#LIT-4-19

Title17. Bergmaņa ceļš
Unit number19
RepositoyLatvijas literatūra
Categoriesdiary
LanguagesLatvian
AuthorAndra Manfelde
Place and time of recording14.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Open

Piecēlos sešos, izgāju laukā, lija lietus, putns smējās.
Iepriekšējā vakarā „guglē” biju apskatījusies, kur atrodas Ingmāra Bergmaņa mājas un izvēlējusies tās par galamērķi. Tikai „buss” kā pieripoja pie prāmja malas, tā apstājās. No vadītājas vārdiem es tik vien sapratu kā - „summer.” Skaidrs, vasara beigusies, ar tūristiem cauri, veikaliņi „close” un Faro sala arī. Bet ja jau es tik tālu tikusi, tad uzkāpšu vismaz uz tās Fāro zemes. Pagrozīšos lietū. Tur taču esot tik senas zvejnieku mājiņas, brangi akmeņi, reti putni.
Prāmis strauji tuvojās pelēcīgajiem, noslēpumainajiem krastiem. Stāvēju uz prāmja starp mašīnām un skatījos kā lejā, jūras šauruma teju vai melnajā ūdenī, peld medūzas. Lai arī tās kustējās, tomēr tik ļoti atgādināja mazas stikla vāzītes. Vai ledus skulptūriņas, brrr... Tā es mazu brīdi padrebinājusies atcerējos, ka man taču līdzi ir papīrs un rakstāmais. Jo gadās, ka ienāk prātā kāda dzejoļa rinda un to visu laiku nākas atcerēties un atcerēties, tad nav laika skatīties apkārt. (Kaut gan visbiežāk, protams, ar pildspalvu un dzejoļiem, ir tāpat kā ar sauli un lietussargu.) Ātri uzskribelējusi vārdu „Sudrsand”, kā tas „gūglē” bija rakstīts, muļķīgi smaidīdama nostājos mašīnām ceļā. Pavēcināju pāris reizes to lapiņu. Man pamāja divi pensionāri ar suni. Es laikam tik slikti izteicos angliski, ka pat vārds „writer” nekļuva saprotams. Viņi gan teica, ka brauc tikai līdz „kirke.” Es purināju galvu un man ļāva apsēsties blakus spanielam. Uz suņa sedziņas un vilnas. Es sēdēju kā uz adatām, jo jutos briesmīgi neērti, ka neprotu sarunāties. Izburtoju briesmīgā akcentā „Ingmar Bergman hause.” Kad braucām garām baznīcai, viņi pamāja, lai skatos. Šķūnim līdzīgajā ēkā es atpazinu Bergmaņa kino zāli, kuru biju redzējusi zviedru dokumentālajā filmā. Saulaina diena, Bergmanis pierullē sarkanā mašīnā, smejas. Tajā mājā bija gobelēns. Divi apkampušies cilvēki, nu tā kā Pēteris ar Pāvilu, fonā akmeņu krāvumi, tādi kā Fāro, sieviete ar ābolkrūtīm, tāda kā katedrāles kogrebumā, putns maliņā, tāds kā dzīvē. Man likās, ka Bergmanis nosauca latviešu sievietes vārdu „Anita Grieta.”
Tā mēs mudīgi ar vecīšiem pajoņojām garām baznīcai, garām šķūnim vai kino zālei. Iztraucāmies pa vidu ezeram un jūrai. Divi ūdens klajumi, ceļš pa vidu. Jūra ezeru novēro, ezers jūru. Pa starpu maisās cilvēku knišļi. Ar slaidu loku pieripinājuši pie noplukušas, aizvērtas kempinga vietas, zviedru vecīši man smaidot teica: „Sudrsand.” Es smaidot pateicos un devos uz jūru.
Viena no vientulības daudzajām sejām ir kempingi ziemā vai lietainā rudenī. Īgni krakšķ dēļu celiņi. Pie durvīm aug lapu kaudzes. Teju vai redzams kā no kempingu krāsotā koka lobās nost krāsa. Līdzīgi atveras un novīst rozes paātrinātos kino kadros. Es noeju pie jūras un nezinu ko iesākt. Viena svešas zemes, svešas salas krastā. Labi, ka ne svešas jūras. Tur, kur es neredzu, tur, kur man priekšā aizstājies zvejas kuterītis, tur Latvijas zeme. Man nezin kāpēc liekas, ka Bergmaņa māja varētu būt pa kreisi, tālāk salas smailē. Tomēr nogriežos pa labi. Starp jūru un ceļu taču nevarēs nomaldīties. Sīks, auksts lietutiņš. Viss pelēks, pelēks. Tikai aļģes, to te izskalots vesels lērums, tumšas, sarkanas. Vēsi sarkanas, biezākā krāvumā gandrīz melnas. Ar violetās maliņām, kas smilšu iedobēs ūdeni iekrāso rozā. Ja nu zviedri ņem šīs pašas aļģes un ar kuplu vīkšķi paberž gar sienām, tad viņiem iznāk tumši sarkanās mājas. To te cik uziet. Brīžam aļģes gumst biezos vālos. Brīžam asa aļģu smaka iebelž pa elpvadiem. Trūdu asums. Lūk, pelēku akmeņu rakstā guļ balti kauli. Viens. Paeju pāris soļus – otrs. Trešais. Jūra kaulus glīti izkārtojusi, kā spēlēdamās. Atceros Bergmaņa kareivi. Un ja nu tie nemaz nav liela dzīvnieka kauli?... Nāves smarža no aļģēm. Arī jūras kāpostu te cik tik uziet. Guļ smiltīs un izskatās tik negaršīgi. Kaut kas sprakšķ zem kājām. Jūra izskalojusi „jūras dadžus.” Biezu paklāju. Siltāk sarkanus. Zem kājām kraukšķ kā gliemežvāki. Čirkt, čirkt. Sīkbūtņu eži.
