Lapas lido, lapas skan

KolekcijaVAPP Grāmatu apgāds
NosaukumsLapas lido, lapas skan (Latvian)
Papildu informācija

Piezīmes par autoriem

Priekšvārda autors – Andrejs Upītis.
Vāka dizains – Rūdolfs Dzenis.

Grāmatā apkopota dzeja no 1915. līdz 1945. gadam.

VALDIS GRĒVIŅŠ. LAPAS LIDO, LAPAS SKAN

1946. gada 12. jūlijā laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcija ziņo par grāmatu apgādu piesūtītajām jauniznākušajām grāmatām, to vidū ir arī dzejnieka Valda Grēviņa (1895–1968) izlase “Lapas lido, lapas skan”.

Izlasi izdevis VAPP grāmatu apgāds 5000 eksemplāru lielā metienā. Grāmatas vāku zīmējis R. Dzenis. Grāmata maksājusi 3 rubļus 50 kapeikas.

Stāsts par Valda Grēviņa izlasi “Lapas lido, lapas skan” – cik par to ļauj spriest izlases kompozīcija, atlasītie dzejoļi un to saturs, jo citu materiālu manā rīcībā patlaban nav (un vai vispār ir?), – patiesībā ir stāsts par to, kā viens dzejnieks, kura daiļrades pilnasinīgākā daļa realizējusies neatkarīgās Latvijas Republikas laikā (1918–1940), cenšas iekļauties padomju literatūrā, kādu stratēģiju un taktiku viņš izmanto un kas no tā galu galā iznāk.

IZLASES PRIEKŠVĒSTURE

Par to, ka šāda izlase ir sagatavota, tiek ziņots jau 1945. gadā. Togad 26. septembrī Valdim Grēviņam aprit 50 gadu, un laikraksts “Literatūra un Māksla” 21. septembra numurā publicē Jāņa Sudrabkalna rakstu “Valdis Grēviņš 1895.26.IX–1945”, kurā pieminēta Grēviņa sagatavotā izlase, gan bez nosaukuma (iespējams, tobrīd virsraksta arī vēl nav), kas acīmredzot iecerēta kā pārskats par dzejnieka līdzšinējo veikumu – noietā radošā ceļa rezumējums. Bez tā, ka Sudrabkalns ir viens no latviešu padomju literatūras balstiem, pīlāriem, jāatzīmē, ka viņš ir arī Valda Grēviņa draugs, iepazinušies Pirmā pasaules kara laikā Maskavā, kur Grēviņš studē un darbojas bēgļu organizācijās, bet Sudrabkalns no frontes ir nosūtīts feldšeru kursos; draudzība turpinās arī pēc kara visus 20.–30. gadus, un Sudrabkalns nereti viesojies Grēviņa lauku mājās Zemgalē, Zaļeniekos, “Mazbaņos”.

Aizsteidzoties notikumiem nedaudz pa priekšu, Sudrabkalna raksta pozicionējumā jau ieslēptas zināmas bažas par to, kā Grēviņa individuālistiskā dzeja tiks uztverta sociālistiskā reālisma diskursā, kur priekšplānā izvirzās literatūras un mākslas ideoloģizācija un politizācija, šķiriskuma un komunistiskā partijiskuma principi kā galvenā mēraukla literāro darbu vērtējumā. Lai šīs bažas kliedētu, šķiet, vispirms pats sevī, un lai atvairītu tobrīd vēl tikai potenciālos literatūras uzraugu uzbrukumus dzejniekam, Sudrabkalns aprāda Grēviņa dzejas kvalitātes, viņa savdabību un neatkārtojamību, ik pa brīdim gluži kā ar pirkstu iebakstot: redz, kā dzejnieks ir iekļāvies padomju dzīvē, kā viņš aug un cik labi saprot padomju rakstnieka uzdevumus, kā viņš arī jau agrāk (jāsaprot – “buržuāziskās Latvijas” laikā) savā dzejā pratis iekļaut sociālus momentus. Sudrabkalns atļaujas arī maigi pakritizēt, lai jau aizsteigtos priekšā kādam citam, bargākam kritiķim:

“Nežēlīgais imperiālistiskais karš pameta jaunekļa dvēselē dziļas pēdas, vecā netaisnā iekārta upurēja ļaudis bez skaita un bez jēgas [vai te Sudrabkalns neieraksta pats savas izjūtas pēc Pirmā pasaules kara, ar kurām tik pārpilna ir viņa “Spārnotā Armāda?]. Romantiskā jūsma Grēviņa tālaika dzejoļos saplūst ar tumšu pesimismu, dažbrīd saklausāmas mistiskas ieskaņas. Personīgas, individuālās izjūtas tur tik cieši sajaucas ar sabiedriskām, ka pēdējās dažbrīd tikko sajaušamas, tām dzejnieka nošu rakstā nav piešķirta pirmā balss. Tā tas paliek arī vēlāk, Grēviņš izvairās no asiem, aktuāliem jautājumiem, no konkrētiem politiskiem lozungiem. Tur ir sava labā un sava ļaunā puse. Grēviņa dzejā nav kailu frāžu, uzmācīgu plakātu, sausu granulu, tā ir maiga un sirsnīga, lokana un krāsaina, muzikāla. Bet lāgiem gribas noprasīt, ko dzejnieks domā par tādiem un tādiem notikumiem, lai sadzirdētu atbildi, nevis draudzīgas mājas sarunās, bet pilnā balsi – visai tautai.”

