Dzīves vilcienā

Publicitātes informācija
Romāna "Dzīves vilcienā" pirmizdevums iznāk 1941. gada nogalē. Darba publicitātes informācijā vēstīts: "Priekšsvētku laikā lasītājus iepriecina jauna grāmata – Zentas Mauriņas romāns "Dzīves vilcienā". Zinaīda Lazda saka, ka Zentas Mauriņas grāmatas satrauc, ierosina un modina, sauc un aicina, nostāda problēmu priekšā un iekvēlina meklējumiem. Zentas Mauriņas grāmatas ir modinātājas un vienaldzības gainītajas. Arī jaunajā romānā autore tēlo pasauli, kurā pati ilgus gadus dzīvojusi, vērojusi, pazinusi un apcerējusi: latviešu studentus, rakstniekus, ārstus, gleznotājus, redaktorus, mācītājus u. t. t. Blakus šai inteliģento galerijai pavīd latviešu lauku cilvēki, Latvijas daba un jūra. Galvenie tēli – Maija, Elita, Dr. Alnis – parādās traģiskā, bet cēlā zaigumā. Tie visi cīnās par savu dzīves jēgu. Romāns bagāts ētiskām, aistetiskām un sevišķi mūzikai veltītām pārdomām. Romānā risināta dzīvības, nāves un likumības problēma, kas jau agrākās autores grāmatās dziļi skarta, bet te atmirdz jaunā nepazītā gaismā.
Daugavas Vēstnesis, Nr.69 (21.12.1941)

Zenta Mauriņa, Dzīves vilcienā. Romāns. Ar mākslinieka Puzirevska vāka zīmējumu. Šis darbs ir iecienītās kritiķes un literatūrvēsturnieces pirmais lielāka stila daiļliterārisks sacerējums. Pie tā viņa strādājusi ilgāku laiku, ietverot tanī plašus dzīves un cilvēku vērojumus. Romāns bagāts mākslas atziņām un sentencēm. Romāna centrā galvenās varones, izglītotās sievietes, cīņa par savu dzīves laimi. Laikmets, Nr.1 (02.01.1942)

Pavisam grāmata piedzīvo četrus izdevumus: 1941. (Latvju Grāmata), 1942. (Kārļa Rasiņa apgāds Literatūra), 1953. (Grāmatu Draugs) un 1992. (Liesma) gadā. 1956. gadā romāns tulkots vācu valodā – "Im Zuge des Lebens" (Maximilian Dietrich Verlag)

TēliMaija Bērza – studente, bērnu patversmes pārzine
Elita Pavasara – Maijas attāla radiniece, kuras ģimenē Maija pēc vecāku nāves uzaugusi, muzikāli ļoti apdāvināta, mācās Milānas konservatorijā
Dr. Jānis Alnis – ārsts
Jānis Dadzis – dārznieks
Ūva – Maijas un Dadža meita
Miķelis Māls – Labklājības departamenta direktors
Ansis Zutis – filozofs un dzejnieks
Vija un Pēteris Kviesīši – filozofijas studenti
Jons Risoto – ārzemnieks, Elitas Pavasaras mūzikas skolotājs
Rita Zeltkalne – Maijas studiju biedrene
Olga Pelēkā – Maijas studiju biedrene

SižetsRomānā Zenta Mauriņa vēsta par Latvijas Universitātes pirmo studentu paaudzi, kas studēja no 20.–30. gadam, un par šīs paaudzes grūtībām. Romāna centrā ir Maijas Bērzas dzīvesstāsts – tāpat kā daudzi citi viņas vienaudži, arī Maija uzaugusi bez vecākiem, viņas tēvs iet bojā 1905. gada revolūcijā, māte mirst drīz pēc tam, citiem vecākus paņēmis 1. Pasaules karš, vai arī plaisa starp bērniem un vecākiem ir tik dziļa, ka nav iespējams runāt par tradīcijām, uz kurām balstīties, – tās, grūti cīnoties, jāveido pašiem. Mauriņa rāda ideālistus – dr. Alni, Vitu un Pēteri Kviesīšus, Maiju, arī Elitu un viņu cīņu pret ikdienas trulo vidi. Taču viņi cīnās ne tikai par savu eksistenci, bet visvairāk par ideju, dzīves jēgu un nozīmi.

