literatura.lv 2020. gada jubilārei Veltai Sniķerei – 100!

Logo_SnikereVelta.jpg

2020. gadā esam sveicinājuši un apaļās gadskārtās pieminējuši daudzus izcilus literatūras darbiniekus, tomēr īpaši vēlamies izcelt un godināt dzejnieci un atdzejotāju, jogas skolotāju VELTU SNIĶERI. Viņai – 100!

Pirms nedēļas zinātniskā un radošā konferencē PIEREDZE UN REDZĒJUMI attālināti, tomēr ļoti sirsnīgi, apjomīgi, aptverot visas Veltas Sniķeres darbības jomas, un cilvēcīgi silti dzejnieci godinājām un suminājām Rīgā. Jā, sūtot siltus sveicienus uz Londonu, kur viņa dzīvo kopš 1946. gada. Jā, attālināti, taču pati dzejniece Veltas Sniķere arī piedalījās – ar dzeju, ar kustību, ar sirdi, jo viņa šo svinēšanas laiku noskatījās, būdama Londonā.

Ir bijuši dažādi Ziemassvētki – sniegoti un mazāk sniegoti, taču 1920. gada 25. decembris ir īpaša diena Latvijas kultūrā un literatūrā – todien Veļikije Lukos, kur tolaik atradās Reinholds Sniķeris ar sievu Emmu, piedzima meitene, kuru nosauca par Veltu. Šodienas jubilāre.

Kopš 5 gadu vecuma Velta Sniķere raksta dzeju, kopš 13 gadu vecuma prāta dienasgrāmatu aforismu veidā. Mācījusies Rīgas pilsētas 8. pamatskolā Bruņinieku ielā 24A, Pirmajā Rīgas valsts ģimnāzijā Raiņa bulvārī 29, studējusi vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē turpat netālu.

Par Veltas Sniķeres pirmo publikāciju uzlūkojama dzejoļu kopa laikrakstā “Tēvija” pielikumā “Zīle” 1941. gada 29. augustā. 1942. gadā viņa sāk publicēt dzejoļus periodikā, tostarp “Rīts”, “Latvju Mēnešrakstā”, “Mana Māja”, “Laikmets”. Literatūrkritiķis Jānis Andrups atzinis, ka Veltas Sniķeres dzeju jau kopš pirmajām publikācijām galvenokārt sapratuši īsti dzejnieki un dzejas gardēži, tostarp dzejnieks Kārlis Skalbe, ka viņa pratusi dzejā ienākt bez klišejām. 1943. gada 18. februārī Veltas Sniķeres dzeja izskan Latvijas Radiofonā (arī 1944. g. 6. janv.).

1944. gadā atstājot Latviju, Velta Sniķere literārajās aprindās jau ir pazīstama kā dzejniece, iepazinusi Austrumu filozofijas atziņas, kas viņas daiļradei piešķir papildu dziļumu un nozīmi, tomēr līdz pirmajam dzejoļu krājumam paiet krietns laiks. Austrijas posma dzejoļi publicēti Zviedrijā izdotajā mēnešraksta “Daugava” 5. numurā 1945. gadā; par tiem Edgars Andersons mēnešrakstā “Sauksme” rakstīja: “No latviešu dzejniekiem debitē tagad Anglijā dzīvojošā jaunā dzejniece un filozofe Velta Sniķere ar viņai raksturīgā, gandrīz japāniski impresioniskā veida dzejoļiem”. Laikrakstā “Latvju Vārds” 1946. gada 14. decembrī lasāma Latvijas valsts himna Veltas Sniķeres angļu tulkojumā; viņa atdzejojusi Lūcijas Garūtas kantātes “Dievs, Tava zeme, deg!” Andreja Eglīša tekstu. “God, Thy earth is aflame!” ar Niklāva Strunkes zīmējumiem 1948. gadā izdota Stokholmā Oskara Sakārņa izdevumā.

Velta Sniķere tolaik vēl ir ceļā uz savu pirmo kopkrājumu “Trīs autori” (1950) un vēl ilgākā attālumā līdz pirmajam dzejoļu krājumam “Nemitas minamais” (1961), tomēr par viņu raksta – ‘jaunā, iejūtīgā, impresionistiskā dzejniece’ (Edgars Andersons). Jau kopš pirmajām publikācijām atklājas Veltas Sniķeres burvīgā, īpašā, īsā dzejas forma, vārdu un domu dziļums. Šķiet, no dzejnieces strāvo rāms miers, līdzsvarotība, atturība, mazvārdība – toties ļoti precīzi tvertas atziņas, vārdu spēka, jēgas, plūduma apjausma.

Viņa nav daudzrakstītāja, tā vien šķiet, ka katrs dzejolis ir ‘dzīvojis’ ar dzejnieci, mainījies, slīpējies. Jānis Andrups atzīmējis, ka Veltas Sniķere sākusi rakstīt tā, it kā iepriekšējās dzejas tradīcijas uz viņu neattiektos, raudzījās uz pasauli kā pirmoreiz minamu un vārdā saucamu. “Te vārds ir kļuvis par to, kas bija iesākumā, un tam ir burvju formulas raksturs. Ar dzejas vārdu Veltas Sniķeres pasaule ne tikai sevi izpauž, ar vārdu tā arī top.”

