Jānis Širmanis

4 pictures
Roles: author

04.04.1904 – 09.10.1992

Jānis Širmanis (1904–1992) – rakstnieks. Agri zaudējis vecākus, taču pateicoties neatlaidībai ieguvis labu izglītību. Mācījies mūziku, beidzis Rīgas Skolotāju institūtu. Kopš 1935. gada pievērsies literārajai jaunradei, kļūdams par vienu no ražīgākajiem bērnu rakstniekiem. Nodarbi turpināja arī trimdā ASV. Jāņa Širmaņa pasakas un stāsti par dzīvniekiem, bērniem, jautriem un neparastiem piedzīvojumiem pieredzējuši daudzus atkārtotus izdevumus, ar tiem uzaugušas vairākas jauno lasītāju paaudzes.

Birth time/place

04.04.1904
Annasmuiža
Agrāk Vilzēnu pagasts.

Place/time of death

09.10.1992
Nešvila

Personal information

Dzimis kurpnieka ģimenē.Pēc abu vecāku nāves (tēvs mira 1914. gadā, māte – 1918. gadā) no 1918. gada, beidzis vien pirmās pakāpes pamatskolu, pavasarī salīga par puisi pie saimnieka, jo jārūpējas arī par māsām, un, pateicoties Katlapu māju saimniekam, varēja turpināt izglītību.

Professional activity

LITERĀRĀ DARBĪBA

Publicējis feļetonus žurnālos "Svari", "Sikspārnis", "Pēdējā Brīdī", literārie īsprozas darbi periodikā kopš 1935. gada izdevumos "Cīrulītis", "Latvijas Jaunatne".
Trimdā literārie darbi publicēti izdevumos "Latvju Domas", "Latvju Sieviete", "Laiks", "Latvija Amerikā", "Mazputniņš", "Bitīte", "Labietis", "Tilts" un citur.

1943: Rīgas Grāmatnieku apvienības balva par pasaku "Pīkstīte".
Pasakas"Spēka dēls", "Krūze" un "Jaunais Melderis" bija paredzēts (1964) tulkot angļu valodā un ievietot krājumā "Latvian Prose."

LITERĀRIE DARBI

Stāsti un literārās pasakas bērniem

1936: "Kapteinis Lāčaķepa".
1937: "Jūras zaķi".
1937: "Noslēpumainie raksti".
1938: "Draugi".
1938: "Vilki".
1939: "Lielās pasaules sākums".
1941: "Dadžu Juris".
1943: "Pīkstīte".
1947: "Kriksis".
1948: "Pasakas".
1949: "Kriksis Mežamājā".
1952: "Kriksis trimdā".
1955: "Kriksis un Tomiņš Amerikā".
1956: "Tincis".
1957: "Gaujas vīri".
1960: "Alberta Cilpas piedzīvojumi".
1961: "Vakara viesi".
1964: "Ģelzis un Misiņš".
1966: "Brīnumu pasaule".
1968: "Pūpoliņš".
1973: "Krikša krusttēvs".
1973: "Lielmeža pasakas".
1975: "Roze un dadzīši".
1978: "Brīnumi un brīnumiņi".
1979: "Laiža un Miegulis".
1981: "Velns ar savējiem".
1982: "Mana pasaule".
1983: "Zilā kalna puisis".
1987: "Alberts, Loreta un bioniskais".
1987: "Tralla Garezerā".
1988: "Slavenais Krikums un citas pasakas".
1989: "Daugavieši".
1991: "Paziņas".
1998: "Pasakas".
2007: "Krikša piedzīvojumi tālos ceļos".
1994: Jāņa Širmaņa jubilejas izstāde Rakstniecības un mūzikas muzejā Rīgā.
2004
: Latvijā, atzīmējot rakstnieka 100-gadi, notika zinātniska konference.

Sastādījis lasāmgrāmatu skolēniem "Ceļa maize" (1949, 1951).

Quotes

PAR JĀŅA ŠIRMAŅA PERSONĪBU UN DAIĻRADI

"Kā daždien lieliem pasaku meistariem bijis, Jāņa Širmaņa paša mūža stāsts ir pasakai līdzīgs. Savu mūža ceļu viņš gājis ar pasaku varoņa paļāvību un uzticēšanos un tādēļ no katras ēnas iznācis jo gaišākā saules pusē. Jānis Širmanis vienmēr paļāvies tikai uz saviem spēkiem un uzticējies pasaku likumam, ka ļauno vienmēr galā uzveiks labais".

Kalve, Vītauts. Dzīves pasaka. Tilts, Nr. 60.-61, 1964.


