Francis Trasuns dzimis Latgalē, Sakstagala pagasta Kolnasātas mājās, Staņislava un Ievas (dz. Edarčāne) Trasunu ģimenē. Viņš ir sestais no septiņiem dēliem.
Skolas gaitas Trasuns sāk 1875. gadā Jelgavā. Sākumā viņš mācās katoļu draudzes skolā, pēc tam Jelgavas reālskolā. Papildus poļu un krievu valodai Trasuns apgūst arī vācu un latviešu valodu.
1883. gadā Trasuns iestājas Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā. Semināra laikā no 1885.līdz 1887. gadam Trasuns kopā ar citu latgalieti J. Višņevski pasniedz latgaliešu valodu.
Mācības seminārā Trasuns beidz 1887. gadā un tajā pašā gadā arī iestājas Katoļu garīgajā akadēmijā, kuru absolvē 1891. gadā un iegūst teoloģijas maģistra grādu. Laikā no 1891. līdz 1893. gadam Trasuns strādā skolās Rīgā un Daugavpilī. Viņš izvairās no izsūtījuma, kas draud par centieniem skolēniem ticības mācību pasniegt latgaliešu valodā.
1893. gadā viņam ir iespēja uzturēties Pēterburgā, bet 1896. gadā viņu izsūta uz Vladimiras guberņu. 1898. gadā Trasuns atgriežas no izsūtījuma un līdz 1900. gadam strādā par vikāru svētā Staņislava draudzē Pēterburgā. No 1898. līdz 1899. gadam viņš publicējas „Katoļu māju kalendārā”, šajā izdevumā publicēti Trasuna pirmie literārie sacerējumi – hagiogrāfisks darbs "Sv. Agneses dzīve", skice "Laba sieva" un tēlojums "Aizgavēņa naktī". No 1900. līdz 1904. gadam Trasuns izdod pats savu kalendāru „Daugavas katoļu kalendārs”.
1901. gadā Trasuns tiek pārcelts no Pēterburgas uz Rīgu. Rīgā viņš aktīvi darbojas kultūras un sabiedriskajā dzīvē, sevišķi Rīgas Latviešu biedrības rīkotajos pasākumos. Piemēram, 1901. gadā Zinību komisijas sanāksmē Trasuns nolasa referātu „Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem”.
1902. gadā Trasuns ieņem profesora amatu Rīgas katoļu garīgajā seminārā, kur pasniedz filozofiju un teoloģiju. 1904. gadā viņš kļūst par garīgās tiesas locekli.
1905. gadā Trasunu pārceļ darbā uz Rēzeknes katoļu draudzi. 1906. gadā viņš pārceļas uz Pēterburgu, jo tiek ievēlēts Krievijas pirmajā valsts domē, kura pastāv tikai līdz tā gada jūlijam. Laikā no 1906. līdz 1907. gadam Trasuns izdod laikrakstu „Auseklis”. No 1906. gada Trasuns ir arī Pēterburgas Staņislava proģimnāzijas vadītājs.
No 1907. līdz 1908. gadam Trasuns ļoti aktīvi publicējas (aptuveni 80 rakstu) laikrakstā „Zemkopis”, no 1908. gada viņš raksta laikrakstā „Drywa” un vēlāk arī „Latgolas Vōrdā”. 1909. gadā Trasuns izdod lasāmo grāmatu „Školas dōrzs”.
Laikā no 1910. līdz 1917. gadam Trasuns strādā dažādās draudzēs Krievijā – Pēterburgā, Narvā, Novgorodā, Rēvelē, Polockā, Gatčinā.
1917. gadā Rēzeknē notiek Latgales kultūras darbinieku un garīdznieku kongress, kurā tiek lemts par Latgales pievienošanos Vidzemei un Kurzemei un par Latgales zemnieku savienības dibināšanu. Trasuns ir kongresa vadītājs. Tajā pašā gadā viņu ievēl Latgales apgabala zemes padomē un vēlāk par Latgales pārstāvi Latvijas Tautas padomē, kura 1918. gadā proklamē neatkarīgu Latvijas valsti.
1920. gadā Trasuns strādā kā bija Latgales lietu departamenta pārzinis ar ministra tiesībām.
1920.g. Trasuns nodibina un vada žurnālu "Zemnīku Draugs". No 1924. līdz 1926. gadam viņš izdod laikrakstu „Zemnīka Bolss”, kuram raksta daudz publicistiskus rakstus par aktuāliem sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem.
1921. gadā Trasuns izdod grāmatu „Ābece latgalīšu bārnim” un „Latvīšu volūdas gramatiku latgalīšim”.
Ievērojams arī šajā periodā ir Trasuna devums latgaliešu literatūrā – vairāki dzejoļi, augstā mākslinieciskā līmenī sarakstītas fabulas "Fabulas" (1924), kuru pamatā lielākoties ir aktuāli sabiedriski notikumi, un saistītā valodā uz varoņteiku pamata veidota luga "Nūgrimušō pile" (1928).
1924. gadā sākas Trasuna konflikts ar katoļu baznīcas pārstāvjiem, viņam tiek aizliegts baznīcā vadīt garīgās ceremonijas. 1925. gadā viņu izslēdz no baznīcas. Oficiālais iemesls ir viņa, katoļu priestera, neapmierinošā uzvedība (tostarp attiecības ar sievieti vārdā Marija Staņislavska, kuru Trasuns pieņēmis savās mājās par saimnieci pateicībā par viņas palīdzību revolūcijas laikā). 1925. gada 19. septembrī avīzē „Latgolas Vōrds” tiek publicēts arhibīskapa Antonija Spriganoviča paziņojums par ekskomunikāciju. Neoficiālais iemesls ir politiskās nesaskaņas – 1924. gadā Trasuns izstājas no Kristīgo zemnieku savienības un izveido pats savu partiju „Latgolas demokrātu partija”. Kristīgo zemnieku savienībā varas pozīcijās ir ietekmīgi katoļu baznīcas priesteri, tostarp arhibīskaps A. Spriganovičs, ar kuru Trasunam neizveidojas labas attiecības.
1925. gadā Trasunu ievēl Saeimā. Viņš ir viens no populārākajiem politiķiem valstī, popularitātes ziņā mērojoties un pat pārsniedzot tādus pazīstamus politiskos darbiniekus kā K. Ulmanis, J. Čakste, K. Balodis, Rainis.
1926.g. 6.aprīlī Trasuns mirst no sirdstriekas. Viņa mirstīgās atliekas tiek apbedītas Rēzeknes Brāļu kapos ārpus katoļu kapu teritorijas. Tagad tie iekļauti Miera ielas kapos. Trasunu reabilitē 1998. gadā. 30. septembrī Rīgas arhibīskaps metropolīts J. Pujāts publiski nolasa Baznīcas klēra kongregācijas rakstu, datētu ar 1998. 18. augustu, kur teikts, ka Vatikāns, caurskatot Trasuna lietu, viņu reabilitē.
1992. gadā Trasuna dzimtajās mājās atklāts piemiņas muzejs "Kolnasāta" un uzstādīts A. Rancāna darināts krucifikss.