Sudrabkalns piesauc arī nesenējās Grēviņa publikācijas presē, kurām vēl jo vairāk jāapstiprina viņa doma – Grēviņš ir padomju dzejnieks: “Priecīgi bija lasīt 1945. gadā Grēviņa dzeju “Pasaules jumts”, kurā apdziedāts padomju valsts plašums un apliecināta dzejnieka uzticība tautai. Heine “Ziemeļjūrā” izrauj koku ar saknēm, iemērc Etnas lavā un raksta debesis: “Es tevi mīlu, Agnes!” Heini pieminēdams, latviešu dzejnieks mērc savu spalvu Baikālā un apzvēr mīlestību savai tautai.”

Šo citātu no Sudrabkalna raksta izvēlējos tādēļ, lai salīdzinātu divus skatījumus uz dzeju – kultūras, literatūras zināšanās un poētiskajā izjūtā balstītu (Sudrabkalna) un nedaudz vēlāk sekojošo Ignata Muižnieka vulgārsocioloģisko. Sudrabkalns “nolasa” Grēviņa poētikā ieslēpto nozīmi, jo viņam Heines dzeja un dzejojums “Ziemeļjūra” kaut ko izsaka un spēj raisīt asociācijas, kamēr Muižniekam, vēlākajam Grēviņa krājuma “grāvējam”, Heine ir tikai “izrauts no grāmatu, savādnieku, aizkapa un mistiskās pasaules”. Par šo dzejoli Muižnieks raksta: “Ātri un pavirši pārskrējis visu padomju zemi, nosaucis vairākas ģeogrāfiskas vietas: Fergānu, Urālu, Valdaju, Odesu u. c, viņš [Grēviņš], galīgi noreibis, iesaucas: “Pasaule dīvā un skaistā / Visa nu kļuvusi mana.” Autors aizmirsis, ka pasaulē ir arī kapitālistiskas valstis, ka daudzas tautas, veseli milzīgi kontinenti vēl pakļauti nežēlīgai imperiālistu iekarošanas politikai. [..] Viņš neredz Urālu – padomju ieroču kalvi, neredz urāliešus – varonīgos padomju patriotus utt., viņš neredz mūsu padomju zemi kā sociālisma dzimteni, neredz mūsu sabiedrisko iekārtu.” (Muižnieks, I. Lirika, kas neatspoguļo dzīvi. Karogs, 1946, Nr. 7–8)

Un, protams, izlases pats lielākais trumpis ir Andreja Upīša rakstītais priekšvārds, uz ko arī Sudrabkalns norāda: “Grēviņa dzeju izlasei uzrakstījis priekšvārdus Andrejs Upīts, un tur nobeigumā lasām: “Jaunā dzīve un jaunie mērķi paver plašas iespējas arī literatūras romantikai un individuālas ieceres dzejai, iesaistīdama to starp daudzajiem darba tautas mākslas elementiem un aizvirzīdama līdzi sociālistiskas idejas straumē, kur visam jākļūst dziļākam, spodrākam, noteiktākam, vēl vērtīgākam.””

Lai Upīša teiktais tiktu vēl pastiprināts, Sudrabkalns piesit pats savu beigu akordu: “Jaunas iespējamības sociālistiskajā valstī, brīvajā Padomju Latvijā paveras arī Valdim Grēviņam, viņa smalkajam liriķa talantam.”

Apmēram ceturtajai daļai Upīša ievada vispār nav nekādas saistības ar izlases autoru Grēviņu, jo te skan fanfaras “vēsturiskajam lūzumam” 1940. gadā (kas taču patiesībā bija Latvijas aneksija) un “neierobežotajām attīstības iespējām [..] kopā ar uzvarētāju darba tautu mesties sociālistiskās celtniecības trauksmē, ievirzot latvju vārda mākslu jaunu ideju un tām pieskaņotas jaunas izpausmes gultnē” (5. lpp.) Taču – kas ir svarīgi – Upīša rakstītais tomēr paredz (un, domājams, tajā brīdī viņš arī tic tam) padomju literatūras gultnē “plašas iespējas arī literatūras romantikai un individuālas ieceres dzejai”. Kā raksta literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns, “pirmajos pāris gados pēc kara, totālā režīma uzraudzībai kļūstot nedaudz pielaidīgākai, literārais process kļūst neviendabīgāks”. Tabūns uzskaita, ka līdzās darbiem, kas klaji balsta partijas oficiālo nostādni, tiek publicēti arī ideoloģiski neitrāli darbi, un to vidū pētnieks nosauc arī Valdi Grēviņa izlasi “Lapas lido, lapas skan” ar tās noskaņu un apceres motīviem (Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 22. lpp.). Uz Upītim piederošā Grēviņa izlases sējuma gan viņš pats uzrakstījis “Mans glupjais ievads” un pasvītrojis ar divām treknām svītrām. (Paldies raidījuma “Cienījamie lasītāji! Etīdes par literatūru” veidotājiem Tomam Treibergam un Svenam Kuzminam, kas Andreja Upīša muzejā Rīgā bija uzgājuši šo grāmatu!) Vai tā bijusi jau sākotnējā Upīša attieksme pret savu sacerējumu vai uzraksts tapis pēc tam, kad Grēviņa izlase tiek asi kritizēta, tas joprojām ir jautājums, kam gribētos rast atbildi.

