#LIT-4-3

Title3. Plaušas
Unit number3
RepositoyLatvijas literatūra
Categoriesdiary
LanguagesLatvian
FilesManfeldeAndra-blogs-003
AuthorAndra Manfelde
Place and time of recording07.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Open

Ērģeles ir baznīcu plaušas. Tikai ieskanoties ērģelēm baznīcas kļūst par vienotu organismu. Vismaz tās, kam gotiskās ailes un barokālie enģeļi. Tikai ērģelēm skanot resno eņģelēnu mutītes vairs neķiķina, bet brangie vaigi pūš, auro, rūc. Tikai ērģelēm skanot tāltālās ticīgo dzīves noloba dekoratīvo audeklu līdzību. Skat, tie esam mēs paši. Ar gotiskiem, barokāliem, ar ikonu vaibstiem. Skan ticības mācība. Ērģeles elpo un baznīca ir dzīva. Šī skanēšana ir kā neredzams baznīcas vējš, nekas nesašūpojas, nenotrīs, bet tomēr jūti. Baznīcu elpojam. Gaiss – tā vairs nav masa, pliks tilpums, no ailes uz aili, nē, tas ir stāsts. Tā ir kā jūras dziesma gliemežvāka sirdī. Izkaltis sauss, tomēr viļņošanās pilns, kamēr vien pērlenīcu sasit. Baznīcas vējš traucas no vienas akmens sijas uz otru. Skaņa kā strūklaka, kā ūdens šalts tur augšā, augšā, uzvirmo tur skaisti pelēkajā. Un tad noklust.

Ērģelnieks sāk lasīt svētos rakstus. Viņš mani neredz, es esmu tālu aiz kolonnas. Dieva vārdi izskan atbalsodamies vien klintsakmenī, ne cilvēku sirdīs un prātos. Dieva vārdi krīt akmenī. Jo manis jau te tik pat kā nav. Ir tikai kamols kaklā, asaru vilnis ūdeņo plakstus. Te atveras durvis un divi ienāk. Nevis ienāk, bet iesoļo, ieveļas, ar tādu joni, ar tādu skaļu runāšanu, ar tādiem apaļiem, apaļiem zviedru vārdiem, it kā tie nevis vārdi, bet oļi, kas ripo no kalna. Viņi iet tik spēcīgi, tik droši, kājas pieradušas pie kalnos kāpšanas un taisnas staigāšanas. No viņu straujās kustēšanās mans skumjais Ādamkamols izripo no krūtīm un acis žūst sausas. Viņi nober veselu riekšavu apaļos zviedru vārdus, iesmej līksmus, apaļus smieklus, apaļām rokām skauj ērģelnieku un viņš instrumentam vāku brakšķina ciet. Pēc brīža šie divi lūgsies. Tur, altāra labajā pusē. Kamēr es pielavīšos klāt, būs jau beiguši. “A-ā-me-ē-n!” To es saprotu, to plato, to suitisko “ē”.

Vitrāžu gaisma uz akmens līdzīga saules ņirbai uz ūdens. Pelēkais akmens kļūst telpisks, kļūst brīnumains. Mūsu dzīves taču ir tik pat pelēkas, kā šis klintsakmens. Izrādās, radīts, lai atstarotu. Dieva zīmes caur vitrāžas krāsaino lupu. Ak, es, blusa no cilvēka. Mūzika rimusies, bet gaisma turpina stāstīt. Un kā tad manas sievietes? Tur, senajā kogrebumā. Tā otrā skulptūra, kas tik cieši piekļāvusies altārim, tā labajā rokā satvērusi tumšu krusta koku, bet kreisajā trauciņu. Nez, kam nes tās mirres? Jūrniekam, ticīgajam? Varbūt trūcīgajam bļodiņā sataupījusi debesu mannu? Tai pirmajai, kurai kreisajā rokā Svētie Raksti, labajā iežmiegts enkurs. Varbūt tās nav nekādas svētās, bet vienkāršas Gotlandes sievietes, zemas un stipras. Izturīgas kā pāļi. Plosta stumbeņi sāļa ūdeņa pilni. Varbūt pirms septiņsimts gadiem cilvēki tieši tādi bija. Apaļām sejām, stumbru potītēm. Man zem kājām pelēka akmens plāksne, skaistiem, kaligrāfiskiem burtiem telegrāfē – te dus Johans un Magdalēna. Viņi dzīvoja dzīvi un nezināja, ka pus gadsimteni pāri viņu kauliem staigās tūristi un ticīgie. Mirstīgie ies.

Bet baznīcu drupas man aizvien paliek noslēpums. Kāpēc tik mazā teritorijā, kuru sargā cietokšņa mūris, bija vajadzīgas vienpadsmit baznīcas? Astoņas nu jau drupās. Dieva vārds krita akmenī, ne cilvēku ausīs, sirdīs, plaušās, tā klintsakmens celtnes spridzinot gaisā. Tikai Svētā Larsa baznīcā gandrīz viss jumts vēl turas. Velvēs ligzdo baloži un dūko. Jūras vējš skrubina pa akmentiņam. Šeit bija Hanzas pilsēta. Un varbūt baznīcām bija cietokšņa nozīme un spēks. Varbūt jūra katru dienu skandināja mūžības mācību. Bet cilvēks uzbūvējis milzīgas metāla mājas, kuģo vesels un no jūras vairs nebaidās.

Es meklēju katoļu baznīciņu. Atrodu teātri baznīcā. Uz afišas nofotografēti apaļvaidži aktieri klaunu ietērpā ar tradicionāli sarkano deguna bumbuli. Vēl atrodu metodistu baznīcu. Nevis baznīcu, bet ligzdu klintīs! Tik skaists skats paveras, jūra izplājusies kā tūkstots Rotko audeklu. Bet visi putni jau prom, baznīca aizslēgta, vēstules veļas no pastkastītes laukā. Tūristu sezona galā. Veikalus klapē ciet. Tikai vējš rausta atslēgu piekariņus. Ziemās zviedri droši vien šļūc pa ieliņām lejā uz jūru. No tā viņiem tā valoda tik apaļa. No pikām, oļiem, āboļbumbuļiem gludu akmeņu bruģī. Pievakarē mani uzaicina apmainīties ar istabiņām. Tagad jūras horizonts ir manu acu augstumā. Katedrāles melnais gotiskais lauvasķēms mana deguna augstumā. Vējš te joņo skaļāk un mudīgāk. Es visu redzu un dzirdu. Putna lidojumu no drupām uz drupām. Kuģa zeltītos sānus, kad tas vakara saulē šķērso jūru. Bet vēl augstāk par manu acu un deguna augstumu – Kristus svētījot pacēlis roku. Debesīs ieslejas baznīcas torņi. Melnā koka smailēs zelta vējrāžu ierūsējušo ruleti iegriež jūras vējš. Vēja virziena rādītāji ir kā karogi ar ieplestām pūķu rīklēm. Drīz jau saulriets spļaus uguni. Bet trešajā tornī gaili caurdūris zeltītas saulītes miets. Kad es kā gulbis vai pelēka dzeguze, pastiepju kaklu, tad redzu kā īstā, sarkanā saule izkūst uz jūras paplātes, kas šovakar cēlmetāla krāsā. Vējš ņemas niknumā. Krēslā baznīca aug aizvien lielāka un lielāka, nu jau pavisam melna. Samtaini ogļmelna naktī. Nekur nav jāiet, lai redzētu. Tā vēl nekad nav bijis.

06.10.2010

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.