Jonāss Miesnieks

lv
Report to editor

Collections (2)

Works: Author (46); Person of reception (50)

Photos: Person in photo(5)

NameJonāss Miesnieks
SummaryJonāss Miesnieks (1896–1975) – prozaiķis un dzejnieks. Pirmās literārās publikācijas 1924. gadā. Jau pirmajos stāstos un novelēs atklājās vēlākajai daiļradei raksturīgais – biogrāfisku faktu izmantojums, reālas vides tēlojums, notikumiem bagāta fabula, etnogrāfisks kolorīts. Vairākkārt pievērsies vēsturiskām tēmām. Dzejā rezignētas pārdomas par cilvēka nespēju atgriezties pagātnē, elēģisks latviešu sētas atainojums, dabas un mīlestības lirika. 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1950. gada dzīvoja ASV.
Personal informationDzimis saimnieku ģimenē. Brālis gleznotājs Kārlis Miesnieks.
1921: saderinājies un apprecējies ar muižas saimnieka meitu Eleonoru Vinkmani.
1932. gada 8. februārī Miesnieku ģimenē piedzimst divas meitas dvīnes – Maija Miesniece (precējusies Bērziņa) un Gundega Miesniece (precējusies Balabkina; 1932–1963).
1944: dodas trimdā uz Vāciju; dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Ingolštatē.
1950: aprīlī no izceļotāju nometnes Gronā ar kuģi ar ģimeni devies uz ASV, brauciens ildzis divas nedēļas.
1950–1973: dzīvoja Filadelfijā.
1973: septembrī pārcēlās pie meitas Maijas uz Kolumbusu.
Work

Literārā darbība

1924: pirmā publikācija novele "Naids un mīlestība" laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 26. februārī.
1924: pirmā dzejas publikācija "Es negribu mūžu tik vienu" laikrakstā "Latvis" 9. septembrī.

Literārie darbi
Romāni
1935 “Bērzupju ģimenes portrets”
1942 “Starp divi krastiem”, sākotnējais nosaukums "Dzīves cīņa", vēl viens nosaukums "Kvēlā Marija", kas parādās kā pieminējums, ka drīzumā tiks izdots rakstnieka otrais romāns.
1948 “Lībju gala soģi”
1954 “Mīla un naids”
1955 “Melīgās ilūzijas”
1957 “Vanda”
1961 “Dzīvības sapnis”
1968 “Klaucēnu kundzenes meita”.

1937: laikrakstā "Brīvā Zeme" rodama ziņa, ka Jonāss Miesnieks uzrakstījis romānu "Konstance", kur tēlota lauka mājas dzīve. Darbība noris priekš pasaules kara. un lielinieku laikos. Darbs izplānots 1936. gada vasarā, uzrakstīts dažu mēneša laikā un tiks izdots 1938. gadā.
1936: tapusi luga "Ceļā", kas nodota Nacionālajam teātrim.
1937: sarakstījis trīs cēlienu lugu "Vecās Edes noslēpums", notēlodams pēckara notikumus lauku sētā.
1951: 19. maijā laikrakstā "Laiks" publicēta ziņa, ka Jonass Miesnieks, kopš ieceļošanas ASV dzīvodams Filadelfijā, pabeidzis plašu jaunu romānu "Pulkvedis Ferdinands Āre".
1951: 19. septembrī laikrakstā "Laiks" publicēta ziņa, ka Jonass Miesnieks Filadelfijā nesen pabeidzis romānu "Svaru kausos". Romānā tēloti nesenas pagātnes notikumi un to izdošot P. Mantnieka apgāds Beļģijā.
1955: Filadelfijas latviešu jaunatnes pulciņš uzņēmis krāsu filmu (1956), scenāriju filmai uz rakstījis Jonāss Miesnieks. Saturā ir stāsts par latviešu karavīra atgriešanos no frontes mājās.
1956: augustā laikrakstā "Austrālijas Latvietis" publicēta ziņa, ka Jonāss Miesnieks pabeidzis jaunu romānu "Jāņa Gaiķēna jaunības gadi un nāve".

Stāsti un noveles
1936 “Siržu asinis”
1947 “Dūkas kungs un viņa māja”
1949 “Dzīvības neprāts”
1963 “Kviņķu kalns”

1942: laikrakstā "Tēvija" 111. numurā publicēta ziņa, ka kārto īsāku prozas darbu krājumu "Manas būdas stāsti", kuru tematika saistās ar latviešu zemi.