ĪSI PAR VALDI GRĒVIŅU

Iznākot izlasei “Lapas lido, lapas skan”, Valdim Grēviņam aiz muguras ir jau vairāk nekā 35 gadu literārā darba pieredze. Viņš ir divu dzejoļu grāmatu autors, kuras tā arī saucas – “Pirmā dzeju grāmata” (1923) un “Otrā dzeju grāmata” (1933). Ar pseidonīmu Dr. Orientācijs rakstījis humoristiskus un satīriskus feļetonus par sabiedriski aktuālām tēmām laikrakstā “Sociāldemokrāts”, kas 20. gadu pirmajā pusē izdoti vairākās grāmatās. Kopā ar Jāni Grīnu, pieņemot kopīgu pseidonīmu V. J. Gregri, uzrakstījis fantastisku dēku romānu “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā” (1928). Valdis Grēviņš bija cieši saistīts ar teātri – viņš ir ne tikai vairāku lugu autors, bet 20. gadu otrajā pusē un 30. gados veidojis arī romānu dramatizējumus teātriem, sevišķi populārs bija Selmas Lāgerlēvas “Gēstas Berlinga” uzvedums Dailes teātrī. Izrādē izskanējusī Burharda Sosāra dziesma “Kavalieru gads” ar Grēviņa tekstu laika gaitā kļuva par Dailes teātra himnu. Grēviņš arī ražīgi tulkoja, latviskojot prozas darbus no krievu, angļu un vācu valodas. Bija arī sabiedriski aktīvs – Pirmā pasaules kara gados darbojies bēgļu organizācijās Maskava, bet, atgriežoties Latvijā, bijis Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis. Strādājis bankā un laikrakstu “Sociāldemokrāts” (1918–1924) un “Dienas Lapa” (1933–1934) redakcijās. Sociāldemokrātu partijas biedrs, pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā kādu laiku bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnē.

Valda Grēviņa dzejas būtībai, šķiet, vistuvāk piekļuvis Viesturs Vecgrāvis, akcentējot Grēviņam būtisko smeldzīgi vitālo melanholiju kā viņa pasaules uztveres pamatu, nevis dzejas tēmu, arī dramatismu un traģismu, neatzīstot, ka nāves tēma vai pesimisms būtu galvenais viņa dzejā, bet tā dod iespēju izteikt dvēseles pārdzīvojuma visaugstāko intensitāti; uzsverot teatralizācija metodi, kas bija raksturīga arī krievu simbolistiem (“visi šie savas kaislības vai idejas apsēstie Kazanova, Paganīni, Dons Kihots, Gēsta Berlings, saksofonists, meža cilvēks”). Grēviņa dzejā skan nedaudzas intonatīvās stīgas – smeldzīga dzīves īsuma un zūdamības sāpes un skumjas –, tomēr viņš “arvien atrada nenovalkātas metaforas ar vizuāli spilgtu un piesātinātu ekspresiju. [..] Grēviņa dzeju virs latviešu neoromantisma vidusmēra līmeņa paceļ tas, ko īsos vārdos var nosaukt par neatdarināmu dzejas tropa, galvenokārt metaforas kā simbola, piesātinājumu un lakonisku precizitāti.” (Vecgrāvis V. Apslāpēta kliedziena spēks. Literatūra un Māksla, 1985, 4. okt.)

