Par dzejas krājumu "Sudraba ceturksnis" (Kopenhāgena, 1968)".. visuma Pāvils Johansons ir pilnīgi pats par sevi. Nedz saturā, nedz izteiksmē nav viņam ari nekādas tuvības ar jaungaitnieku plejādu. Šī gribētos sacīt, fainomenālā patstāvība jau pati par sevi ko nozīmē un,
protams, mūsu dzejas auduma sāk ievilkt jaunu dzīparu. Pāvils Johansons ir dzejnieks ar smalkam maņām un oriģinālu Iztēli. No maņām, liekas, pirmajā vietā izceļama dzirde. Varbūt tā tikai nenozīmīga sagadīšanās, bet interesanti, ka šai mazajā burtnīcā sešas reizes kaut kādā sakarā pieminēta auss. [..] Savu gaitu Pāvils Johansons ir sācis sekmīgi."
Rudzītis, Jānis. Pats jaunākais. Latvija, 1968, 24. aug.
Par dzejas krājumu "Patskaņi un līdzskaņi" (Stokholma, 1976)"Krājums radies astoņu gadu laikā, tādēļ tematiskais diapazons ir loti plašs. Ir bērnības ainas, politiski dzejoli, filozofiski ievirzīti dzejoli u. c. Bet galvenās. caurejošās tēmas ir: "indivīds-sabiedrība" un "es-tu". Visā sarežģītajā, nedrošajā pasaulē - ārējā kā iekšējā - un attiecībās ar citiem Indivīdiem, dzejnieks tiecas pēc miera un līdzsvara. Viņš saredz un saprot to neiespējamību, bet tiekšanās pēc tiem ir būtiski nepieciešama. Indivīds-sabiedrība: viens no divdesmitā gadsimta galvenajiem tematiem literātūrā. [..] Konflikta situācija rodas, tātad, starp pārējās sabiedrības "laikmeta" prasībām un nenovēršamo "uzbāzību" un indivīda nespēju šiem spēkiem pretoties. Šai tematikai veltītie dzejoli pieder pie krājuma labākajiem. Tajos ir laba daļa pašironijas un tie tieša valodā pārnes autora būtiski izjustu problēmu, "identitātes krīzi", kurai atrisinājumu atrast nenāksies viegli."
Kronbergs, Juris. Modernisms un Pāvils Johansons. Latvija, 1977, 23. apr.