"Vāczemniekam nav augstākās izglītības, bet piemita pašinteliģence, viņš bija vispusīgi attīstīta personība. Laimonis bija vienkāršs strādnieku puisis, tīrā biogrāfija viņam palīdzēja kļūt par dzejnieku. [..]
No Laimoņa strāvoja vienkāršība un dziļa sirsnība. Šīs īpašības izpaužas arī viņa dzejā. Pārlasot viņa dzeju, daudz kas paliek nākotnei, īpaši dabas un mīlestības lirika. Viņš par katru tematu varēja viegli ar smīniņu uzrakstīt. Pats sevi sauca par Jautro Vāczemnieku, bet pseidonīmu Laimis Zemnieks izmantoja, rakstot pantus Jāņa Dreslera stilā."
Bērsons, Ilgonis. Zemberga, Kaija. Atslēgas vārds – grāmata. Ievas Stāsti, Nr. 18, 25. lpp.
"Valdis Rūja, recenzējot Laimoņa Vāczemnieka pirmo dzejoļu
krājumu "Dzintarlāse", pareizi uztver savas paaudzes jaunā talanta ienākšanas ceļus literatūrā. Daži dzejnieki, sākot
savas daiļrades gaitas, iezīmējas citu vidū, rakstot par gandrīz neskartu
tematiku, citi – ar jauniem formas meklējumiem, žilbinošiem izteiksmes
līdzekļiem. Bet ir dzejnieki, kurus lasītājs ievēro, saklausot viņu darbos
patiesu dzejas iejūsmu, svaigu pieeju izvēlētajai tēmai. Šāda savdabīga
attieksme pret diezgan parastām lietām un parādībām, jauneklīgais dzīves
skatījums un aktīva iejaukšanās tajā raksturīga ari labākajiem Vāczemnieka
dzejoļiem, padarot tos pievilcīgus, iedarbīgus. Pats nācis no strādnieku vidus,
autors prot izteikt vienkāršo cilvēku izjūtas, lepnumu, darba cildenumu.
Par
turpmākajām grāmatām runājot, Arnolds Būmanis it kā izvērš Rūjas izteikto domu: "Labi, ka dzejnieks nav baidījies no savas balss, tās diapazona un tembra, bet
baidījies no viena toņa nemitīgas atkārtošanas, tāpēc tematisko, tāpat
intonatīvo loku krietni paplašinājis. Arī paklusā, it kā iekšējā balsī var
runāt par lieliem notikumiem savas un citu tautu dzīvē – par revolūciju, karu."
Reinis Ādmīdiņš laikraksta "Cīņa" šā gada 11. februārī publicētajā apcerē "Sintēze: lirisms, humors, sirsnība" iejūtīgi aplūko Laimoņa Vāczemnieka
daiļrades gaitas, uzrāda gan viņa attīstības augšupejas pakāpienus, gan piemin
atsevišķus lejupslīdes gadījumus. Ceļš vārda mākslā nav tikai nemitīga celšanās
augstāk un augstāk. Šis process ir daudz sarežģītāks un pretrunīgāks. Kritiķis
atzīst, ka vispārinātie poētiskie tēli Vāczemnieka dzejā nereti veidojas no
atsevišķu konkrētu mikrotēlu satuvinājuma. Emociju izraisīšanas līdzekļi pa
lielākajai daļai ir tradicionāli, poētiskā frāze tiecas uz vienkāršību (īsta
vienkāršība ir vislielākais skaistums!), galveno vērību autors veltī satura,
pārdzīvojuma skaidrai atklāsmei. L. Vāczemnieka mākslinieciskie uzskati tuvi
plašām lasītāju masām, jo dzejnieka poētiskie priekšstati ir ari lasītājiem
vispazīstamākie, vissaprotamākie un arī – vistuvākie. Uz šā ceļa ir arī bīstami
pagriezieni, it īpaši tad, ja pārkāpj neredzamo robežu, kas šķir vienkāršību no
vienkāršotības, un jāsaka, ka reizēm Vāczemnieka dzejā tā arī noticis.
Mēs
varam piekrist arī šādam Reiņa Ādmīdiņa konstatējumam. Tāpat kā viņa atzinumam:
lirisma un humora sintēzē, iespējams, meklējams Laimoņa Vāczemnieka lielākais
spēks.
Pirms gadiem divdesmit Ojārs Vācietis uzsvēra, ka jaunā dzejnieka
talanta koks ir sazarojis un sakuplojis. "Lai visiem zariem pietiktu zemes
sulas, zemes spēka – tagad jāiet dziļumā, jādzen dziļas saknes mūsu bagātajā
īstenībā, lai neviens zars nenīkuļotu.""
Vējāns, Andris. Avoti bērzu ēnā. Dažas iezīmes Laimoņa Vāczemnieka lirikā. Karogs, Nr. 4, 1979, 145. lpp.