Ulmaņa režīma laikā Grēviņa daiļrade īsti netika atzīta ne oficiālajās, ne arī kreisi noskaņotajās aprindās. Ulmanistiem Grēviņš bija pārāk pesimistisks, kreisajiem neatbilda marksistiskajam pasaules uzskatam, jo, pēc viņu atzinuma, bija “ideālists, ne materiālists (filozofiskā nozīmē!), kur nu vēl – dialektisks materiālists”. Lai dūriens būtu vēl sāpīgāks, minētā viedokļa autors, dzejnieks Pēteris Ķikuts no dzejas vērtēšanas pāriet uz personas vērtējumu, kas bija diezgan tipisks paņēmiens kreisajiem un vēlāk arī Staļina laika kritiķiem: “[..] dēls par proletārisku dzejnieku nav varējis ieprecēties [Ķikuts atsaucas uz kādu biogrāfisku uzziņu par dzejnieku, kurā norādīts, ka viņa tēvs ieprecējies Zaļenieku “Mazbaņu” mājās]! Par Rīgas pils. diskonto bankas direktoru gan! Un šī buržuāziskā baņķiera ekonomika, bez šaubām, nekad neļaus Grēviņam ne par ko citu ar sajūsmu dzejot, kā tikai “skūpstīt, skūpstīt grib”. Valdis Grēviņš laiku pa laikam tomēr mēģina rakstīt arī kreisāk, arī… pat sarkaniem karogiem utt. Bet tas iznāk tik nepārliecinoši, tik liekulīgi, ka par tādiem dzejoļiem var tikai zoboties Tāds ir Zemgales saimniekdēls strādnieku kustībā!” (Ķikuts, P. Vai proletāriski dzejnieki? Pamatšķira, 1931, Nr. 4, 9. aug.) Pēc 15 gadiem šī retorika atkal kļūs aktuāla…

IZLASES SAKĀRTOJUMS

Nav noliedzams, ka, kārtojot dzejoļu izlasi, Valdis Grēviņš centies “atbilst” padomju ideoloģiskajiem uzstādījumiem un ievietojis tajā signālzīmes (seši (!) no 113 dzejoļiem ir padomju laikā rakstīti), kam jādod ziņa, ka viņš ir iekļāvies padomju rakstnieku pulkā un izprot dzejas specifiku, kurai tēlos un emocijās jāpauž komunistiskā ideoloģija. Kā jau teikts, Andreja Upīša rakstītajam priekšvārdam vēl būtu jāstiprina šī taktika.

Dzejoļi izkārtoti četrās nodaļās – katru nodaļu ievada moto, kas ņemts no kāda nodaļas dzejoļa, bet izlases kopnoskaņojumu vispārina ievaddzejolis “Pasaules jumts”, kurā autors, piesaucot dažādas ģeogrāfiskas vietas PSRS (Pamirs, Fergāna, Urāli, Odesa Volga, Kaukāzs, Beringa jūra, Samarkanda, Alma-Ata, Gaiziņš, Baikāls), tiecas sniegt “padomju dzimtenes” plašuma izjūtu, uzsverot, ka visur viņam dzīvo tuvinieki un ar visiem viņš saistīts radniecīgām saitēm.

Pirmajā izlases nodaļā ievietotie dzejoļi it kā pārtver pieteikto ģeogrāfisko un laikmetu plašumu un tautību raibumu – te ir gan kirgīzs, kas “kalnos medīt iet” (dzejolis sacerēts 1941. (padomju) gadā, gan Āzija, kur “ātri grimst saule”, gan Bagdāde, gan Ķīnas nakts, gan kamieļi septiņu tuksnešu pilsētā, gan indiāņu meitene –, gan arī govs Alpos un kaķis Florencē, gan viduslaiki un raganu sārts, gan Gribojedova, Puškina un Ļermontova nāves brauciens, gan Raiņa kaps un literārie tēli – Kazanova un Donkihots, Gēsta Berlings. Visi minētie ir dzejoļi no pirmajiem diviem Grēviņa krājumiem, ar 20. gadu nogales un 30. gadu pirmās puses kreisi vai sociāldemokrātiski ievirzīto dzejnieku dzejai zīmīgo interesi par Austrumiem, par vienkāršo cilvēku citās zemēs un pasaules daļās un solidaritāti ar tiem, reizumis arī ar sociālās netaisnības kritiku. Grēviņam drīzāk svešzemju ainas un tiem piederīgās reālijas palīdz paust skumjas par visa pārejošo un zūdošo iedabu, par mirkļa estētisko vērtību, kas tāpat pakļauts pārmaiņām.

Otrajā nodaļā ietverta Grēviņa mīlas lirika, no šiem dzejoļiem viena daļa kļuvusi par klasiku – “Saksofons”, “Alvas zaldātiņš”, “Pasjanss”, “Virši zied” u. c. Andrejs Upīts atzīmē nodaļas dzejoļu iejūtas un tēlisko daudzveidību, ka “Grēviņa mīlas dzejas nodalījumu pasarga no trafareta, variantiem, standartlirikas un salkanuma” (Op. cit., 10. lpp.).

Trešās nodaļas moto – “Manu tumšo gadu dziesmas”, un atsevišķos dzejoļos saklausāmas sociāli iekrāsotas intonācijas (“Rīts, dienasvids, vakars”, “Iela ar vienu māju”, dumpinieciska apņēmība izmainīt pasauli (“Dzelzgriezējs”, “Ugunsgrēks naktī”), taču to var traktēt arī kā eksistenciāli ārkārtīgi saasinātu cilvēka vientulības un atsvešinātības izjūtu. Un te Upīts it kā savā visnotaļ pozitīvajā un cerīgajā Grēviņa novērtējumā tomēr pakāpjas soli atpakaļ, rakstot: “Gan tie nav mūsu visu nesenie tumšie gadi” – mūsu būtu “cīņa pret fašistisko nezvēru”, nevis atrašanās nacistu okupētajā Latvijā, kas, starp citu, biogrāfijā bija liels mīnuss un ko pieprasīja uzrādīt visās anketās pēc kara.

