepaliek laika pat iedomāties. Rakstniece it kā apstādinājusi mirkļus, lai mēs, vismaz grāmatu lasot, par tiem nopietni padomātu.” (Aļķe, Astrīda. Par atspulgu dvēselē. Karogs, Nr. 3, 1976, 175., 176. lpp.)

Vērtējot Regīnas Ezeras prozas devumu, 1979. gadā arī Pēteris Zeile pieskāries krājumam, sakot, ka “[s]aturiski šis ir visblīvākais, dzīves un sadzīves detaļām piesātinātākais no līdzšinējiem rakstnieces krājumiem. Ja, piemēram, iepriekšējā stāstu un noveļu grāmatā “Pavasara pērkons” lielākā darbu daļa (izņemot jau divus nosauktos) bija viegli skicēti, it kā akvareļa krasām plūdināti, tad tagad – viscaur eļļas noturīgajā tehnikā fakturēti, sižetiski un kompozicionāli izstrādāti, sasniedzot novelei vajadzīgo satura un formas mēru, tā pietiekamības pakāpi. Savu vienoto caurviju klātesamību iegūst R. Ezeras izstrādātais stils, kas sevi jau agrāk pieteica garajos stāstos un atsevišķas novelēs, bet īsajā prozā kopumā savu suverenitāti īsti atklāj tikai krājumā “Cilvēkam vajag suni”. Īsi to varētu raksturot kā domas asumu un raksturojumu precizitāti, dzejprozai pietuvinātu ritmiku, lielu literārās frāzes izkoptību (bet ne sterilumu), tautas, sarunvalodas leksikas plašu izmantojumu, lirisko, dramatisko un ironisko toņkārtu izmantojumu vienotam (neeklektiskam) skanējumam. [..]

Šajos darbos panākta sižeta, kompozīcijas, stila un idejas cieša vienotība. Te saplūst ikdienišķais, sadzīviskais ar cilvēciski būtisko. Šie darbi ir izteikts apliecinājums R. Ezeras kā novelistes izaugsmei.” (Zeile, Pēteris. Regīnas Ezeras prozas pasaulē. Karogs, Nr. 4, 1979, 137., 138. lpp.)

RECEPCIJA


2020. gada 6. februārī Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvojuma iestudējums “Cilvēkam vajag suni” (režisors Jānis Znotiņš, dramatizējuma autore Ance Muižniece) pēc tāda paša nosaukuma stāstu cikla motīviem.

Informāciju 2020. gada 20. decembrī sagatavoja Madara Eversone.
Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.
PublisherIzdevniecība "Liesma"
Formatbook
Work typeoriginal work
Klasifikators
Artist
Author
Files
Publishing year/ place1975
Rīga
Rīga

Map legend



Showing 1-1 of 1 item.
#LocationDateTypeType of place
  
1Rīga
(Rīga)
1975Publishing year/ placeCity
Showing 1-1 of 1 item.
TitleAuthorPublishing yearPublishing placeCategory
Der Mann mit der HundenaseRegīna Ezera
1982Berlīnenovele
story
Showing 1-1 of 1 item.
Showing 1-3 of 3 items.
TitleAuthorPublishing yearPublishing place
Ar cilvēciskuma mēraukluLiesma Lūsēna
1975
Par atspulgu dvēselēAstrīda Aļķe
1976Rīga
Regīnas Ezeras trīspadsmitāIlgonis Bērsons
1975
Showing 1-3 of 3 items.
Showing 1-1 of 1 item.
TitleAuthorPublishing yearPublishing place
Pūķa ola; Cilvēkam vajag suni; Kaut kas līdzīgs mēnesgaismaiRegīna Ezera
2020Rīga
Showing 1-1 of 1 item.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.