Dzeja
1935 “Balsis”
1963 “Vīzijas un īstenība”

Dažādas publikācijas periodikā
Publicējis dzejoļus, stāstus, romānu fragmentus, literatūrkritiskus un zinātniskus rakstus dažādos izdevumos – “Zaļā Vārna”, “Daugava”, “Piesaule”, “Aizsargs”, “Brīvā Zeme”, “Rīts”, “Sējējs”, “Tēvija” u. c.

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi
Atdzejojis no angļu valodas Edgaru Alanu Po.
Quotations

Par romānu "Bērzupju ģimenes portrets" (Rīga: Grāmatu Draugs, 1935)

"Jonass Miesnieks savā pirmajā romānā rāda mums kādas lielas saimnieku ģimenes krīzi, un tā norisinās galvenokārt dižajās Vecnejautu mājās, tad kaimiņos Ķoķos un apkārtnē. Ģimenes pirmligzda – Vecnejautas, ir liela un plaša māja, tīrā pusmuiža; arī ģimenes patriarhs – Bērzupis, jeb Vecnejautietis, ir gudrs un lepns saimnieks, kas cīkstas ar mācītāju, ar muižkungu. Viņa meita leva, kā lielākais tā zars, tiek aizprecēta uz Ķoķiem. Vecnejautās ir pāris veci portreti pie sienām, ir vecas klavieres. Te dīvainā kārtā jaucas senlatviskais ar vispārkultūrālo, – ir pat kaut kas no rokoko. Tas, kā arī dažas negaidīti gudras vai svešvārdu pilnas replikas, traucē vispārīgo reālistisko koncepciju. [..] Latviešu vecsaimnieku ģimenes sairšana, jeb, ja vēlaties, krize, tomēr šai personāža jūklī notēlojas puslīdz pārliecinoši. Miesnieka romāns tad ir savā ziņā tādi latviešu „Budenbroki". Miesnieka valoda ir svaiga un dzīva, gan vietām ar stilistiskām kļūdām. Tās dēļ romāna izlasīšanu var vārēt, kas citādi nenāktos viegli. [..] Jonass Miesnieks, bez šaubām, ir apdāvināts cilvēks, apdāvināts ar daudzām dzejniekam un rakstniekam nepieciešamām spējām – svaigu uztveri, oriģinālu un patiesu izjūtu, nenolietātu stilu. Un tomēr – viņš neprot pietiekoši atšķirt nesvarīgo un to ignorēt, neprot izkārtot savu materiālu tā, ka tas būtu labi pārskatāms. Viņa dzejās tāpat – skaistā dzejolī gadās ļoti slikta strofa, vai pēkšņi pasprūk lieka atkārtošanās. Es gribētu sacīt, ka Miesniekam ir kāds defekts darba izplānošanā un izvešanā – organizācijā. Jeb vai šai pirmā romānā tā būtu tikai iesācēja nespēja pārvaldīt plašo personāžu? Miesnieka romānu lasīt nenākas viegli. Bet ar visiem trūkumiem tas ir jauna un iepriecinoša parādība mūsu rakstniecībā. Sevišķi stāstu un romānu rakstniecība rāda maz dzīvības pēc „Straumēniem" un AI. Grīna un J. Veseļa romāniem. Jonāss Miesnieks ir apdāvināts rakstnieks, bet viņš vēl nemāk rakstīt. Bet tādi ir daudz daudz interesantāki nekā visveiklākie romānisti, kam nav tikpat kā nekā sava."
Grīns, Jānis. Kādas ģimenes chronika. Daugava, Nr.11 (01.11.1935)

Par īsprozas grāmatu "Siržu asinis" (Rīga: A. Gulbja apgāds, 1936)