Ievadā Andrejs Upīts sniedz ceturtās nodaļas vispārinājumu: “Ar visu biklo vairīšanos no publicistikas un lozungiem, ar romantisko tendenci nesaukt lietas konkrētā vārdā, bet runāt tikai netieši, dzejiskās gleznās, metaforās un simbolos – tomēr noslēpts nepaliek Grēviņa būtībā optimistiskais skatiens dzīvē. Dimdošiem soļiem uznāk tā nākotne, ko viņš jaudis trīsdesmit gadus. Šķiet, tā vairs nav tikai metaforiska glezna, bet jaunā laikmeta uztvere visiem dzejnieka būtnes jutekļiem, no kuras izaug atziņā gribas spriegums un dziņa plašākiem vērieniem.” (11. lpp.)

Nodaļu ievada cikls “Veca cilvēka dziesma” (1934), rezignācijas pilnas pārdomas par aizejošo dzīvi, taču te ievietoti arī 1919. gadā sacerētie dzejoļi “Šis laiks”, “Ceļš”, “Karogs liecas pār kapu”, “Mazās liesmiņas”, kuru datējumam vajadzētu liecināt, ka tie tapuši 1919. gada piecu padomju varas mēnešu – Pētera Stučkas valdības – laikā vai vismaz to iespaidā. Te arī 1944. un 1945. gadā, ienākot padomju armijai un atkal nostiprinoties padomju varai, sacerētie “Mazūru ezeri”, cikls “Dziesma Rīgai”.

CITĀTS

Saksofons

Šai naktī kauca saksofons,
Es tvēru tevi laimes alkā.
Un nu ir rīts, un drupās nu
Tu, lelle brīnišķā un smalkā.

Tā nāk uz aiziet mūžam viss,
Viss irst kā serpentīns zem kājām.
Ar spožu saksofonu bojs
Iet rīta agrumā uz mājām.

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ

1946. gada 14. augustā PSRS komunistiskās partijas centrālā komiteja pieņēma lēmumu “Par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad””, kuri vēsturē iegājuši arī kā Ždanova lēmumi. Andrejs Ždanovs bija centrālās komitejas sekretārs, un lēmums vērsās pret minētajiem Ļeņingradā iznākošajiem žurnāliem un individuāli kritizēja dzejnieci Annu Ahmatovu un rakstnieku satīriķi Mihailu Zoščenko, kā rezultātā abus izslēdza no Rakstnieku savienības, slēdza arī žurnālu “Ļeņingrad”, bet žurnālam “Zvezda” iecēla jaunu redaktoru. Patiesībā lēmums ievadīja rakstnieku vajāšanas PSRS un stingru literārā darba un izdodamo darbu politisko uzraudzību.

Taču, runājot par Grēviņa izlases “Lapas lido, lapas skan” kritiku, jāatzīst, ka viņa “kolēģi” bija aizsteigušies notikumiem nedaudz pa priekšu – bija izrādījušies “ideoloģiski modrāki” par “biedriem” Maskavā. Lēmums vēl nebija izplatīts plašsaziņas līdzekļos, kad “Literatūras un Mākslas” 26. jūlija numurā jau ir nodrukāta Valda Luksa recenzija “Dzeja, kas bēg no dzīves”, bet “Karogs” jūlija un augusta apvienotajā numurā publicē plašu Ignata Muižnieku recenziju “Lirika, kas neatspoguļo dzīvi”.