Vērtējot latviešu dzejas attīstību, Veltas Sniķeres devums veido īpašu un neatkārtojamu vietu, arī savulaik jaunās dzejas un autoru vidū. To ne vienreiz vien akcentējuši viņas laikabiedri – ‘mērena sirreāliste’ (Jānis Grīns), ‘koncentrēta dzeja’ (Ruta Spīrsa), ‘dzejas formulās tverta dzeja, kas ir pilnīgi un galīgi izkausēta pārdzīvojumā’ (Jānis Andrups), ‘tieša zemapziņas dzejniece’ (Zinaīda Lazda), ‘impresioniste’, kuras dzejā jo būtiska nozīme skaņām, vārdu ārējai formai (Valdemārs Dambergs), dzeja ir ‘subjektīva es pasaules atminēšana’ (Andrejs Irbe), ‘stāstošā proza’ (Jānis Veselis), ‘burvju formulu dzeja’ (Anšlavs Eglītis); atzīmēta viņas pārpasaulība, vārdu maģija, dzeja iztverta kā brīnums, kuru raksturo ‘uzskatāmība, konkrētība un daudznozīmība’ (Juris Kalns), tā esot dzeja, kas šķetināma, pārlasāma un prasa no lasītāja līdzradīšanu, tā arī (at)minama, ar savu īpašu arī sintaksi, ka dzejniece pratusi aiziet līdz vārda ‘saknēm’. Veronika Strēlerte atzīmējusi Veltas Sniķeres neatdarināmo, pastāvīgo un nefiksēto formu. Pēteris Ērmanis rakstīja – Londonā mītošā dzejas savādniece Velta Sniķere izteiksmes strupumā un lakonismā izveidojusi pilnīgi (gribētos piezīmēt: jau pārāk) īpatnēju stilu.

Dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un folklorisko pasaules izjūtu un tēlainību. Dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, dvēseliski piesātināts spriegums. Līdzās dzejošanai profesionāli nodarbojas ar jogu, ir pasniedzēja. Austrumu zināšanu un mākslas nozīme izpaudusies vēl vienā jomā – dejā; dzejas lasījumu skanējumu papildinot ar roku un arī visa ķermeņa kustībām – mudrām. Tās aizgūtas no indiešu dejas kustībām un ir arī pašas dzejnieces jaunradītas – dzejas domas izteikšanai. Vairāku dzejas krājumu autore, atdzejojusi angļu valodā latvju dainas un citu latviešu dzejnieku dzeju.

Vēlākā laikā par viņas dzeju ir rakstījuši daudzi, mēģinot atšķetināt, saprast, apjaust arī to, kas aiz vārdiem. Literatūras zinātniece Anita Rožkalne to precīzi definējusi šādi:

“Balansējot uz sadzīves, literatūras, filozofijas un pārlaicīgā robežām, virmo mēģinājumi izskaidrot, aprakstīt vai vismaz pieskarties Veltas Sniķeres dzejas pasaulei, kurai var tuvoties katrs, bet spēj pietuvoties vien tas, kurš dzejas vārdos un to sakarībās un saspēlēs atrod arī nozīmes, kas paceļas virs ikdienas priekšstatiem un lietojuma citā zināšanu vai nojautu līmenī. Gaisma un noslēpums iet roku rokā šajā iepazīšanas un izziņas procesā, jo mūsu pieredzes ir atšķirīgas.”

“Nekas, ko Velta dara, nav mērojams ar parasto mērauklu: viss, kas viņas dzīvē notiek, jāsaprot simboliskā, transcendentālā sakarībā. (..) Katrs vārds ir pilns ar tiešumu un nozīmi, katrs pārdzīvojums kļūst skaidrs, nesaduļķots, svarīgs,” atzinusi tulkotāja Ruta Spīrsa. Viņas dzejā ir daudz gaismas un klusuma, spējas klausīties sevī un otrā, dzejas simboliku nav viegli atminēt, tā sakņojas ne vien latviskajā, bet arī indoeiropiešu gara tradīcijā.

Lūk, Veltas Sniķeres dzejolis “Pārvēršanās” –

Aptinas velēna
Cilājas plaisāt
Mikla un trūdoša
Smarža kūp gaisā.

Ūdeņu avoti
Mutuļo, čalo
Gadus, gružus
Un acis skalo.

Burgzdalām daloties
Dīvainos tvaikos
Ieskatos senos
Un savādos laikos.

Pelēka villaine
Sudraba bārkstīm
Paveŗas apmetnis
Ieguldamies.

Gaviļu smiekli,
Dzidrais spožums,
Divpadsmit spoguļu
Spulgodamies.

Londonā, 1949. (publicēts “Tālos Krastos”, 1949, 10. okt.?

Un dzejolis “Words” –

Words fly in like birds,
Unheard words,
And settle on masts
And on me.

They spread out their wings
Like a sail fluttering,
They spread out their wings and hail the wind,
They spread out their wings and sing.

The summoned wind
Alights on the sail
And with him
Takes wings and me.

He takes us away
To where? Who can say?
For the lack of words
One cannot get back.
He takes us away
When words fail.
Words fly away,
But I have to stay
Where birds cannot stray. (publicēts “Zintis”, 1960, Nr. 1)

Literatura.lv komanda sūta sirsnīgu sveicienu dzejniecei Veltai Sniķerei nozīmīgajā jubilejā!


Informāciju sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe

Veltas Sniķeres profilu skat.: https://www.literatura.lv/lv/person/Velta-Snikere/872029

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.