#LIT-4-12

Title11. Tas, kurš ir
Unit number12
RepositoyLatvijas literatūra
Categoriesdiary
LanguagesLatvian
FilesManfeldeAndra-blogs-012
AuthorAndra Manfelde
Place and time of recording11.10.2010, Gotlande
Gotland, Sweden
Open

Aizgāju apsveicināties pie zelta Dievmātes. Karalienes kronis. Scepteris un otrā rokā Jēzus bērns. Kājiņas nostieptiem pirkstgaliem, vienādiem pirkstiņiem - „do, do, do.” Man katru reizi gribas pieskarties marmora kristāmtraukam. Salikt rokas kā pirmziemniekam. Piekļauties, paklusēt, pabrīnīties. Pirmais brīnums bija ūdens, tad vīns, tad asinis. Ja nu es pārvēršos vīnā, tad ūdenī. Ielītu tukšajā traukā kā vaļa asara. Cilvēki te kļūst mīkstsirdīgi. Vismaz es. Laikam jau jūras sāļais gaiss dara savu. Kā Austrālijā, kur atmaigst pat katordznieki. Tagad man baznīcā ir vēl divi draugi. Kamēr vakar spēlēja ērģeles, es skatījos kā lielajam milzu ģerbonim ar uzglezoto vidu, uz maliņām sēž divi vīri. It sevišķi tas viens. Es viņu jau esmu kaut kur redzējusi. Vai kādā gravīrā, vai ikonā, neatceros. Es tikai toreiz padomāju – „redz kā, tajos laikos tomēr cilvēku vēl nemācēja uzzīmēt, pārmērīgi naivs sanācis.” Un tagad viņš te sēž. Droši vien Mozus vai Ārons. Uztupis kā uz dzegas. Garu, zelta bārdu. Mazliet sievišķīgiem vaibstiem, mīkstām silueta līnijām. Un kad tās ērģeles no jūras puses bango iekšā, viņš, mazliet galvu pieliecis, ieklausās.

Un vēl virs sakristejas durvīm es ieraudzīju Dieva Jēru. Starp Alfa un Omega. Nu man ir pierādījums, ka es neko nesajaucu, Gotlande ir Dieva zeme. Jo Gotlandes karogā attēlotais Jērs, kas nes mazo karodziņu, ir tieši tāds, kā šeit, virs durvīm. Tikai salas teritorijā nomaskējies ar lieliem auna ragiem. Lai cilvēki nenobītos.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.