Uguns smaržas

Imanta Ziedoņa ievadvārdi.

Vērtējums kritikā un sabiedrībā
"Šis dzejoļu krājums ir liecība par cilvēka dvēseliskajiem meklējumiem – kā sadzīvisko realitāti, kaislību un tieksmju, vēlmju un cilvēciskas gribas realitāti saprast, izjust un, galvenais, dzīvot kā dievišķotu realitāti. Krājumā ļoti jūtama gan sievišķās, gan dievišķās esības klātbūtne un vēlēšanās tās abas saaudzēt vienā pārdzīvojumā, kas gan izdodas, gan neizdodas. Kā jau tas mēdz būt, kad sievietei nav gana ar šīspasaules skaistumu un tā vēlas izspraukties kā čūska no ādas un iegūt pilnīgāko skaistumu Dievesamībā. Tik daudz kas jāpamet. tik daudz kā, ko gribas paņemt līdzi. Apīņu tvans un "gailēšanas mokas", "naktslāšu pielieti ziedi" un "sirdī apsauktas krāces". Vālodze sauc pēc lietus. Tas viss ir jāpamet. Un jāapklusina sava karstasinīgā sievietes valoda. Kā zemes meitai, kas nule grib kļūt par novici klostermāsu, apklusināt savu karstasinīgo sievietes valodu, savu zemesbērna jūtību un juteklību? Lai iegūtu Dieva svētību "debesis dzert". Varbūt šīs abas realitātes nemaz nav apvienojamas? Autore gan ir svēti pārliecināta par pretējo. Par to liecina kopējais dzejoļu krājuma patoss."

Ziedonis, Imants. Priekšvārds. Losāne, Rudīte. Uguns smaržas. Rīga: Svētdienas Rīts, 2000, 5. lpp.