".. noveļu grāmata papildina to, ko jau Miesnieks parādīja ar savu 1935. g. iznākušo romānu Bērzupju ģimenes portrets, proti – labas prozas rakstnieka dāvanas, īpatu stilu un veiklu kompozīciju. Pārrunājamās noveles pierāda arī jau toreiz izteiktās domas, ka Miesniekam labāk padodas garākie sacerējumi, ka viņam zināma izteiksmes smaguma dēl vajaga ieskriešanās, lai paceltos spārnos. Tāpēc starp krājuma 11 novelēm par labākām jāuzskata garākās – Zelta josta, Silabērzs un slepkavība. Tās norāda arī to, ka Miesnieka apstrādājumam vislabāk padodas lauku vide. Te viņš savus darbus iemācījies būvēt uz īsta elementa, kas virza lauku laužu sadzīvi – uz mantas. Arī viņa pilsētniekiem pielipusi šī kaislīgā, mūžam neapmierināmā dziņa pēc mantas, pēc sava īpašuma, savas patstāvības. Pa starpām, kā visi zvērināti romantiķi, Miesnieks veikli izvij mīlas kaislību un intrigu saišķus, kas viņa mīlētājiem arvien liek stāvēt uz dzīvības un nāves robežām (gandrīz visas noveles beidzas ar līķiem). Tāds ir Miesnieka stils, viņa pieeja dzīvei un patiesībai – gluži traģiska."
Raisters, Ēriks. Siržu asinis. Rīts, Nr.14 (14.01.1937)

Par stāstu krājumu "Dūkas kungs un viņa māja" (Hānava: Gaismas pils, 1947)

"Ir te notikumi, kas saistās ar laikmetu vēl priekš pirmā pasaules kara – mūsu gadu simteņa pirmajā desmitā, bet centrā ir notikumi, kas saistās ar mūsu valsts neatkarības laikmetu. Notikumi tēloti pa lielākai daļai autobiogrāfiskā pieejā, un arī kur tie tēloti kā autoram personīgi sveši, tur viņš tomēr ļoti labi pazīst tēlojamo cilvēku psīchi, viņu dzīves apstākļus. Jo tālāk kāds notikums pagātnē, jo spilgtāka un maigāka tā atmiņu gaisma, kas ap to zaigo un līst tam pāri, jo tuvāks tas tagadnei, jo vairāk kritiski reāla un objektīva ir autora pieeja. Bet visur stāstos darbojas īsti latviešu ļaudis ar visām latviešu psīchei tik raksturīgām īpatībām – centību, neatlaidību, izturību, bet arī fantāziju un sapņiem. Tādēļ arī ik no katra stāsta dveš pretī īsti latvisks gars, tikai citos stāstos tas vairāk izpaužas pašos tēlotos ļaudīs un viņu pārdzīvojumos, citos vairāk mūsu dzimtenes dabas un vispārējās dzīves tēlojumos. [..] Šais stāstos mēs atkal tieši pieskaramas mūsu dzimtajai zemei, sajūtam ap sevi elpojam Latvijas laukus un pļavas, šalcam mūsu Latvijas mežus, dvašojam to dzīvi, kas svētīgi spārnoja mūsu tautu un valsti 20 gadus – no 1920.–1940. gadam. Un izlasījuši tos, mēs jūtamies garīgi atkal stiprināti, mums šķiet, ka tomēr nav veltīgas mūsu visu gaidas, ilgas un cerības. Stāstu valoda laba (esot gan šai ziņā bez autora arī citiem savi nopelna), šur tur daži dialektismi."
Blese, Ernests. Dūkas kungs un viņa māja. Jonāsa Miesnieka stāsti. Ceļš, Nr.4-6 (01.04.1948)

Par romānu "Lībju gala soģis" (1948)

