Elza Pauzule

Quotes

"Pauzules stāsti ar savu eksotiku atgādina V. Lesiņa "Laimes untumus". Bet debitantes īpatnība meklējama viņas sieviešu tēlojumos. Trauksmīgi un brīžam ar labiem panākumiem, tomēr visumā par daudz konspektīvi un saraustīti tēlotas sievietes ilgas un vājības, ārējā un iekšējā izlikšanās, pūderētā dvēsele. Taču arī pūders kā pašaizsargāšanās līdzeklis dažā gadījumā vairs nespēj līdzēt, un tādi stāvokļi ir par pamatu Pauzules stāstiem. Vislabāk šis traģisms parādās "Vēstulēs". Leons Lazda nopērk savas līgavas vēstules, no kurām redzams, ka tā viņu pieviļ. Par šo pirkumu viņš tai, zināms, nestāsta. Un ar interesi var lasīt to stāsta vietu, kur Lija, pilna pašaizsardzības drosmes, aizstāvas pret aizdomām, kuras līgavainis apdomīgi izsaka. Lazdas jautājumus tā nosauc par apvainojošiem un savādiem, viņas balss ir droša un pārliecinoša, viņa mierīgi tam skatās acīs. Kad viss nāk gaismā, viņa atgūst arī iekšējo mieru un saka Lazdam: "Jā, es mīlu, un tas neesi tu." Tikpat traģiski toņi ir arī stāstā par kādas slavenas aktrises Fēlijas Līnes pēdējo vilšanos. Bet arī labākie Pauzules stāsti nav nekāds ievērojams latviešu rakstniecības ieguvums. Jo ar labi izdomātu situāciju vien nepietiek. Pauzules darba iespaidu bojā situācijas paviršais inscēnējums un neliterāriskā valoda: "Tver
Lazda atvairošos Liju savās skaujās. Nes lidojošais auto divus cīnošos cilvēkus." (81. lpp.) "Pūderētajā dvēselē" ar tādiem neiepriecinošiem piemēriem sastopamies gandrīz katrā lappusē."

Arturs Baumanis. Feļetoniskā daiļproza. "Daugava", Nr. 5, 1.05.1931.

"Visos septiņos stāstiņos Pauzule turas pēc iespējas tālāk no reālās dzīves, sevišķi tagadnīgās dzīves Latvijā. Pirmais stāsts risinās Persijā, otrs Turcijā, tad Krievijā, Francijā, Kaukāzā... Ja arī dažus, uzvārdu dēļ varētu attiecināt uz Latviju, tad viņu varoņi katrā ziņā būs vai nu pasaulslaveni mākslinieki, vai
biržas magnāti, vismaz — brauks paši savos automobiļos. Liekas, Pauzules varoņi darināti pēc salonfilmu "šnites". Viņi, sevišķi viņas, ir kā bildes, dažādu nardu sasmaržotas, atjaunojušās un patētiskas: "Nav dzīvei vērtības un krāsas bez Lijas Pārupes saldiem meliem un zīdotā ķermeņa tvīksmes. Kas nauda un stāvoklis, ja vakara stundās blakus nesēd skaista būtne un nečivina par sīkiem nieciņiem..." tā izsaucas kāds ideāls bagātnieks. "Mums gods apsveikt lielo mākslinieci — Fēliju Līni — burvi, kura liek aizmirst ikdienu!" izsaucas kāds cits "frakots stīvā cienībā". Bet itin naigi: "Divi cilvēki kā mežonīgi zvēri saplosīja viens otru. Miesas alku dvinga dvašoja kā kairais orhideju pušķis nomests uz baltās lāčādas." Šie biržu bagātnieki un pasaulslavenie mākslinieki, kas kā kairas orhidejas vāļājas pa baltu lāčādu, mums nekur neatstāj dzīva, reāla cilvēka iespaidu. Viņi paši, viņu aprakstīšana, tāpat kā to darbi, vārdi, domas visai aprobežotas, sevī vīstošas, samistrotas fantāzijas auglis. Labāki padevušies tie stāstiņi, kur autore centusies paļauties estētizējošai dzejošanai, eksotiskām iztēlēm. Bez šaubām, arī te nav ko runāt par īstu patstāvību. Viss epigonisks, atdarināts. Jūtams pat Pāvila Rozīša iespaids (Kaukāza stāsti). Arī daudz aplamību. Piem., persiešu dzejnieku, gacelu meistaru liafīzu (dzīvojis 14 g. simtenī), autore vienā vietā apzīmē par persiešu, citās par turku dzejnieku. Visumā eksotiskajos stāstiņos tēlojums drošāks, konsekventāks un nav tik ļoti jūtams sižeta trūkums kā pārējos. Pie labākajiem pieskaitāmi Azima chana rotaļa, Pūderētā dvēsele un Vecais likums. Vislabākais pirmais."

Homo. Dāmu stāsi. "Domas", Nr. 7, 1.07.1931.