"Pasakās nekas nav neiespējams – un liekas, ka Jāņa Širmaņa dzīvē arī nē. Vasaru laukstrādnieks – ziemu skolnieks, kamēr pamatskola nobeigta, izturēts sīvs konkurss Rīgas Skolotāju institūtā, līdz to nobeigt vēl daudz darbu pienāk klāt. [..] viņš var gandrīz neiespējamo – līdz 1927. gadā pabeidz skolotāju institūtu un beidzot ir kļuvis – Jānis. Sākas skolotāja darbs, bet ne jau miers. No lauku skolas pārnāk Rīgā, lai varētu mācīties konservatorijā. Tad pat sākas pirmie spalvas vilcieni - feļetonos, no kā vairums ievietots redakcijas papīru grozā. Nodibinājis ģimenes dzīvi Jānis Širmanis sapņo par universitātes matemātikas fakultāti un kopā ar Konstantinu Dukuru saraksta 7 grāmatas 7 pamatskolas klasēm – Skaitļu pasaule. Profesors Ludis Bērziņš aicina darboties līdzi jaunatnes žurnālā Cīrulītis. Tā 1934. gadā Jānis Širmanis sāk atkal rakstīt. Sāk un nevar vairs beigt. Viņš iemīļojis bērnus un viņi piesola tik daudz tēmu!"

Tamuža, Austra. Jānim Širmanim 60 gadu. Austrālijas Latvietis, 1964, 27. marts.


"Jānis Širmanis ir labs pasaku stāstītājs. Viņa stāstījums dzīvs, interesants, fābulas dēkainības pilnas. [..] Nekur un nevienā vietā nav uzbāzīga moralizēšana, Širmaņa varoņi ir dabīgi, lai un viņu gaitām sekojot, bērns brīvprātīgi uztver labo un skaisto, atstumj neglīto, nelabo. Kaut Jānis Širmanis paidagogs, nekur nevar manīt kaut kādu "skolmeistarīgumu", no kura baidīties baidās lasītāji. Širmaņa stāstos un pasakās nav tēlota tikai lauku dzīve - mierīga un veclaicīga. Viņam ir darbi - un par to jāpriecājas - kur parādās tā pasaule, kādā bērns dzīvo tagad: pilsēta, strauja un bīstama; atomlaikmets; pasaules apceļošana, vilcieni, kuģi, lidmašīnas, Širmanis ir moderns bērnu rakstnieks. Nav šaubu, ka Jānis Širmanis, paceļot latviešu bērnu literātūru no aizkrāsnes un ievirzot to saulītē, daudz darījis, lai tam rastos sekotāji - par svētību visai latviešu bērnu saimei."

Ķezbers, Kārlis. Pasaku meistars. Tilts, Nr. 60.–61, 1964.


"Širmanis ir vidēja auguma kalsns vīrs sirmiem matiem un ļoti dzīvām, pētīgām acīm aiz briļļu stikliem. Ļoti dzīvs ir arī viņš pats, vienmēr kustīgs un runīgs. [..] J. Širmanis ir veikls stāstītājs, atjautīgs fabulas risinātājs. Labi pazīdams bērnu psihi, viņš atrod mazajiem klausītājiem un lasītājiem piemērotu izteiksmi. Liela nozīme ir Širmaņa darbu labajai, bagātajai latviešu valodai: svešuma apstākļos tas ir svarīgs faktors jaunās paaudzes latviskajā audzināšanā: Viņa darbi ir arī dramatizēti. Širmanis nav vienīgais aizrobežu bērnu literatūras autors, bet pats ražīgākais gan."

Karulis, Konstantīns. Par Jāņa Širmaņa 85 gadiem un 32 grāmatām. Karogs, 1989, Nr. 5.

