Rono. Rono...

Publicitātes informācija
Anitas Rožkalnes grāmata „Rono Rono” dod iespēju plaši izvērsties tiem, kuri, sagaidījuši pieredzējuša literatūrzinātnieka krišanu literatūras grēkā, ņemtos revanšēties par to, kas un kādos kritērijos viņas kā kritiķes mērīts.
Vispirmais pārsteigums ir tas, ka darbs neuzrāda Rožkalnes literāro gaumi un, kā varētu iedomāties, dažnedažādas literārās reminiscences, ar kuru krājumiem literatūrzinātnieki dabiski aplipuši savos tālajos ekskursos, bet ir suverēna pasaule. Protams, atšķirībā no zaļa iesācēja viņas darbs vienlaikus izaicina uz pārdomām par nekad līdz galam neatbildamo jautājumu – kas ir mākslas darbs un kas ir visa šī esamība, īstenība, laiks, mūsu eksistenciālais ieslodzījums starpdimensiju telpā. Tas vien ir pietiekami nopietns atvēziens, lai grāmatu lasītu ieinteresēti un uzmanīgi.
„Rono,rono...” ir gauži nepiemērota literatūra mūsu badīgajam, plēsonīgajam un prasti paviršajam laikam, kad cilvēka uzmanību tiecas nomedīt nevis nianšu, atmosfēras, smalkuma un jūtu filigrānuma tīklos, bet ar skandāliem, kviecieniem, eksotiku un tamlīdzīgām būšanām. „Rono,rono...”, manuprāt, apcer, apvērš, apskata, šķetina, analizē un rūpīgi vēro visu to, kas ir šī pasaule, un vienlaikus tiecas tikt aiz durvīm, kur cilvēkam pagaidām nav lemts nokļūt. Tomēr īpašos psihofiziskajos stāvokļos un dvēseles centrējumā tas var notikt. Un šajā grāmatā tas ir noticis – bez pseidozinātniskiem ekskursiem ezotērijā, bet piekļūstot robežai uz neredzamo, taču tik sajūtamo pasauļu saplūsmes vietu. Var sacīt – vietām Rožkalne radījusi vielisku meditatīvo teritoriju („Brīdis, kad prāts ir gandrīz juteklisks”). Šāds fokuss laimīgā kārtā nekoķetē nedz ar budismu, nedz kristietību, fokuss ir likumsakarīgs konkrēto literāro tēlu psiholoģijai un raksturu redzīgumam.
Mīklainā kārtā, „Rono,rono...”, būdami orientēti cilvēka garīgajā pieredzē un uztveres laukā, ir arī smeldzīgs mīlasstāsts. Izsmalcināts un izredzēts tikpat smalkjūtīgam lasītājam. (Gundega Repše)