".. spriežot pēc Lībju gala soģa, šķiet, ka taisni romāni ir Miesnieka īstā pasaule. Te viņam plašuma diezgan dažādiem blakus ekskursiem, izliekumiem, novirzieniem, bez kuriem nevar iztikt neviens autors, kas atsakās no stingras kompozīcijas un ļaujas tēlojamai vielai kā plūdumam, kā .straumei. Un tāds ir ari Miesnieks. Tieši šis plūdums, kas rada neregulētai upei, ir tas. kas Miesnieka prozā atklāj vērtības, kādu neatrast pie punktuāliem stilistiem – svaigumu, spēku, degsmi – un arī vājumus – mutuļainu neskaidrību, steigu, izteiksmes līdzekļu izvēlē, vispār mazu interesi par stila finesēm.
Lībju gala soģī Miesnieks tēlojis laikmetu Vidzemē 16. gadsimta beigās, īsteni vācu muižniekus – zemes kungus poļu un zviedru resp. katolisma un protestantisma sadursmē. Tie ir drūmi, nežēlīgi, asiņaini gadi un šo drūmo laikmeta jūtoņu autoram izdevies labi izcelt. Reljefi notēlojas arī zemes kungu – vāciešu tieksmes un vaibsti – dzīšanās par katru cenu noturēt savas privilēģijas un īpašumus, absolūti neinteresējoties par zemes un tās iedzīvotāju vajadzībām un likteņiem. Ropas pils kungs un Jurdas Hūzens garu garajā dižciltīgo rindā ir vai vienīgie, kas savu rīcību mēģina saskaņot ar kādiem vispārīgākiem principiem, taču arī tos ēd kompromisu rūsa, un sadursmē ar apkārtnes oportūnismu un pašu cilvēcīgajām kaislībām izaug viņu cilvēcīgās drāmas. Šo drūmo, it
kā melnā samtā un liesmainā purpurā tērpto, tā laika Vidzemes virsslāni autors rāda ar atzīstamu iejušanos, drāmatiski kāpinātās situācijās un tā ir grāmatas labākā daļa. Lasītāji turpretim vēlētos, lai fons, uz kura risinās bargi asiņainie notikumi, kas daudz nežēlīgāk kā virs slāni ķer taisni tos, kas pēdējos baro – latviešu un lībiešu zemnieki – būtu parādīti plašāk un dziļāk. Gan autors lūkojis tēlot ari pilsētniekus, amatniekus, tātad vidusslāni, kas pie tam nacionālā ziņā nav viengabalains, bet tas vien nespēj dot tik
plašu vēsturiska satura notēlo jumam vajadzīgo apakšizgaismojumu. Šis romāns nav laika kavēklim, bet taisni tāpēc ir vērts ar to iepazīties."
Rabācs, Kārlis. Lībju gala soģis. Latvija, Nr.111 (09.12.1948)

Par romānu "Mīla un naids" (Ņujorka: Viļa Štāla apgāds, 1954)

"Romānā Mīla un naids vareniem vilcieniem, spēcīgiem triepieniem, sulīgi un plastiski rādīts boļševiku gads Latvijā. Romāna īstenības spēks panākts, noteikti atsakoties no visa, kas šīs tēmas apstrādātājiem parasti draud ar neveiksmi. Latviešiem tagad nav gandrīz neviena rakstnieka, kas spētu rādīt masu skatus un kolektīvo jutoņu. Kamēr boļševiku ienākšanu liekas neiespējami parādīt bez masu skatiem – karaspēka, inscenētajām demonstrācijām etc., tēlojumos var ātri ieviesties plakanība un šabloni. Miesnieks turpretī rāda tikai atsevišķu individualitāšu pārdzīvojumus. [..] Lielie notikumi paliek ārpus romāna, rakstnieks rāda tikai to atspoguļojumu nedaudzu cilvēku dvēselēs un sekas to pašu cilvēku likteņos, šīs dvēseles jau konfliktiem nobriedušas, ar ārējo notikumu atspīdumu vien pietiek, lai ievestu tās katastrofā. Cilvēki, kas tik nevarīgi iepretī savām kaislībām, pazaudē galīgi saprašanu svešās varas spaidos un iznicina viens otru, pievīlušies un pievilti, izmisumā un bailēs. Romānā ir tikai 9 galvenās personas, sešas no tām ir vienas ģimenes locekļi, pārējās trīs — romāna varones neveiksmīgie precinieki. Epizodisku personu ir 16. Bet visas personas pieder vienai iedzīvotāju grupai — mazpilsētas namniekiem un tiem viņu bērniem, kas jau sākuši dzīvot lielpilsētā. Sociāli pretstati šajā grupā niecīgi: to tikai tik daudz, ka daļa šo mazpilsētnieku pieder amatniekiem, daļa brīvajām profesijām. Konflikti patiesībā neizaug no tā, bet no personu individuālās iedabas. Tāpat kā svešajai varai pietiek ar sīkākajām
sociālajām diferencēm, lai sagrautu valstis, autoram pieticis ar tām kā pēdējo pilienu katastrofas izraisīšanai. Panākta arī liela vietas vienība, jo darbība risinās lielāko tiesu Cēsīs, pa daļai Rīgā un ceļā starp abi pilsētām. Darbība vērpta arvien pieaugošā ātrumā, katastrofa notiek pēdējā (septītajā) nodaļā, kad četrās pēdējās apakšnodaļās (pavisam apakšnodaļu 49) aiziet bojā piecas no deviņām galvenajām personām. Tas ir gandrīz ar klasisku stingrību koncentrēts romāns. Atsakoties no ainas plašuma, vispusības un pilnības, iegūst vienību, dziļumu un pārliecināšanas spēku."
Kalve, Vitauts. Jonāsa Miesnieka Mīla un naids. Latvija Amerikā, Nr.91 (17.11.1954)