Maija Bērza studē Latvijas universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātē un strādā par pārzini Lizbetes bērnu namā Vidzemes jūrmalā. Šajā patversmē tiek ievietoti ārlaulībā dzimušie bērni, kuru mātes nespēj par tiem rūpēties. Maija, pati būdama bārene, savam darbam nododas ar lielu misijas apziņu. Fiziski spēcīga, mērķtiecīga, apzinīga, darbīga un vienkārša, Maijai piemīt visi labie tikumi, no kuriem pārākais ir ziedošanās citu labā. Pusi mūža Maija upurējas Elitai, sākumā atbalstīdama viņas studijas Milānā (katru mēnesi viņa lielāko algas daļu sūta uz Milānu, Maijai tas nozīmē lielu upuri, bet Elitai jādzīvo arī ziemā nekurinātā istabā pusbadā), vēlāk rūpēdamās par Elitas ārstēšanos no tuberkulozes. Elita Pavasara, izglītojusies Milānā un tur guvusi lielus panākumus, atgriežas Latvijā, lai koncertētu. Viņa bauda klausītāju atzinību, taču kritika par jauno dziedātāju klusē. Jaunā dziedātāja kritikas nevērību smagi pārdzīvo. Elita mirst jauna no tuberkulozes.

Romānā Mauriņa īpašu uzmanību pievērš inteliģentās sievietes problēmai – Maija Bērza, neatrodot sev līdzvērtīgu partneri ne draudzībā, ne attiecībās ar vīrieti, lemta vientulībai – viņa ir it kā no citiem atdalīta ar sienu – viena pati. Maijai uzmanību pievērš Miķelis Māls, kurš, pats pieredzējis daudz grūtību un apprecējis sievu naudas dēļ, Maijā zināmā mērā redz savu gara radinieci. Taču Maiju vīrišķīgais, uz sevi vērstais Māls, kurš radis sievietēm pavēlēt, nesaista. Viņa mīl ideālistu Dr. Jāni Alni, un, lai arī viņas jūtas īstu pretmīlu nerod, pēc Aļņa pāragrās nāves Maija jūtas vēl vientuļāka. Alkās pēc cilvēciskas, fiziskas tuvības, viņa atdodas dārzniekam Jānim Dadzim, atsakoties no attiecībām ar viņu. No vienīgās nakts piedzimst meitiņa Ūva. Maija, kura dzemdējusi bērnu bez vīra, tiek atlaista no darba bērnu patversmē, arī skolotājas vietu viņai – vienai sievietei ar bērnu – nekur neizdodas atrast. Maija pabeidz piensaimniecības kursus un dabū darbu par krejošanas punkta vadītāju Kurzemē, šajā darbā Maijas izglītībai nav nekādas nozīmes, bet viņa var būt kopā ar savu bērnu. Taču tad Maija zaudē arī savu lielāko prieku un dzīves jēgu – Ūva traģiski iet bojā, noslīkstot upē. Maija atgriežas bērnu nama pārzines darbā, sāpju salauzta un izmisusi, apvaldījusi ciešanas, rod spēku, lai kalpotu citiem bērniem.

AutobiogrāfiskumsRomānā skartajās tēmās iespējams saskatīt daudz autobiogrāfiska – autore raksta par inteliģences aprindām, kuras viņa pati labi pazīst, tāpat kā grūtības, ar kurām saskārās daudzi pirmās paaudzes Latvijas studenti – nabadzība, trūcīgs ēdiens, aukstums, nogurums – un šo grūtību pārvarēšana lielāka mērķa vārdā.

Pārdomas par bērnu audzināšanu, kas izteiktas romānā, balstītas autores pašas interesē par šo tēmu, zināšanās un pieredzē, lasot lekcijas Rīgas Skolotāju institūtā jaunajām skolotājām par bērnu psiholoģiju (1927.–1928. gadā Mauriņa ir Rīgas Skolotāju institūta lektore).

Romānā aplūkota medicīniskā personāla attieksme pret slimnieku, – ārstiem un virsmāsām eksistē tikai slimnieka ķermenis – plaušas, aknas, nieres, sirds, urīns, – aizmirstot par cilvēku kā personību, tādēļ, "jo spilgtāks indivīds, jo grūtāk tam slimnīcā." (227) Rakstniece 1942. gada izdevuma ievadā min arī to, ka daža romāna nodaļa rakstīta slimnīcā.