Valdis Lukss, bijušais frontinieks, Latvijas Republikas laikā bijis saistīts ar komunistisko pagrīdi, recenzijas pirmajā rindkopā gan piemin, ka “mūsu priekšā īsts un īpatnējs dzejnieks”, taču tūlīt arī aizrāda, ka – Lukss runā Gorkija vārdiem – Grēviņš aizmirsis, ka viņš ir “savas šķiras maņas orgāns, tās auss, acs un sirds, ka viņš ir sava laikmeta balss”. Luksa ieskatā Grēviņa dzeja, būdama gaudulīga (recenzentam acī iekritis daudzkārtējais kapu pieminējums (saskaitījis – vairāk nekā 30 reižu), padomju literatūrā “ir lieka”, “padomju lasītājam ar šo dzeju nav pa ceļam”, “tā ir īsta sīkpilsoņu dzeja ar priesteriem, krogiem, prieka meitām”, “tipisks “inteliģentisms”” utt. Pats galvenais Luksa pārmetums Grēviņa dzejai ir “pasīvais romantisms”, un te atkal Lukss palīgos ņēmis Maksimu Gorkiju (aiz tāda vīra muguras slēpjoties, taču šķībi ideoloģiskos vērtējumos nošaut nevar!): “Tas [pasīvais romantisms] cenšas vai nu samierināt cilvēku ar īstenību, to izpušķojot, vai arī atvirzīt no īstenības, lai neauglīgi iegremdējas savā iekšējā pasaulē, domā par “liktenīgajām dzīves mīklām” utt. Šis romantisms neglābjami slīkst misticismā, apmaldās, kā pavīpsnā Gorkijs, trīs priedēs – es, mīlestība, nāve. Patiešām, tā skatot dzīvi, jāpiekrīt Grēviņa saucienam: Šurp cilpu!”” Uzrādītās vainas nopietnas – pasīvais romantisms, sīkpilsonisms, inteliģentisms – pārmērīga savu kultūras zināšanu izrādīšana. Taču Luksa recenzija ir tikai ziediņi, odziņas vēl ienāksies Ignata Muižnieka recenzijā un sekojošajos “grāvienos” no Latvijas kompartijas tribīnes.

Ignata Muižnieka recenzija ir spilgts, pat gribētos teikt – klasisks, vulgārsocioloģiskās kritikas paraugs.

Ignats Muižnieks jau pašā recenzijas sākumā postulē to, ko viņš cerējis sagaidīt no šīs izlases: “Šajā krājumā Valdi Grēviņu gribējās redzēt divējādu – agrāko gadu lielisko formas meistaru un arī redzēt Valdi Grēviņu kā pilnasinīgu padomju liriķi, kas droši iet pa sociālistiskā reālisma ceļu.” Un tūlīt arī pāriet gluži vai personiskā uzbrukumā: “Buržuāziskās Latvijas laikā Valdis Grēviņš dzīvojis kā aizsietām acīm. Viņš nav redzējis nežēlīgi izkalpinātos strādniekus, bezdarbnieku barus Torņa ielā, tukšos fabriku korpusus, dažādu tumšu politisku spekulantu tirgošanos ar latviešu tautas svētākām jūtām. Vēl vairāk – tieši šajos gados norisa asa šķiru cīņa, darba tauta komunistiskās partijas vadībā cīnījās par patiesu tautas brīvību – Padomju Latviju. Neiespējami uzskaitīt visu, ko autors nav redzējis, te tikai jāatzīmē – Valda Grēviņa dzejā viss tas nav radis atspoguļojumu.” Un tad kritiķis ķeras pie analīzes, vispirms “analizējot” dzejoļus “Rīts, dienasvids, vakars”, “Cilvēks ar stikla aci”, “Dzelzgriezējs” un “Šis laiks”, kur, viņaprāt, “vairāk vai mazāk samanāmi sabiedriski motīvi”.

Lai gūtu priekšstatu, kāda ir vulgārsocioloģiskā analīze, paraudzīsimies, kā kritiķis Muižnieks izpratis dzejoli “Cilvēks ar stikla aci”“.

Tātad Ignats Muižnieks: “Šis “neitrālais” sīkpilsoniskais dzīves skatījums vēl spilgtāk izpaužas dzejolī “Cilvēks ar stikla aci”:

Neviens nav redzējis vairs viņu,
Šo cilvēku ar stikla aci?
Par pusriecienu melnas maizes
Viņš mūsu ielā cēla traci.

Kad buržuāziskā iekārtā strādnieks prasa nopelnīto maizes riecienu, Valdis Grēviņš ir “objektīvs” un saka: “Viņš mūsu ielā cēla traci.” Tātad šinī konfliktā, kā to autors neskaidri liek nojaust, nav vis vainojami kapitālisti, kas strādniekam nedod “pusrieciena melnas maizes”, bet strādnieki, kas pieprasa taisnīgi nopelnīto algu, jo tie taisa “traci”. Kad kapitālistu sakropļoto strādnieku – “šo veco klibo darba zirgu” buržuāziskā durkļu vara apcietina, autors aukstasinīgi paziņo: “Nu beigsies reiz šis trakais murklis.” Bet, kad murklis (tā autors nosauc darba tautas cīņu) tiešām beidzies, dzejnieks nav apmierināts. Jūs domājat,
viņš protestē pret šo necilvēcīgo vardarbību, sacer himnas šim drošsirdīgajam, apzinīgajam strādniekam? Nebūt ne! To viņš nedara, bet gan meklē smalku, ļoti “smalku liriku”. Ar veiklu kūleni pārlēcis uz pēdējo pantiņu, viņš deklamē:

Un mūsu ielā kļuva klusu,
Bet ak, kā sirdis alka traci!
Neviens nav redzējis vairs viņu,
Šo cilvēku ar stikla aci?