Saules nav, krāsu gamma kļūst aizvien spēcīgāka un spēcīgāka. Flāmi mūs sapratīs vai ne? Un zviedri. Es eju un domāju - dīvaini, pa tādu skaistumu staigājot Bergmanis nav kļuvis par gleznotāju. Bet ja nu ir? Ja nu filmas arī ir gleznas? Tagad es ticu zīmēšanas skolotājiem, kuri apgalvoja, ka arī melnbaltais dažādās gradācijās var pastāstīt par krāsu. Arī pelēkais. Tagad es ticu, ka visas krāsas var tulkot ar divām. Skaistais taču ir tik konkrēta cīņa ar neglīti ķīselīgo. Jā, ir skaisti. Smīņā. Sērīga, nomākusies diena? Ko jūs, papagaiļi, saprotat. Lūk, akmeņi tik smagi savi matērijā, bet tik viegli krāsu toņkārtā. Lūk, sūnu zaļais no dzeltenīgā līdz zilajam. Zemeņlapu sarkanās ķepiņas tik padevīgas sērīga okera smiltīs. Baltie viļņi ar baltajiem gulbjiem kā lakmusa papīrīši. Gulbji vispār ir sabiezējušas viļņu šļakatas. Akmeņi, akmeņi, akmeņu krāvuma žodziņi pie zvejnieku vientulīgajām būdiņām. Tās samelnējušas līdzīgi kā manas, nu jau manējās, katedrāles torņi. Tik mazas, pat niecīgas būdiņas. Melnu ķieģelīšu klaipiņi. Niedru jumti iebrūnējuši ainavā. Laivu apgāztās cepures smiltīs.
Es nonāku tādā kā sētā. No dēļiem saklapētā žoga pār dzeloņstieplēm uzkabināts koši dzeltens uzraksts. Es pārrāpjos pāri žogam, jo gribas palikt jūras tuvumā. Ejot vēl labu brīdi liekas, ka tūlīt kāds sanbernārs klups stilbos un stobrs saldēs pakausi. Bet es eju tālāk, jo ja es arī neredzēšu Bergmaņa māju logus vai uzkalniņu kādā no kāpām, tad vismaz būšu gājusi viņa ceļu.
Pakalns noaudzis kadiķiem un tādiem kā dzīvības kokiem. Un vēl tas smalkais, smalkais lietus, viss kļūst tāds savildzis, bet krāsu rodas aizvien vairāk. Tās uznirst no vakardienas gaismas paslēptuvēm un kļūst acīm ieraugāmas. Maigas un stipras. Kadiķu stāvi melnē, lejā skalojas jūra, aizvijas te vēsi, te silti pelēkais ceļš. Un, lūk, viņi. Deviņi zirdziņi gurdenām galvām ēd zāli. Krēpes vīteņo zemē. It kā pietauvo galvas. Viņi tik ēd un ēd, skumst. Ir dābolainie, ir tumšie, viens „melns un balts”. Un viens kā silta smilts, tāds. Es skatos, es gandrīz vairs neelpoju. Absolūtā skaistuma mirkļos gandrīz vai fiziski jūti, kā laiks turpina griezt savus spēkratus. Tie vairs nav deviņi zirgspēki. Tie pat nav jūras un vēja spēki. Tas cilvēces ciešanu kamols. Tas blietē dzīvos. Ja vēl tikai zemē, mālos vai akmenī! Tas rauj ļaunumā iekšā. Vaimanas aiz skaistuma sliekšņa. Pieklusušas, bet ir.