Arī klausītāju un kritikas atšķirīgā attieksme pret Elitas Pavasaras sniegumu balstīta rakstnieces pašas pieredzē – "Latvju tauta viņu šūpoja savā klēpī, bet patmīlīgie kritiķi joprojām klusēja, dusmodamies, ka mākslas dārzā bez viņu atļaujas un svētības uzziedējusi krāšņa puķe." (180)

1942. gada 4. decembrī Zenta Mauriņa vēstulē Aspazijai raksta: "Mīļā Aspazija! Vakar beidzot Jums aizsūtīju savu "Dzīves vilcienu". Gribēju Jums to personīgi aizvest, bet aiz tehniskiem iemesliem man nebija iespējams pie Jums aizbraukt. Labprāt zinātu, ko Jūs domājat par šo grāmatu, kas izraisījusi tik lielu satraukumu latviešu sabiedrībā." Savukārt, 1943. gada 3. februārī, atbildēdama uz Aspazijas vēstuli, Zenta Mauriņa pauž šādas izjūtas: "Jā. Jums taisnība, es satiekos ar daudz un dažādiem cilvēkiem, bet savā rakstnieces darbā stāvu gluži viena. Tik viena, ka tas traģiski un komiski reizē. Pat Skalbes rediģētais "Latvju Mēnešraksts" noklusējis manu romānu "Dzīves vilcienā" un principā neiespiež nevienu manu rakstu. Jokains princips. Bet sen jau manī zudis īgnums un izbrīns par latviešu redaktoru izturēšanos pret mani. Arī bez viņiem es esmu atradusi savu ceļu. Un, lai gan tas bijis grūtāks, nekā vārdos var izteikt, tad tomēr tas arī bija un ir skaists. Skaista ir tā apziņa, ka tik daudz pretinieku mani nav varējuši salauzt, skaista ir arī apziņa, ka latviešu tauta ver man savas sirdsdurvis. Ja tikai būtu drusku vairāk fizisku spēku!" ("...tik daudz gadiem bija jāpaiet" Zentas Mauriņas vēstules Aspazijai. Literatūra un Māksla, Nr.11 (17.03.1990))

KritikaRomāna pirmais un otrais iespiedums kopā iznāk 12 000 eksemplāros un, kā raksta Viktors Eglītis: "Tas ir rekordpanākums arī karalaiku apstākļos un liecina par stiprām Zentas Mauriņas saitēm ar saviem cienītājiem, kurpretim literāriskās aprindās dzirdamas daudz vairāk negatīvas atsauksmes nekā pozitīvas." Taču nevarētu teikt, ka Zentas Mauriņas romāns "Dzīves vilcienā" kritikā tiek noklusēts. 1942. gada janvārī laikrakstā "Tēvija" ievietota Kārļa Kārkliņa kritika, bet februārī "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā" lasāma Kārļa Egles atsauksme, savukārt, aprīlī "Daugavas Vēstneša" pielikumā "Māksla. Literatūra. Zinātne" – Viktora Eglīša recenzija. Šīs atsauksmes ir visnotaļ pozitīvas.

Literatūrvēsturnieks Kārlis Egle Zentas Mauriņas romāna "Dzīves vilcienā" izraisīto neviennozīmīgo rezonansi salīdzina ar satraukumu, kāds valdījis, iznākot brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikiem", Haralda Eldgasta "Zvaigžņotajām naktīm" un Ivandes Kaijas "Iedzimtajam grēkam", – kopīgs šiem darbiem – reizē ar nievām un pārmetumiem, tie saņēmuši arī cildinājumu un atzīšanu: "Latviešu romāna vēsturē nebūs daudz tādu gadījumu, kur atsevišķs darbs būtu sacēlis tik lielu saviļņojumu, jāsaka pat satraukumu, kas būtu ierosinājis tik pretējus uzskatus un nostāju, kā tas ir ar Zentas Mauriņas jauno darbu. (..) Viss tas liecina, ka Mauriņas romāns nav ikdienišķs, konvencionālos rāmjos ietilpināms sacerējums, bet ka tam piemīt kaut kas neparasts, lai ņemam to, ja gribam, pozitīvā vai negatīvā nozīmē." Kārlis Egle savā recenzijā izceļ, ka ar šo darbu autore, "droši nostājas lasītāju priekšā arī kā romāniste, kas pelna nopietnu ievērību." (Izglītības Mēnešraksts, Nr.2 (01.02.1942))

Arī Viktors Eglītis atzīmē Zentas Mauriņas romāna salīdzināšanu ar Ivandes Kaijas un Haralda Eldgasta romāniem, pie kam šajā salīdzinājumā Mauriņas darbs tiek vērtēts kā sliktāks par abiem iepriekšminētajiem. Eglītis min arī citas izskanējušas kritiskas piezīmes – par tēlu samākslotību, gaumes trūkumu un sieviešu tēlu amoralitāti, atzīstot: "Ilgāku laiku arī es atturējos Zentas Mauriņas romānu lasīt no dažādām pusēm brīdināts to nedarīt, līdz beidzot tomēr ķēros klāt un trīs dienas pavadīju, jāteic, visinteliģentākā un vissmalkjūtīgākā sabiedrībā, kāda vien mūsu literatūrā jebkad bijusi." (Daugavas Vēstnesis. Māksla, Literatūra, Zinātne, Nr. 7, 5.04.1942) Viktora Eglīša atsauksme par romānu ir cildinoša.