Dzīdamies pēc oriģinalitātes, dzejnieks strādnieku cīņu nosaucis par “traci” un “murkli”. Tieši ar šādiem vārdiem strādnieku nemierus buržuāziskā iekārtā apzīmē kapitālisti. Alkdams pēc lēta dzejiskā trača, autors lieto buržuāzijas un sīkpilsoņu vārdnīcu, šķiru cīņu skata no sīkpilsoņa, nevis no darba tautas dzejnieka pozīcijas.”

Par Grēviņa mīlas liriku recenzentam arī viss skaidrs: “Valda Grēviņa mīlestības lirika radusies buržuāziskās varas laikā bagāto naudas maisu bezdarbīgās jaunatnes un sīkpilsoņu patēriņam. Šī seksuālā tīksmināšanās, iegrimšana mistikā, himnu sacerēšanā zudušiem mīlas acumirkļiem utt. – Viss tas, ko šodien padomju cilvēks atrod par nepieņemamu, tas viss ir bijušās Latvijas buržuāzijas miesa un asinis. Tie ir zīmīgi izkurtējušās turīgās pilsonības vaibsti.” Un Muižnieks atkal ķeras pie konkrēta dzejoļa (uzmanība jāpievērš virsraksta pareizrakstībai!):

“Raksturīgs ir arī dzejolis “Saksafons” [!]:

Šai naktī kauca saksafons [!],
Es tvēru tevi laimes alkā.
Un nu ir rīts, un drupās nu
Tu, lelle brīnišķā un smalkā.

Šajās četrās rindiņās Valdis Grēviņš emocionāli parāda vienā fokstrota drudža naktī piedzimušās mīlas bojā eju. Tā ir tipiska buržuāziskās Latvijas aina. Redzam, kādu šlāgeru kultūru sniedza tautai kapitālistiskā iekārta. Ar saksafoniem [!] un fokstrotiem buržuāzija nomāca izkalpinātā strādnieku apziņu, nokāva garīgi, nodzīdama to dzertuvju un dejas grīdu putekļos. Bet sīkpilsoniskais pasaules skatījums tur autoru savā varā. Arī šajos citādi tik zīmīgajos dzejoļos viņš netiek vaļā no pasivitātes, neprotestē, nerāda šo parādību negatīvās puses, bet tieši otrādi idealizē tās.

Un unisonā ar Valda Luksa (respektīvi, no Gorkija patapināto) viedokli izskan Muižnieka izteikumi par Grēviņa pasīvo romantismu, no sevis pieliekot apsūdzību par dzejnieka reakcionāro ideālistisko pasaules uzskatu, kas ir pilnīgi nesavienojams ar marksistisko filozofisko materiālismu: “Sekojot Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina mācībai, latviešu tauta nokratīja no saviem pleciem kapitālistiskās iekārtas verdzības jūgu, grūtajos Tēvijas kara gados izkaroja sociālistiskās Dzimtenes brīvību, un tagad lielā Staļina vadībā veic dzīves jauncelsmes varoņdarbus, drošiem soļiem iet pretī komunismam. Lūk, kur iet tauta, bet Valdis Grēviņš to neredz.”

Nepakavējoties ilgāk pie Muižnieka vulgārsocioloģiskajiem vingrinājumiem, rezumēsim, kas tad, pēc recenzenta domām, Grēviņam būtu darāms. Noliegt, ka “Valdim Grēviņam kā liriķim ir lielas talanta dotības” Muižnieks nevar, taču viņš uzsver, ka “padomju dzīve ar savu plašumu, varenību, ar ārkārtīgo izjūtu bagātību paver dzejnieka radošam talantam milzīgas perspektīvas” un “Valdim Grēviņam bez kavēšanās jāatmet vecā pasīvā romantisma satrūdējušā čaula un droši jānostājas uz sociālistiskā reālisma gaišā ceļa”.

Kad “Lēmums par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad”” ir nopublicēts, seko “vainu un vainīgo piemeklēšana” arī Latvijā. Rīgas rakstnieku, mākslinieku un kultūras darbinieku konferencē ziņojumu par latvju padomju rakstniecības uzdevumiem nolasa Vilis Lācis, kur tiek uzsvērts, ka žurnāla “Karogs” un laikraksta “Literatūra un Māksla” ideoloģiskais un mākslinieciskais līmenis ir pazeminājies. “Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe, Edgars Damburs, Cecīlija Dinere, Valija Brutāne, Elīna Zālīte un citi savās dzejās arvien vairāk attālinās no tēmām, kas skar tautas cīņu par lielajām pārveidībām Padomju Latvijas un Padomju Savienības tautas saimniecībā un kultūras dzīvē. Viņi apdzied pilnīgi intīmus subjektīvus pārdzīvojumus, sīkas mīlas ainiņas un kaislībiņas vai bukoliskas dabas ainaviņas, viņi attālinās no tagadnes notikumiem, kas saviļņo ikvienu padomju cilvēku” – tā Vilis Lācis. Un, protams, grēkāža lomā ir arī Valdis Grēviņš: “Drūms, gaudulīgs pesimisms dveš pretim no šīs grāmatas [“Lapas lido, lapas skan”]. Jūs varat uz labu laimi atšķirt kaut kuru lappusi un katrā vietā uzdurties uz šo dīvaino pesimismu, kas noteikti sauc atmiņā Ahmatovas ražojumus.” (Literatūra un Māksla, 1946, 6. sept.)

