Alfrēds Cukurkalns

1930: pirmā dzejas publikācija laikrakstā "Malienas Ziņas"
Tradicionāla, brīžiem sentimentāla mīlestības dzeja, sapņu un dzīves pretstatījums, arī patriotiskā dzeja, dzimtenes apdziedājums.

Par dzejoļu krājumu "Sapņu kalnos" (1938)
"Nupat manā priekšā uz galda guļ glīta, neliela augšā minētā jaunā liras skandinātajā dzeju grāmata, kur jaunais autors 76 lapp. sakārtojis savas astoņu gadu lirisma vārsmas. Kā lielākais vairums jauno iesācēju, arī Alfr. Cukurkalns ir nelabojams raudulīgā Lapas Mārtiņa romantisma kokles skandinātājs, sārto lūpiņu apdziedātājs un sentimentāls zudušās mīlas, izirušo sapņu un nesasniegto mērķu apraudātājs; lai gan tas viss noticis tikai enerģijas trūkuma dēļ.
Jaunā autora dzejoļos valda trīs galvenie elementi, pat varētu teikt: trīs galvenās pamatasis, ap kurām tad arī saistās visu viņa dzeju domu pavedienu izejas punkti. Sīs trīs jaunā autora pamatlīnijas ir: 1. dzimtene, atmiņu zīmējumi par vēsturiskām kauju vietām un darbs, 2. mīlestība visdažādākās variācijās un 3. zudušie sapņi un ilgas pēc tiem. Pretēji daudzajiem jaunajiem autoriem, kuri savas liriķu debijas iesākuši ar četrrindām,Alfr. Cukurkalns izmēģinājies savu veiksmi arī sonetās un trioletās, un, objektīvi sakot: ar zināmiem panākumiem un ne bez sekmēm. Gleznaināka valoda, svaigāki tēli un savdabīgāka izjūta sastopamas dzimtenes un varoņa dzejās. Te autors parāda savu svaigo pieeju zināmam notikumam un prot to gleznaini attēlot uz attiecīgā notikumu fona, tā radot dzejiskas gleznas. Tā, piemēram, dzejolī "Varoņa nāve", jaunais autors gleznaini parādijis latviešu veco strēlnieku izmisuma pilnās cīņās Tīreļa purvā. Savu tēvzemes mīlestību un nenogurstošās rokas mūsu Latvijas nākotnes labā, jaunais autors apliecina dzejā "Latvieša līksmē". Jau nesalīdzināmi sliktāk pa devu šīs tās dzejas, kur jaunais autors mēģina pieskarties mūžīgi jaunaiam un mūžīgi vecajam tematam — mīlestībai. Bet turpretī, kur jaunais autors dzied par zaļo, sanošo druvu, vēro arāja smagos, bet noteiktos so]us, klausās, kā druvās briest zelta vārpas, ko runā strauti, kā darbā nāk un kustas ļaudis, brūni nodegušām sejām un vējā appūstiem vaigiem; no jauna dveš patiesi dzejiskā sirsnība un neviltotas izjūtas. Jaunajam autoram nepieciešami nodoties sirsnīgākām literariskām studijām un — pats galvenais — dūšīgi pieskaņoties pie mūsu dzejas vecmeistariem, jo katrs sākums ir grūts. Tāpat autoram jāizbēg no pārāk nodilušu epitetu lietošanas un lielāka vērība jāpiegriež panta vijlbai un valodas rotaļīgumam. Citādā ziņā jaunais autors ir sirsnīgs un simpātisks ienācējs jaunajā latgaļu dzejas dārzā un tiem, kam interesē jauno latgaļu liriķu attīstības ceļš, varētu ieteikt tuvāki iepazīties ar šī jauna autors darbu.
P. K. Jauns Latgales liriķis. Daugavas Vēstnesis, Nr.44 (12.08.1939)