Kārlis Kārkliņš atzīmē Mauriņas romāna stilu, kas ir, "dzīvs, bagāts, reizēm pat krāšņs. (..) Salīdzinājumi dzīvi, dažreiz visai neparasti. Epiteti ļoti spilgti un raksturīgi." Viņš Zentas Mauriņas romānu pieskaita reālismam, kas daudzkārt ieslīd naturālismā, norādot arī uz to, ka romānā galvenā uzmanība pievērsta sievietēm, vīriešiem ierādīta samērā niecīga vieta. (Tēvija, Nr.10 (13.01.1942))

Romānā īpaša uzmanība pievērsta sieviešu tēliem, ne tikai atklājot Maijas un Elitas traģiskos dzīvesstāstus, bet uzmanību pievēršot arī sievietēm, kuru dzīves kodols ir ziedošanās vīrietim – tādas ir Maijas studiju biedrenes filozofijas studente Vija Kviesīte, kura kalpo brālim, ne tikai sadzīviski rūpēdamās par viņa vajadzībām, bet arī pārrakstīdama un palīdzēdama ar sarežģītiem tulkojumiem; Rita Zeltkalne ziedojas vīra, mākslinieka Zeltkalna karjerai – finansiāli uztur viņu un apmaksā ārzemju ceļojumus, tādēļ atteikdamās no bērniem; Olga Pelēkā, kura "elpo tikai vīram", tā pilnībā izdzēsdama savu patību. Autore šīs sievietes nožēlo tāpat kā vēl otru atkārtoti romānā parādītu sieviešu tipu – sievietes–miesas gabalus, kurām sveša ir garīgā pasaule un vienīgās rūpes ir par materiālo labklājību: mēbelēm, tērpiem, viņas rādītas kā aprobežotas, alkatīgas un mantkārīgas (tāda ir Elitas Pavasaras māte; Maijas dzīvokļa saimniece; Anša Zuša māte u.c.). Mauriņa min arī "sievietes–histēriķes" kā rezultātu tam, ka sievietes nestrādā radoši, un viņu ikdienas darbs ir degradēts līdz verdzenes darbam. Šī kritika sasaucas ar autores domām, kuras viņa izteikusi arī savos rakstos un apcerēs. Tā, piemēram, 1934. gadā apcerē par "sievišķīgo cilvēku" viņa raksta par sava laika izglītotās sievietes problemātisko ceļu uz sevi – izglītotā sieviete vairs neapmierinās tikai ar savu bioloģisko lomu, bet vēlas arī radošu darbu, taču vīrietis nav audzis sievietei līdzi un, palikdams tāds pats kā 19. gadsimtā, nespēj būt līdzvērtīgs partneris un biedrs, tādēļ rodas problēma – sievietes vientulība, nespēja atrast sev piemērotu biedru. (Sievišķības ideāls pagātne un tagadnē. Latviete, Nr.7-8 (01.07.1934))

Darba sacerēšana un ierosmeIevadā 1942. gada izdevumam Zenta Mauriņa raksta: "ja esmu panākusi to, ka cilvēki kaut mirkli noņem savas rožainās brilles – kaut arī sašutumā un īgnumā pret mani –, lai skatītos patiesībai acīs, tad esmu sasniegusi vairāk, nekā cerēju sasniegt." Viņa paskaidro, ka romānu ar nolūku veidojusi traģiskā intonācijā, pretēji latviešu literatūrā valdošajam pozitīvismam, "ko, latviski tulkojot, varētu arī saukt par "stulbismu". Rakstniece romānu rakstījusi vairākus gadus, dažas romāna nodaļas viņa sarakstījusi esot Florencē 1936. gadā, dažas Parīzē 1937. gadā, daža nodaļa rakstīta slimnīcā, cita – iecerēta kādā koncertā vai skatoties Edvarda Munka gleznās, "jo arī viņa cilvēki cits no cita atdalīti ar baigu vientulības sienu." Romānu pārrakstījusi un līdz galam izstrādājusi 1940. gadā, kad notika Latvijas okupācija, "šis darbs man palīdzēja izturēt vistvanainākās diennaktis," raksta Mauriņa 1942. gada 7. februārī grāmatas 2. izdevuma ievadā.

Informāciju 2021. gada februārī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla. Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.