Kādas konsekvences bija šai kritikai, un kā to uztvēra pats Valdis Grēviņš?

Kādā vēstulē 1946. gada 31. decembrī dzejnieks raksta: “Tā kā es uz dzīvi raugos no filozofiskā redzes viedokļa, tad arī tagad, agrā rīta stundā kurinādams mazo krāsniņu, varu būt pavisam mierīgs un nosvērts filozofs. Iesākās ar to, ka manas “Lapas lido, lapas skan” iekļuva liktenīgajā žurnālu “Звезда” un “Ленинград” virpulī. Kopš tā laika mans vārds ir skandēts visdažādākos locījumos. [..] Galu galā šī lieta atsaucās arī uz manu stāvokli teātrī [ tajā laikā viņš bija Dailes teātra literārās daļas vadītājs], un oktobra beigās mani no šīs vietas atbrīvoja. Tagad nu esmu pilnīgi brīvs un varu nodarboties, ar ko man patīk. Bet darba man ir pāri galvai. [..] Katru dienu es garāmejot iegriežos Dailes teātri, jo attieksmes ar šo iestādi man palikušas vislabākās. Ja gribat rakstīt, varat mierīgi rakstīt uz turieni, es tūdaļ saņemšu. Manā vārda dienā pie manis bija sanākusi vai puse D. T. aktieru.” (Citēts pēc: Rotkale, R. Viņus vienoja Dailes gars. Māksla, 1988, Nr. 4)

Paies pieci gadi, un Valdi Grēviņu apcietinās un 1951. gada 21. jūlijā izsūtīs uz Irkutsku. Šķiet, atcerēsies ne tikai “dekadentiskos grabažus” viņa dzejās, bet arī to, ka reiz bijis sociāldemokrāts, tātad naidīgi noskaņots pret padomju varu, “grupējis ap sevi bijušos ievērojamos meņševikus un buržuāziskos nacionālistu, gaidījis, kad ar angļu un amerikāņu bruņoto spēku palīdzību Latvijā gāzīs padomju varu” (Latvija Amerikā, 2004, 2. okt.)

1954. gada 12. septembrī Grēviņš no apcietinājuma rakstīs vēstuli saviem dēliem Mārim un Valtam, pieminēs Raini un salīdzinās:

“Es jūtos drīzāk elēģiski – šodien taču aprit 25 gadi, kopš miris mūsu varenais dzejnieks Rainis. Viņa dižo tēlu dzejā var salīdzināt vienīgi ar Fjodoru Šaļapinu vokālajā mākslā, Vasiliju Kačalovu teātrī. Man ir grūti nosaukt vēl kādu līdzvērtīgu vārdu! [..] Tev, Valt, vajag atcerēties Raini, Tu noteikti viņu redzēji vēl dzīvu, ar vecomāti biji viņa grandiozās vistautas bērēs. Žēl, Māri, ka Tev jāsamierinās ar mūsdienu slavenībām Meinhardu [Rudzīti] un Indriķi [Lēmani]…” (Māksla, 1988, Nr. 4)

Atgriežoties vēlreiz pie Valda Grēviņa izlases un Andreja Upīša ievadvārdiem, jāsaka – ja no šā ievada izmetam visu ideoloģisko padomju retoriku, tad iegūstam būtisku un precīzu dzejnieka daiļrades vērtējumu:

“Grēviņš ir liriķis par exellence, viņa dzeja ir brīva no jebkādas epikas. Arī tāli fantāzijas lidojumi tver tikai atsevišķus mirkļus, tikai satver tos kā atvienotas un atvienojamas krelles vienā pavedienā. Viņš paliek pie šiem atsevišķiem momentiem, savuskatījumu, izjūtu vai pārdomu ievīdams stingri noveidotā un izskaņotā pantā. Tā formas ziņā Grēviņš ir viens no visrūpūgākajiem un visvairāk izsmalcinātajiem latviešu dzejniekiem.”


Informāciju 2021. gada 15. februārī sagatavojusi Ieva Kalniņa.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.

IzdevējsVAPP Daiļliteratūras apgādniecība
Formātsliterary collection
Darba veidsoriginal work
Kategooriad
Author
Author of the comment
Person of reception
Failid
Publishing year/ place1946
Rīga
Rīga

Kartes leģenda



Näitan 1 üksusest 1-1.
#KohtKuupäevTüüpVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
1946Publishing year/ placeCity
Näitan 2 üksusest 1-2.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Dzeja, kas bēg no dzīvesValdis Lukss
1946Rīga
Lirika, kas neatspoguļo dzīviIgnats Muižnieks
1946Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Näitan 2 üksusest 1-2.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.