Atmiņas par brāli Rūdolfu

"Atmiņas par brāli Rūdolfu
Arvīds Blaumanis
Atmiņas par Rūdolfu sniedzas man no pašiem pirmajiem gadiem. Pirmā atmiņa būtu tāda: Rūd. taisās braukt uz skolu, uz Rīgu, pakā savas grāmatas un burtnīcas, uz krēsla sakrāvis un notupies sien tās ar auklu kopā. Es guļu gultā, galvu uz spilvena uzlicis un skatos. Laikam mani miegs pārņēma. Neatceros vairs nekā tālāka. Viena atmiņa man tāda: Rūdolfs atbraucis Ziemsvētkos no Rīgas (tad jau bija iestājies Fahrbacha kantorī). Vakarā viņš nodeva ciema kukuļus un atdeva mātei naudu, savu pelnīto. Māte viņu nobučoja, un viņš atkal mātei roku. Cik tur naudas bija un cik viņš pelnīja, to nezinu, tā bija atzinība par audzējumu un skolojumu. Es jau biju gultā un brīnējos, kādēļ mātei dod naudu, jo māte vienmēr visiem citiem deva naudu. (Pekūniāro pusi pie mums pārvaldīja māte). Es laikam biju ieraudzījis viņa pulksteņu un rāpos no gultas ārā. Māte teica: „die Uhr, die Uhr." Rūd. man iedeva savu pulksteņu, un es apmierinājos. Rūdolfs pie Fahrbacha ilgi nepalika un vecākiem nezinot pārnāca mājā. Istabā un pagalmā nebija neviena cilvēka. Viens nāca svilpodams pa ceļu, platmali galvā; tas bija Rūdolfs. Nu mēs bijām pastāvīgi kopā, es jau biju lielāks un manas atmiņas paliek gaišākas. Savas atmiņas par Rūdolfu esmu vairākkārt stāstījis daudziem, kas par viņu kaut ko rakstījuši, bet varbūt viens otrs gadījums palicis neizstāstīts. Lūkošu kādus atjaunot. Rūdolfs mani mācīja kā saka visās ēģiptiešu gudrībās, bet no paidagoģijas, didaktikas un metodikas tur gan nebija ne vēsts. Rēķināšanu sākām tūliņ ar lieliem skaitļiem, ģeogrāfiju ņēmām pēc Eiropas kartes, iepriekš neko nepaskaidrojot. Vācu valodā lasīju gabaliņus, kamēr tos «varēju no galvas atskaitīt. Daudz vārdu es no sākuma nesapratu, bet vēlāk vārdam atkārtojoties es viņus ielāgoju. Glītrakstīšana, bez burtu elementu vingrināšanas, veseliem teikumiem. Diktāts bez iepriekšējas paskaidrošanas u. t. t. Bet skolā iestājoties man ari nebija labāk. Arī tas pats."
Latvju Grāmata, Nr.1 (01.01.1930)