"Pagājušā gadā ar dzeju krājumu "Sapņu kalnos" kļuva pazīstams jauns Latgales liriķis, kas pēc astoņu gadu sistemātiska darba un dzeju krāšanas, beidzot piepildija senkāroto nodomu — izdeva dzeju grāmatu. Jaunais Latgales liras skandinātājs cēlies no Vidzemes, Annas pagasta. Dzimis 1911. gadā. Dzejot sācis 1928. gadā, būdams vēl pamatskolnieks, bet ģimnāzista gadi viņā rada sevišķu interesi par literatūru un tā arī ģimnāzijā līdz ar pirmo mācības gadu C. strādā pie skolēnu žurnāla "Rīts" un vēlāk pulciņa "Strauts" mēnešraksta. Pirmā viņa iespiestā dzeja parādās laikrakstā "Malienas Ziņas" 1930. gadā ar virsrakstu "Dzīves ziedi". Ar šo dzeju kāpj toreiz vēl nepiedzīvojušā jaunekļa interese un prieks par literatūru un turpmāk iespiestus viņa darbus redzam žurnālos: "Magazīna", "Tāle", "Sievietes Pasaule", "Straume", Pieminekļa gada grāmatā, kā arī laikrakstos: "Malienas Ziņas", "Latgales Vēstnesis", mazāk "Brīvā Zeme" u. c, līdz beidzot 1938. g. iznāk jau dzeju krājums "Sapņu kalnos". Bez dzejām A. Cukurkalns sarakstijis vairākus stāstus. Tāpat pazīstami viņa plašāki raksti periodikā par fizisko audzināša, jo viņš ir Kārsavas aizsargu nodaļas fiziskās audzināšanas vadītājs un pats aktīvs sportists. Jau vairākus gadus C. strādā par ierēdni Karsavas policijā un cītīgi nododas dzejošanai, lai pēc kāda laika izdotu atkal jaunu krājumu. Par sevi jaunais Latgales liriķis stāsta: "Aizvien nodarbojos ar rakstniecību un katru vaļas brīdi pavadu kaut ko rakstot. Pa retam savas dzejas nodrukāju "Sievietes Pasaulē" un "Magazīnā", jo lielāko tiesu dzeju krāju un slīpēju, lai varētu sastādīt jaunu grāmatu. Nākamo krājumu esmu jau iesācis kārtot un tā virsrakstā būs "Vēlās Ugunis"". "Sapņu kalnos" iznākusi autora izdevumā 1938. gadā un tajā sakopotas dzejas, kuras radušās laikā no 1930. — 1938. g. Grāmatiņas saturs ietilpst 76 lappusēs un tās motto J. Kalna dzeja. Ar pirmo dzeju "Sapņi" (3. lpp.) jaunais Latgales liriķis skaidri un nepārprotami pastrīpojis savu dzīves noskaņu — neapmierinātību ar reālo dzīvi; tā asaru pilna, bet sapņi — "Es sapņos jaunu dzīvi jūtu, Tie dvēslē gaišus mirkļus lej. Redzot atkal īsto dzīvi, Acīs viegli asras kaist..." [..] Šī dzeja ieskaitāma pie labākajām visā krājumā un ļoti labi raksturo C. kā liriķi. Mīlestības motīvs, kuru skandina lira (minēta vairākās dzejās), virmo viscauri, dažādās niansēs. Tikai jāpiezīmē, ka še daudz neizdevu šos pantu. Un galvenais — dzejniekam pamatī gāk jāstudē pantmērs, piegriežot vērību ari stilam un izteicienu skanīgumam. Blakus tīri oriģi nāliem un īpatjem meklējumiem šis tas nācis no pārāk nolietātiem un ikdienišķiem izteiksmes līdzekļiem, kurus varētu atlaist, pamatīgāki noslīpējot dzejoļus. Dziedot par dzimtenes dabu, ezeriem, zaļa jām birzēm un cīņām šajās latvietim dārgajās vietās, jāatzīmē visai bagāta valoda, bet tur, kur autora vārdi skan par smago vārpu briedu mu, par veselīgajiem darba ļaudīm un sentēvu taku turpinātājiem — jāatzīst, ka viņš tematam piegājis ar vajadzīgo pieredzi un pārdzīvojumu. levērības cienīgi viņa mēģinājumi trioletās un sonetos, pie kuriem parasti iesācēji neķeras, bet A. Cukurkalns tajos uzrāda panta skaidrību un izpratni. Kā visiem jaunajiem dzejniekiem, ari minētā krājuma autoram pamatīgi jāiedziļinajas mūsu pazīstamo liriķu darbos un tur jāstiprinās pantā izteiksmi.

O. Ozoliņš. LATGALES JAUNĀS PAAUDZES LITERATI. Daugavas Vēstnesis, Nr.104 (21.10.1939)

Zvaigžņotā nakti
Alfrēds Cukurkalns.

Gulēja tāles reiz zvaigžņotās skavās,
Ezera dzelmēs atmirdza zelts,
Sirds toreiz mīlai tev priecīgi ļāvās.
Tika no sirdīm naidakmenis velts...
Skanēja liegi, tad dziedoša līra
Sagūlās krastos kluss atbalšu takts,
šķita mums dzīve tad svēta un tīra.
Laimi mums nesa šī zvaigžņotā
nakts.

Magazina, Nr.242 (31.12.1936)

poet
policeman
writer

mācījiesbeidzis psk., mācījies ģimn.

1936–1939
Kārsava
Policists