Valmieras skolotāju seminārs

Baltijas rusifikācijas periodā, nepakļaudamās valdības rīkojumam par pāriešanu uz krievu mācībvalodu, vācu muižniecība 1890. gadā slēdza Valmieras-Valkas jeb Vidzemes skolotāju semināru. Pēc tam Vidzemes skolotāju seminārs ar krievu mācību valodu darbojās Rīgā, bet 1902. gadā Valmierā uzcēla jaunu Rīgas mācību apgabala kuratoram pakļautu Valmieras skolotāju semināru (Вольмарская учительская семинария).

19. gadsimta beigās pieauga latviešu turība, vecāki varēja atļauties savus bērnus sūtīt mācīties augstskolās. Studēt gribētāju skaits pieauga, tāpēc Rīgas skolotāju semināra valde iegādājās zemes gabalu ārpus Rīgas - Valmierā, skaistā vietā pie Gaujas (mūsdienās - Leona Paegles ielā 40), par 750 rubļiem.

Tautas Izglītības ministrija Valmieras skolotāju semināra ēkas arhitektam Aleksejs Kizelbašs 1901. gadā piešķīra kredītu. Parakstīt un izstrādāt šādus būvprojektus varēja tikai speciālisti ar atbilstošu profesionālo kvalifikāciju. Būvdarbus vajadzēja uzsākt jau pirmajā gadā, pretējā gadījumā bija jāapstiprina jauns projekts. Skolas ēkas pamatakmens tika ielikts 1901. gada 9. maijā. A. Kizelbaša izstrādātais Valmieras skolotāju semināra ēkas projekts tika veidots tā, lai skolas ēka veidotu E burta formu – Evanģēlijs. Semināra ēkai ir divi stāvi un pagrabstāvs. Pirmais stāvs tika paredzēts skolēnu mācību procesam, bet otrais stāvs tika atvēlēts skolas internātam. Otrajā stāvā atradās pasniedzēju dzīvokļi un semināra audzēkņu guļamistabas, kā arī lūgšanu kapella. Katru rītu nodarbības sākās ar lūgšanu, kas notika skolas otrā stāva gaitenī, bet, ja semināristi vēlējās individuālas lūgšanas, tie varēja doties uz kapellu.

Valmieras skolotāju seminārs uzsāka darboties 1902. gada 17. jūlijā nepabeigtā ēkā un pastāvēja 17 gadus. 1902. gada rudenī seminārā uzņēma 40 audzēkņus, bet noraidīja 150 skolēnus, taču 1903./1904. gadā notika semināra reforma, kas paplašināja semināru – trīsgadīgo skolotāju sagatavošanas iestādi pārveidoja par četrgadīgo. Tas nozīmēja, ka bija iespējams uzņemt divreiz lielāku audzēkņu skaitu. Visvairāk seminārā bija latviešu tautības cilvēki, taču bija arī igauņu un krievu tautības cilvēki. Mācību maksa bija 10 rubļi gadā, taču to drīz vien palielināja līdz 20 rubļiem gadā. 1913. gadā tika noteikts, ka seminārā nedrīkst būt vairāk par 35 skolēniem, jo nevarēja racionāli izpildīt praktiskos darbus.

1913./1914. gadā iestājpārbaudījumos bija daudz reflektantu (aptuveni 130, no kuriem puse bija krievu). Par valsts līdzekļiem tika pieņemti tikai četri latvieši. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš. Semināra ēkā tika ierīkota kara slimnīca un mācības notika pēcpusdienās Sieviešu ģimnāzijas telpās. 1917./18. mācību gads iesākās Valmierā, bet jau 1917. gada rudenī Valmieras skolotāju seminārs tika pārcelts uz Sizraņu. 1918. gadā semināru beidza 20 latvieši un 1 igaunis, kopā 25 audzēkņi. 1918./19. gadā semināru skāra lielas grūtības – bija problēmas ar skolotājiem, audzēkņiem, tādēļ mācības notika neregulāri, bet kursu tomēr pabeidza 13 audzēkņi. Šis mācību gads bija pēdējais Valmieras skolotāju semināram. Semināru visā pastāvēšanas laikā pabeidza 424 latvieši, 45 igauņi, 48 krievi, 1 baltkrievs, kopā 520 audzēkņi. Lielākā daļa audzēkņu turpināja strādāt par pedagogiem, un daļa audzēkņu turpināja mācības augstākajās mācību iestādēs.

Avots: Valmieras skolotāju semināra vēsture. http://vvg.edu.lv (skatīts 14.02.2020.)