Māra Svīre

"[Romānā] ir dziļa Māras Svīres sāpe par mūsdienu lietišķās sievietes dramatisko likteni, par pretrunu starp sievišķīgumu, mūžseno sievietes lomu un prasībām, ko dzīve izvirza mūsdienīgam vadītājam. Romānā ir daudz patiesīgu, neizskaistinātu kolhoza ikdienas dzīves lappušu. (..) Gan problēmu bagātība, gan samērā lielais personu skaits liecina par to, ka rakstniece tiekusies attēlot lauku dzīvi tās dabiskajā plūdumā no pavasara līdz rudenim, necenšoties materiālu organizēt pēc īpašiem "romāniskiem" likumiem, nepūloties nobeigt atsevišķas sižeta līnijas, uzlikt punktus uz visiem "i". Nenobeigti paliek gan Aigara un Elmas, gan Jutas un Kār|a dzīvesstāsti, un romāna beigās jautājuma zīmju ir vairāk nekā sākumā. (..) Rakstnieces orientēšanās uz patiesīgas, daudzšķautņainas lauku dzīves ainas radīšanu, nevairoties no dramatiskiem momentiem, liecina, ka M. Svīres personā esam ieguvuši daudzsološu romānisti. Taču skaidri redzams arī tas, ka romānam pietrūkst mērķtiecīgas organizācijas, ka romānā "No cīruļiem līdz griezei" prozaiķe ir zaudējusi daudz no tās skaidrības un dzīves materiāla pakļaušanas vienotam mērķim, kas raksturo "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Romāns brīžiem sadrumstalots psiholoģiski pietiekami nenoslogotās epizodēs. (..) Jāatzīmē arī tas, ka vairāki būtiski pavērsieni personu attiecībās nav mākslinieciski pārliecinoši, nav pietiekami pamatoti raksturu un dzīves attīstības loģikā. Aplūkojamo jautājumu neliela apjoma romānā laikam tomēr ir par daudz, un tas neļauj rakstniecei pietiekami izstrādāt nedz situācijas, nedz raksturus."

Astrīda Skurbe. No limuzīna līdz griezei. Karogs, Nr. 7, 1.07.1986.

"Grāmata ir pārpilna ar vizuāliem iespaidiem un krāsām. Lasītājs redz gan Daugavas ūdeņu, ziedošo pļavu plašumus, saulrieta zeltu un mēness uzaušanas brīnumu, gan ziedu burvību un sīkās dzīvās radības tuvplāna skaistumu. Māra Svīre aprakstījusi 22 spilgtākos notikumus, vērojumus un kopābūšanas brīžus. Tāpat rakstniece daudz stāsta par mājas pārbūvi, apkārtnes labiekārtošanu un dzīves praktisko pusi, kas apliecina, ka latvieši, lai kādas profesijas pārstāvji būtu, tomēr stāv ar abām kājām uz zemes un saimnieko. (..) Grāmata "Nopietni pa jokam" pavisam noteikti ir arī veltījums Vladimiram Kaijakam. Abi rakstnieki vasaras mājā kopā nodzīvoja teju 4 gadu desmitus, taču pēdējos gadus Māra Svīre tur pavada viena. Grāmatā stipri sajūtama mīlestība un cieņa pret dzīvesbiedru, pateicība par kopā pavadīto laiku, kā arī iezogas skumju un vientulības nots. Ne velti grāmatas teksts tiek ieskauts ar Kaijaka rokrakstā rakstītu dzejoli un viņa tekstu. Māra Svīre bija dzīvesbiedram apsolījusi, ka reiz uzrakstīs grāmatu par pašu piedzīvoto "Staburagā"un tā apkārtnē. Nu šis solījums ir izpildīts."

Elīna Malāne. Staburagu atradušie. Ubi Sunt, 29.08.2018.