Par dzejoļu krājumu "Caurspīdīgie zvani" (1984)"Garīgā radniecība ar Latvijas dzīvi daudzējādā ziņā bagātinājusi dzejnieces pieklusināto, rimto, tajā pašā laikā ar iekšēju dramatismu piesātināto liriku. [..] Nodaļā "Meklēju atslēgu zemei" iekļauti dzejoļi par Latviju, kas dzejnieci uzņēmusi kā savu meitu, kļuvusi tai par otra dzimteni. Pārdomas par latviešu zemnieces likteni izskan dzejoļos "Latgaliete", "Latvietēm piemīt daudz kas kopīgs...", latviešu tautas darbam veltīti dzejoļi "Rupjmaize", "Akmeņi, pelēkie akmeņi" un citi. Balādes "Ēdoles pils leģenda" un "Dundagas pils leģenda" veidotas pēc latviešu folkloras motīviem. Laika gaitas motīvs un pārdomas par pagātnes aizejošām vērtībām izskan dzejoļos "Nurmuižas baznīca" un "Dzirnavas"."
Semjonovs, S. "Sirds nenogurst radīt..." Jūrmala, 1984, 19. septembris. Sk. šeit
Par dzejnieci Veru Pančenko"Mirdzas Ķempes kabinetā viņa ikdienā sēž man iepretī un pieņem dzejas un prozas rakstītājus. Smalka, trausla, laipnām acīm un kuplu matu mezglu pakausī. Viņa ir loti krieviska, dzejniece Vera Pančenko, savā runas veidā, manierēs, attieksmē, un, tulkojot viņas dzejoli "Saknes", kas veltīts latviešu sievietēm, es divtik izjūtu viņas pašas saknes. Reizēm, kad vaļīgāks brīdis, labprāt ieklausos, kā Vera runā ar saviem jaunajiem autoriem (neba nu visi gados tik jauni!) un apbrīnoju, cik nek|ūdīgi viņa prot atrast pareizo toni katrai sarunai. Viņa nekad nepacel balsi, vērīgi ieklausās runātājā, pārliecinādamās, vai tas izpratis viņas sacīto. Dažreiz, kad man liekas, ka viņa pārāk daudz noņemas ar vienu vai otru rakstītāju, un es viņai to pasaku, Vera domīgi pašūpo galvu: – Nē, nē, viņš ir ļoti spējīgs, ar viņu vajag aprunāties..."
Lisovska Olga. Saglabāt saknes. Karogs, 1984, Nr. 5. Sk. šeit