Bet zirgi ēd zāli. Un mēs norasojam aizvien vairāk. Es aizveru plakstus un noglabāju aiz tiem šos zirgu, akmeņu, kalna, kadiķa siluetus. Lai mani plaksti saglabā atmiņā, lai sirds kļūst par pērlenīcu, to nevar pazaudēt un aizmirst. Pieskaroties skaistais mēdz satrūkt. Akmeņi aiznesti mājās vairs nemirdz un nelāso. Tie ir kā orgāni, kas izrauti no iekšām pārstājuši pulsēt. Kā aizsniegt, kā paņemt līdzi šos graciozos kadiķu siluetus? Tie atkārto zirdziņu muguras. Šos dzīvības koku pudurus uz līkiem, tieviem, melniem stumbriem. Es negribu zirgus traucēt. Ja nu tie sabīsies ieraugot svešo. Mani. Es lavos gar pašu krastu, pa akmeņiem. Zirdziņi nemaz nepašūpo savas smagās galvas un uz mani nepaskatās. Tomēr zinu, viņi jūt mani aizejam. Varbūt atpazīst pēc elpošanas? Jo es un viņi zinām, ka nevienas citas elpošanas jau te nav. Kilometriem tālu mana un deviņzirgu elpa.
Un vēl divi putnu silueti uz akmens kupra ūdenī. Silueti atgādina grifus. Varbūt kādas zemīgas Faro dzērves. Jo viss jau te zems un spēcīgs, vēja liekts un no vēja piesardzīgs. Priedes, mājiņas, zirgi. Un lēns. Putni nekustas. Man pat liekas, ka putnu elpošana varētu būt līdzīga zivju elpošanai. Tik klusa un auksta. Es eju tālāk, man žēl iet projām no krasta, bet līst. Un līst aiz vien stiprāk, jau lielām lāsēm, jau pavisam aukstiem rudens cirtieniem. Es domāju, kā es varētu apiet Faro salai apkārt. Vēl domāju, ka Bergmanis te noteikti gājis. Uz savu kino. Uz baznīcu. Vērojis skaisto. Kas te tik mainīgs. Te pelēkais spēlējas ar zaļdzeltenām sūnām. Te atkal tumši tumši sarkanie dūņu vāli. Un mazliet tālāk zaļš, caurspīdīgs jūras ūdens. Dzidrs, dzidrs. Te brūnajā zemē sīciņa rozā puķīte. Kā haiku meistara otas triepta. Man tā vien liekas, ka kāds zem manām kājām paklāj gobelēnus. Vienu aiz otra, vienu aiz otra.
Un tad es nonāku līcī. Aļģes smako gandrīz vai dusmīgi. Esmu slapja līdz pašai vīlītei. Tik vien kā torss ar strupiem roku stumbeņiem vēl silts, pēc cilvēka. Pārējais ledus. Tomēr tik priecīgi, ka jāsmejas. Man liekas, es esmu aizgājusi bērnībā. Pa gravām, brikšņiem, mežonīgā vientulībā. Zvejnieku mājiņas arī tik pamestas, vientulīgas. Garš, akas vindai līdzīgs kāts, bet galā šūpojas tāds kā caurs spainis, tas žēlojas čīkstēdams. Vai tu būtu zivju svērtenis? Varbūt man glābties no ledainiem pliķiem zem tās dzeltenās laivas? Ja nu sasalšu un nebūs spēka ārā tikt? Atradīs tūristi nākamgad gliemeža ritenī savilktus kaulus. Ir jāiet. Akmens šķembas blakus viļņiem. Jūras sanesas kā viļņu piemineklis. Te var staigāt kā pa bruģi. Ik pa brīdim nākas līst pāri žogiem vai atsprādzēt vārtiņus. Jo sākas ganības. Re, kur melnraibie buļļi mauj. Re, kur melnās aitas. Re, kur auns ar skruļļu ragiem. Re, kur ceļš. Re, kur baznīcas īlens dur drūmās debesīs.
Es nogriežos no jūras krasta un eju balsot mašīnas. Mani negrib ņemt. No manis pil. Un nav jau arī daudz te to braucamo. No Gotlandes puses strīpiņā vien. Ritinās no prāmja kā no bērnudārza. Ceļš uzmirdz un aizlokās. Caur kādas saimniecības pagalmu. Redz kur uzrakstīts „Cafe”. Redz kur balti un šķībi uzkrāsots „Antik.” Redz kur logā sakrāmēts – putna izbāzenis, lelle un, galvenais, muskulmanis ar asinszaru sistēmu, zarnu līkumotās asins desas un nieru pudiņš putekļu mērcē. Pagalmā ņirdz retro vraki. Ātrāk prom. Vējš iešūpo pēdējo uzrakstu „ice”, iečīkstas metāls.
Nobalsoju mašīnu. Mani aizripina līdz pašam krastam, bet prāmis jau slīd prom. Sēžu pieturā un trīcu. Ak, es stikla medūza melnā lietū. Paradīzes skaistums un šķīstītavas aukstums. Man ir žēl, ka vēl negāju to pēdējo kilometru. Līdz baznīcai un kino. Bet to svarīgāko jau es redzēju. To, ka liels skaistums dvēselei māca būt lielai.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.