Lelde Stumbre

Par lugu emocionālo intensitāti

"Lasītāja emocionālo kontaktu ar L. Stumbres lugām vispirms rada arī viņas tēlu dzīvīgums, tajos kūsājošās dziņas. Dionīsiskais vīrišķo un sievišķo dziņu pārmērs, ko lugas struktūras rāmjos iekļauj L. Stumbres izkoptā amata prasme. Acīmredzot ir sasniegta tā meistarības pakāpe, kurā formas pieredze vairs nav kanons, kas spīdzina jaunrades impulsus, bet spēks, kas organiski iekļaujas jaunrades procesā. [..] Leldes Stumbres talants ir bagāts arī ar vārda maģijas izjūtu. Autores lugu personāži nevairās no stipriem vārdiem. (..) Bet autores lugu valodā ir arī otrs slānis, te valoda kļūst par zīmju sistēmu, kurā sazinās izredzētie. Šī valoda apliecināja Leldes Stumbres mākslas noslēpumu jau „Zīmējumos smiltīs”. Cilvēku visintīmākās saskarsmes brīžos klasiskais dialogs pāraug pārtrauktajā, kad vārds ir reizē adresēts sev un partnerim.

Gunārs Bībers. Būt vienmēr ceļā. Priekšvārds Leldes Stumbres lugu izlasei ''Kronis''. Rīga: AGB, 2000. 7. lpp.

---

''Leldes Stumbres lugu izejas punkts ir it ka sadzīvisks, bet, lugai virzoties uz priekšu, kļūst redzams, ka katra varoņa rīcību nosaka kāda viena visu pakļaujoša iedoma, noteikts rīcības, domāšanas stereotips. Varoņi neatsedzas kā personības cilvēkiem raksturīgā daudzveidībā, bei viņi iet līdz galam pa kādu vienu jūtu, domāšanas, rīcības līniju. Lidz ar to arī ir neiespējama savstarpējā saprašanās. Ja šādiem cilvēkiem pieietu no sadzīviska viedokļa – varētu teikt, ka mūsu priekšā ir psihiski slimie. Taču šeit notiek kas cits – autores psiholoģiskā intuīcija, spēja saskatīt katrā situācija aizvien jaunas nianses atkal kādā brīdī liek skatītājam sevī sajust tuvību ar šiem varoņiem. Jo viņu rīcību vada vispārcilvēciski, ikvienam vairāk vai mazāk piemītoši motīvi un impulsi. Vienkārši dzīvē tie nav sastopami tik sakāpinātā veidā, kā tas ir lugā – modelī. Notiek tas pats, kas Jāņa Jurkana lugās – identifikācija un pēc tam konfrontācija ar nepieņemamo ceļu, pa kuru aiziet lugas varoņi, tikai, ja Jānis Jurkāns to panāk ar smalku visas cilvēka esamības atspoguļojumu, tad Lelde Stumbre ar precīzi niansētu psiholoģiju. Ja Jānim Jurkanam atsevišķi tēli metaforiski izsaka lugas jēgu, tad Leldei Stumbrei visa luga pāraug metaforā.''

"Teātrim L. Stumbres mūžā ir īpaša nozīme. Viņas lugas daudz rādītas gan profesionālos, gan amatieru teātros, iestudētas televīzijā un radio, atšķirīgu mākslinieku personību iedzīvinātas. Teātris ir viņu mācījis un kalis, īpaši no tā laika, kad S. Moema "Lietus" dramatizējuma uzveduma sagatavošanā Leldei Stumbrei bija iespēja piedalīties režisores Māras Ķimeles mēģinājumos Valmieras teātrī."

Kalnačs, Benedikts. Lelde Stumbre. Latviešu rakstnieku portreti. 70.–90. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 36. lpp.

"Lelde nav ārišķiga, viegla. Ir impulsīva, emocionāla, drosmīga, viegli aizkaitināma, stipra, taisnīga, naiva... Vai nav par daudz pretrunu? Nav, jo dažas no šīm īpašībām attiecas tikai uz viņas lugu personāžiem."

Čaklais, Ingmārs. Lelde Stumbre un viņas lugas. Stumbre, Lelde. Kronis. Rīga: AGB, 2000. 516. lpp.