"Raženajā un ilggadīgajā karjerā kā jaunatnes literātūras rakstnieks Jānis Širmanis sarakstījis 33 grāmatas,sākot ar "Kapteini Lāčaķepu" (1936. g.) un beidzot ar grāmatu "Paziņas" (1991. g.). Deviņas no šīm grāmatām godalgotas. 1990. gadā Jānis Širmanis tika tuvu un tālu sumināts kā PBLA Tautas balvas laureāts. [..] Kad priekšniece nolasījusi paziņojuma pirmo teikumu, kas nobeidzas ar lielās balvas laureāta vārdu, – aplausiem visapkārt šalcot, visi klātesošie ir piecēlušies kājās un pagriezušies pret Jāni Širmani. Aplausi turpinās ilgu, ilgu laiku. Jānis ir piecēlies un no aizkustinājuma valgām acīm vēdina roku pretī sirsnīgajiem suminātājiem. Vēsturisks brīdis mūsu mazajā Sirakūzu latviešu kolonijā. Mazliet vēlāk Jānis Širmanis stāv zāles priekšā, bridi klusē, tad uzrunā svētku viesus: "Esmu dzirdējis, ka mūsu dienās īsti brīnumi vairs nenotiek. Bet šodien es liecināšu, ka notiek gan. Te piemērs. Pasaules brīvo latviešu apvienība 1990. gadā balvu piešķīrusi ganu puikam Jānim Širmanim par ilgu gadu palīdzību latviešu bērniem tēvu valodu paturēt." Uz brīdi rakstnieka balss aizlūst aizkustinājumā, bet tad viņš turpina ganu zēna stāstījumu tālāk, to nobeidzot ar vārdiem: "Bet, kad esmu zaķus sveicinājis, putnu dziesmām savu svilpīti pieskaņojis, ar rūķiem ticies un vāveri ķircinājis, tad vakarā es varu mierīgi iemigt bez miega zāļu palīdzības, jo Lielmežs nepieviļ." [..] Nu jau vairākas paaudzes esam uzaugušas ar Jāņa Širmaņa darbiem. 1965. gada izdotajā sējumā "Pašportreti" rakstnieks Jānis Širmanis savu stāstījumu nobeidz ar vārdiem: "Un tomēr es jūtos bagāts, jo zinu, ka lielās pasaules nebeidzamo ceļu malās man daudz labu, mīļu draugu." Mīļais Jāni Širmani, ja tu zinātu, cik tūkstošu tūkstošiem tev šādu draugu. Visās pasaules malas. Draugi, kuri ir pateicīgi par to, ka kādreiz varējuši ciemoties tavā teiksmainajā pasaku pasaulē."

Aistars, Jānis. Jāni Širmani atceroties. Laiks, 2004, 3. apr.

"Širmanim tas [ne katrs spēj rakstīt bērniem] lieliski paveicies, par to liecina Pīkstītes, Krikša, Ģelža un Misiņa, Tinča, Krikuma un daudzu citu autora radīto pasaku tēlu un varoņu lielā populāritāte. Turklāt šajos tēlos var neuzkrītoši, bet nepārprotami saskatīt latviešu garīgās pasaules cēlāko vērtību atspoguļojumu, tie iemieso krietna cilvēka tikumiskās īpašības: čaklumu, drosmi, labestību, iejūtīgumu, izpratni, spēju pārtapt un "mainīties uz augšu". Rakstnieks tomēr nekad neieslīd klajā un lasītāju atbaidošā didaktikā. Daudzi no autora radītājiem tēliem darbojas uz Latvijas dabas fona, taču viņš ataino arī bēgļu gaitas un trimdas piedzīvojumus, bet grāmatā "Velns ar savējiem" iemet aci pat velna valstībā. [..] Savos darbos autors bijis ētisku vērtību pamatlicējs, izceļot draudzības, uzticības un izturības jēdzienus. Būdams labas, bagātas latviešu valodas veidotājs, viņš ir smēlies mūsu valodas bagātajā sinonīmu pūrā, papildinot mūsu bērnu latviešu valodas vārdu krājumu. 56 latviešu bērniem veltīti darba gadi – tas ir Jāņa Širmaņa mūža lielais veikums."

Sūrmane, Biruta. Reiz bija pasaknieks. Latvija Amerikā, 2007, 15. sept.

Affinities

Occupations

Education

Rīgas Tautas konservatorija
Mūzikas teorijas skolotājs.

1920–1922
Matīšu 2. pakāpes pamatskola
Matīši

1922–1927
Riga Teachers Institute
Liepājas iela, Rīga
Studējot ik pārnaktis strādājis grāmatsietuvē, vakaros - privātskolotājs matemātikā, vasarās bijis laukstrādnieks, lai nodrošinātu studiju iespējas, jo abi vecāki bija miruši.

Working place

Strādājis par skolotāju Jaunpiebalgā, Mellužos un Rīgas Meža skolā.

1927–1930
Jaunpiebalga Primary School
Raiņa iela 10, Jaunpiebalga
Skolotājs.

Participation in organisations

Emigrated

1944
Vācija
Rudenī ar ģimeni devās bēgļu gaitās.

1949
Amerikas Savienotās Valstis
Sākumā strādāja vistu fermā, tad kļuva vecu ļaužu mītnes krāsnkuris, pēc tam automobiļu rūpnīcas strādnieks un beidzot laborants. Visu laiku turpināja rakstīšanu.

Residence

1972–1990
Sirakjūsa

1990–1992
Nešvila
Dzīvoja meitas Marutas, sauktas par Mārīti, ģimenē.

Awards

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par stāstu "Kriksis".
1948

Goppera fonda balva
Balva par stāstu krājumu "Roze un dadzīši".
1975

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par pasaku krājumu "Velns ar savējiem".
1977

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par pedagoģisko darbību un sasniegumiem jaunatnes rakstniecībā.
1979

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par pasaku grāmatu "Brīnumi un brīnumiņi".
1979

PBLA Tautas balva
1990

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par pastāstu un pasaku grāmatu "Paziņas".
1992