Par romānu "Melīgās ilūzijas" (Stokholma: Daugava, 1955)

"Melīgās ilūzijas ir tipisks emigrantu romāns ir tik vien tematikā, bet arī pasaules uztverē. Neatrazdams svešās zemēs garīgus pamatus, rakstnieks rāda visu pasauli kā mānīgu šķietamību, kā ilūziju. [..] Jonasa Miesnieka īpatnība ir kāpināts dramatisms. Cilvēkus un likteņus rakstnieks veido raupjiem vilcieniem. Ja tos aplūko tuvskatā, tajos daudz negludumu ka skulptora roku iespiedumiem ģipša pirmmetā. Bet šādam kāpinātam un vienkāršotam veidojumam netrūkst arī sava svaiguma. Jonāss Miesnieks savās iecerēs nav zeltkalis un sīkdarba slīpētājs, bet gan steidzīgs un temperamentīgs skulptors, kura tēlus aplido
traģika un patoss. Tas paužas arī Jonāsa Miesnieka valodā. Tā ir steidzīga, kāpināta, bieži vien ritmiska un emocionāla. Visur tomēr tai cauri skan piebaldzēna valodīgums un aktivitāte, kas grāmatai dod savu šarmu."
Andrups, Jānis. Melīgas ilūzijas. Ceļa Zīmes, Nr.30 (01.03.1956)

Par noveļu krājumu "Kviņķu kalns" (Linkolna: Vaidava, 1963)

"J. Miesniekam ir augsti slavējama prasme vairāk vai mazāk drāmatisku notikuma kodolu sabiezināt stāsta beigās, pie tam likt jaust lasītājam liktenīgu pieskaņu. Nereti šim liktenīgajam notikumam ir tumšas mistikas, baiga kriminālnotikuma vai arī spoku stāsta stindzinātājs saltums. Šo liktenības nojautu pavadīto, drāmatisko notikumu risinājums reizēm atgādina prozas valodā veidotas
balādes, un šais vietās parādās J. Miesnieka talants, neatkārtojamās īpatnībās."
Gāters, Alfrēds. Kviņķu kalns. Laiks, Nr.101 (18.12.1963)

Par romānu "Klaucēnu kundzenes meita" (Mineapole: Sēļzemnieka apgāds, 1968)

"Jonasa Miesnieka jaunais romāns "Klaucēnu kundzenes meita" ietver tik plašu vielu, ka īstenībā tās pietiktu vairākiem romāniem. Šī darba centrā ir Konstance, Klaucēnu saimnieku vecāki meita, ko iepazīstam no agras jaunības līdz pat nāvei. Konstances tēls ir tas, kas satur kopā visu plašo un krāsaino romāna personāžu un arī garo laika sprīdi: romāns sākas tad, kad muižnieki vēl ir noteicēji Latvijā, un beidzas mūsu dienās, kad pēdējā kara viesuļi tik daudz latviešu nežēlīgi aizrāva prom no savas zemes un sapostīja dzīvi
arī Latvijā. Romāna skaistākā un rūpīgāk izstrādātā daļa ir senākie laiki. Jau no paša sākuma rakstnieks ieved mūs ne tikai meistariski tēlotajā Piebalgas dabas īpatajā skaistumā, bet arī tajā sendienu vidē, kad latvieši ar savai tautai zīmīgu sīkstumu, neatlaidību un centību, izturot un pārvarot smagu darbu kalnus, negaidītas grūtības un likteņa sitienus — lēnām un mērķtiecīgi "sitās uz augšu". [..] Romāns "Klaucēnu kundzenes meita" sākas un plūst ar episku plašumu un daudz vietās ar dramatisku spriegumu, taču pašā beigu daļā tas šķiet sasteigts vai, pareizāk sakot, nespēj vairs pilnīgi pārvaldīt un tēlaināk parādīt pārāk plašo vielu: pirmo pasaules karu, Latvijas brīvvalsts laiku un ari otra pasaules kara notikumus un baigās sekas — grūti uzceltās dzīves sagraušanu un
latviešu tautas ietriekšanu no jauna atkarībā un nebrīvībā."
Valtere, Nora. Monumentāls sievietes tēls. Latvija Amerikā, Nr.76 (05.11.1969)
LinksKārlis Miesnieks (1897–1977) - Brother
Occupationsauthor
Birth time/place22.11.1896
Vecviņķi
"Vecviņķi", Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads, LV-4125
Residence1941 – 1944 (Date is approximate)
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads
Dzīvoja Mazraušos.

