#LIT-4-5

Title5. Baznīca
Unit number5
RepositoyLatvijas literatūra
Categoriesdiary
LanguagesLatvian
FilesManfeldeAndra-blogs-005
AuthorAndra Manfelde
Place and time of recording08.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Open

Baznīcas zvans ir svētelis. Jo svētī katru stundu. Un vēja spārni ar zvana stārķisko spārnošanos cīkstas ik ceturksni. Van Gogs teica – „gleznojot krāsas pārvēršas liesmā.” Es gribētu, lai mani burti pārvēršas krāsās. Kad skatos uz vitrāžām. Bezsaules diena, apmākusies, bet vitrāžām ar to pietiek. Tās ir tik skaistas, ka mani burti un vārdi, un teikumi, červelējas kā sudrabtējas kamoliņi un neko nespēj pateikt.

Es jau varētu iet kaut kur citur. Uz veikalu, piemēram, jūru vai cietoksni, bet draudzenei nomira mamma un es apsolīju nolikt svecīti. Kastītē jāiemet piecas kronas. Man makā ir seši lata lieluma zviedru ķeizari Gustavi Ādolfi. Ilgi izmeklējos, līdz sānos atrodu cipariņu „viens”. Tik vien. Es nolieku divas svecītes, par meiteni un par viņas mammu, nu esmu zviedriem parādā. Aizlūdzot par mirušo, kaut pavisam svešu, kaut zinot tikai viņa vārdu, ne seju, ne kustības, ne balsi, es tuvojos pati savai nāvei. Taisnīgais uz mums visiem skatās vienādi. Es nevaru piedāvāt pat četras kronas. Piedošanas mehānismi ir kaut kur tepat. Noslēpti, bet tepat.

Paskat, zem manējā altāra divi apaļvaidži enģeļi nes ērkšķu vainagu. Viducis vainagam ietonēts sarkans. Enģeļi izskatās tik bērnišķīgi, ka liekas, tie tur savās rokās nevis vainagu, bet truša alu. Un ja nu ilgāk skatoties es pazudīšu ciešanu aizspogulijā? Ja nu „tur” ir patiesība? Abu eņģeļu aplī. Ciešanu neuzpērkamā īstenība. Sarkanais lāso kā liesma. Nē, es jau neesmu drosmīgais cirkus lauva, vēl nelekšu. Pakāpšos atpakaļ uz plāksnēm. Kapu plāksnes nodilušas gludas, augstmaņa vaigs izdzisis, no parūka skruļļiem palikusi vien skopa līnija. Augstmanis nu līdzinās Maksam vai Moricam. Rau, pūķim dzērāja izplūdušie vaibsti un nu tas atgādina jēru. Citam uz kapa plātnes iegravēta krūka, kas aplej kaulus. Dievs izaudzēs manus kaulus? Jā, es arī gribētu tā gulēt un gājēji manu piemiņu pamazām nodeldētu, asie leņķi saliektos rožainās vītnēs.

Eju, kur zelta Dievmāte. Tikko kāpju pa kāpnēm, ieskanas ērģeles. Vienā mirklī mūzika mani pārvērš ākstā. Ar zvārguļiem pie cepures, ar izliektiem kurpju galiem, mīkstu soli, šķelmīgu smaidu. Varbūt citur tik lustīga mūzika skanētu ķecerīgi. Varbūt citur tā labāk piestāvētu Šekspīra komēdijas pirmajām taktīm. Tikai ne šeit. Priekškars ir norauts un enģeļi piepūš vaigus. Dievmāte ar kreiso sabradā zaļo, ar labo sarkano pūķi. Bet lielais marmora kristāmtrauks ir tukšs. Kāds ūdeni izlējis. Varbūt akmenī, klintī, kaulos.

07.10.2010

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.