1950 – 00.09.1973
Filadelfija
Philadelphia, PA, USA

00.09.1973 – 1975
Kolumbusa
Columbus, Franklin County, Ohio, United States
Education1906 – 1912
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads

Mācījies Jaunpiebalgas pamatskolā un Mārtiņa draudzes skolā.


1906 – 1912 (Date is approximate)
Jaunpiebalgas Mārtiņa pagastskola
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads
Mācījies Jaunpiebalgas Mārtiņa pamatskolā un Mārtiņa draudzes skolā.

1914 – 1917
Cēsu Longīna Ausēja reālskola
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

1918
Krievija
Russia

1918: beidzis mācības Jeņisejas guberņas Kanskas reālskolā.


1918
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005

Studēja vēsturi.


1922 – 1931
University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Studējis Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: tieslietas un teoloģija.

Working place1920 – 1928
Rīga
Rīga
Strādāja par latviešu valodas skolotāju.

1930 – 1938 (Date is approximate)
Rīgas apgabaltiesa
Rīga
Rīga

Miertiesnesis.


1938 – 1940
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Miertiesnesis.

1940 – 1944
Rozula
Rozula, Stalbes pagasts, Pārgaujas novads
Skolotājs Rozulas pagastskolā.

1951
Filadelfija
Philadelphia, PA, USA

1951: rudenī sāka strādāt lielā grāmatu apgādā, veikdams vienkāršus darbus, proti, strādāja pie grāmatu saiņošanas.

Participation in organisations1918
Studentu korporācija "Lettonia"

1925
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga
Rīga

1952
Latviešu preses biedrība
Amerikas Savienotās Valstis
United States
Emigrated1944
Vācija
Germany

Devās bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Ingolštatē.


1950
Amerikas Savienotās Valstis
United States

Izceļoja uz ASV, dzīvoja Filadelfijā, Pensilvānijā.


1973
Kolumbusa
Columbus, Franklin County, Ohio, United States

Pārcēlās uz Kolumbusu, Ohaio, ASV.

Travelled1939
Itālija
Italy
Devās līdzi brālim gleznotājam Kārlim Miesniekam.

1939
Austrija
Austria

Ceļojumā kopā ar brāli gleznotāju Kārli Miesnieku.

Place/time of death02.02.1975
Kolumbusa
Columbus, Franklin County, Ohio, United States

Map legend

















Showing 1-23 of 23 items.
#LocationDateTypeType of location
  
1Vecviņķi
("Vecviņķi", Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads, LV-4125)
22.11.1896Birth time/placeFarmstead
2Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads)
1941 - 1944ResidenceVillage
3Filadelfija
(Philadelphia, PA, USA)
1950 - 01.09.1973ResidenceCity
4Kolumbusa
(Columbus, Franklin County, Ohio, United States)
01.09.1973 - 1975ResidenceCity
5Kolumbusa
(Columbus, Franklin County, Ohio, United States)
02.02.1975Place/time of deathCity
6Vācija
(Germany)
1944EmigratedCountry
7Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
1950EmigratedCountry
8Kolumbusa
(Columbus, Franklin County, Ohio, United States)
1973EmigratedCity
9Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads)
1906 - 1912EducationVillage
10Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1914 - 1917EducationCity
11Krievija
(Russia)
1918EducationCountry
12Ülikooli 18, Tartu
(Ülikooli 18, Tartu, Estonia, 51005)
1918EducationBuilding, house
13Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1922 - 1931EducationBuilding, house
14Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads)
1906 - 1912EducationVillage
15Rīga
(Rīga)
1930 - 1938Working placeCity
16Rīga
(Rīga)
1920 - 1928Working placeCity
17Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1938 - 1940Working placeCity
18Rozula
(Rozula, Stalbes pagasts, Pārgaujas novads)
1940 - 1944Working placeVillage
19Filadelfija
(Philadelphia, PA, USA)
1951Working placeCity
20Itālija
(Italy)
1939TravelledCountry
21Austrija
(Austria)
1939TravelledCountry
22Rīga
(Rīga)
1925Participation in organisationsCity
23Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
1952Participation in organisationsCountry

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.