Vērojumi un sapņojumi

Apakšvirsraksts – Itālijas ceļojuma piezīmes.
Piezīme: Rakstīts 1914. gada vasarā pirms kara. A. G.

SatursLīdz robežai
Polija
Pa Austriju
Vīne
Itālija
Florence
Fjezole
Neapole
Pompeja
Kapri
Roma
No Romas uz Venēciju
Venēcija

Angelika Gailīte vispirms latviešu literatūrā ienāca netieši – 1905. gadā kā Haralda Eldgasta iedvesmotāja un līdzradītāja, iznākot viņa romānam "Zvaigžņotās naktis".

Kad 1910. gadā viņa pēc laulībām ar Eldgastu pārceļas uz Vologdu, kur Eldgasts ir skolotājs, sākumā Gailīte ārpus mājas nestrādā, un tajā laikā top stāsti, kas apkopoti krājumā "Ilgas un maldi" (1913). 1914. gada pavasarī Angelika Gailīte kopā ar krievu skolotāju ekskursiju caur Maskavu dodas uz Itāliju. Šis ceļojums atstāj uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Vēlāk viņa rakstīs, ka tas bijis viens no lielākajiem notikumiem un dziļākajiem pārdzīvojumiem viņas mūžā. (A. Gailīte. Vienpusīgs vēstījums. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R.: 1936, 84. lpp.) Pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka ceļojuma iespaidi tiek pierakstīti – pieraksti tapuši uzreiz pēc ceļojuma, kā atzīmēts grāmatas sākumā – 1914. gada vasarā pirms kara. No 1916. gada līdz 1920. gadam Gailīte dzīvo Maskavā un studē Augstāko sieviešu kursu filoloģijas fakultātē. 1920. gadā viņa atgriežas Latvijā. Tajā pat gadā grāmatā tiek izdotas viņas Itālijas ceļojuma piezīmes "Vērojumi un sapņojumi" (1920).

Grāmatu veido trīspadsmit nodaļas, atsevišķi izdalot ceļa piedzīvojumus, vērojumus un pārdzīvojumus, kas saistās ar konkrētām vietām: Līdz robežai; Polija; Pa Austriju; Vīne; Itālija; Florence; Fjezole; Neapole; Pompeja; Kapri; Roma; No Romas uz Venēciju; Venēcija. Ceļojumā tiek apmeklētas baznīcas, muzeji un mākslas krātuves, tirgus laukumi un viduslaiku pilis, ceļotāji dodas kalnos, bauda Itālijas krāšņo dabu, arī redz un iepazīst vienkāršo ļaužu dzīvi un piedalās tautas svētkos.

Vēstījums tverts no stāstītājas skatupunkta. Viņas ceļa biedri, skolotāji no Maskavas, aprakstīti piezīmju sākumā – divas Marijas, viena no viņām " maziņa, sīciņa kā bērns", otra – "vidēji liela, stipra, enerģiska, noteikta. Bet šo spēku dara maigu neparasti lielas tumši pelēkas sapņainas acis melnās skropstās", Jūlija Mihailovna, "vecāka dāma, praktiska un saimnieciska" un Ņina Z., "neliela, viegla, gracioza mazkrieviete, brūnām acīm, kuras sajūsmas brīžos varēja sacensties ar zvaigžņu mirdzumu," Jevgeņijs Vasiļjevičs M., "kāda Lielkrievijas ģimnāzijas klasiķis, labi gados" un Sergejs Vladimirovičs B., "ideāls, naivs, bet zināšanu kārs jauneklis". Ceļa biedri vēstījumā parādās epizodiski, iezīmējot patīkamu, inteliģentu kompāniju ar kopīgām interesēm.

Darba pamatā ir emocionāli iespaidi, koncentrēti, subjektīvi pārdzīvojumi, kurus pati vēstītāja dēvē arī par pirmiespaidiem, un liela jūsma. Gailīte ir mākslas vērtētāja un baudītāja, un tekstā jūtamas viņas plašās un bagātās zināšanas. Īpašu uzmanību veltot mākslas krātuvēm un mākslas darbiem, savām acīm skatot to, par ko daudz lasīts – "oriģinālu apskatīšana deva vairāk, kā var dot jebkāda rakstīta mākslas vēsture" – vēstītāja piedzīvo pat tik spēcīgas emocijas, kas līdzinās ekstāzei: "Caur Mikalandželo darbiem cilvēka garīgo spēku un varenību ieraudzīju es. Augstākais – idejisks prieks piepildīja dvēseli. Gribējās pateikties liktenim par to, ka dzīvoju, par to atziņu, kuru guvu šinī svētā stundā. Reliģiskā ekstāzē gāju mājup. Jutu, ka esmu kļuvusi bagāta, ka esmu iemantojusi kaut ko ļoti svarīgu un nopietnu. Un priekš mūžības varenības nebij vairs žēlu pa ātri skrejošo skaisto brīžu nepastāvību." (42)

Mākslas raisītie pārdzīvojumi mijas ar sajūsmu par Itālijas krāšņo dabu, kas tāpat kā aplūkotie mākslas darbi, bagātina vēstītājas dvēseli: "Kad atkal mēs izgājām uz ceļa, krēsla jau tina savā smalkā tīklā apkārtējo dabu. Balti spīdēja ceļš starp nopietnām, slaidām cipresēm, bet kalnu kontūras, kas vietām kļuva redzamas, bij vēl maigākas, vēl vieglākas. Visur un pāri visam bij skaistums. Palika bail par savu dvēseli: vai viņa neuzņem par daudz skaistuma. Vai viņai nevajadzēs atbildēt par tādu laupījumu? Bet tagad viņa visu panesīs. Viņa še bezgalīgi bagāta kļuvusi. " (49)

Ceļojums ir ne tikai fizisks, bet galvenokārt garīgs pārdzīvojums – vēstītājas ceļojums iekšup, kas ir tik spēcīgs, ka salīdzināts ar atdzimšanu – "Visas mūsu personīgās nelaimes, sāpes un vilšanās bija palikušas tur, viņpus Itālijas robežas. Šinī īstā Renesanses pilsētā mēs paši pārdzīvojām savu atdzimšanu – kļuvām jauni, gaiši apskaidroti." (30) Tā ir izpētes odiseja, kuras centrā ir pārdzīvojums, kuru raisa ceļojums, un teksta atslēga ir ne tik daudz tas, ko vēstītāja redz, bet tas, par ko šis piedzīvojums viņai kļūst un kā viņa izvēlas to pasniegt – ceļojums vēstītājai nozīmē brīvību, kas salīdzināta ar pacelšanos virs ikdienišķā un reizē raksturota kā sapnis, no kura negribas pamosties.

Alfrēds Goba par Angelikas Gailītes ceļojumu aprakstu grāmatu raksta: "Lai arī Angelikas Gailīt daiļprozā atradīs daudz sievietes, īsti modernas sievietes garu raksturojošu vilcienu, kas ienes šo to jaunu mūsu rakstniecībā, tad tomēr kā viņas labāko grāmatu gribētos minēt ceļojumu aprakstu virkni "Vērojumi un sapņojumi". Skatot Itālijas dabas, bet īpaši mākslas daiļumu, viņas dvēsele pārdzīvo skaistus brīžus, un šo pārdzīvojumu atskaņu arī mēs dzirdam. Mūsu ziemeļnieku dabā vēl vienmēr par maz ir īstas, dziļas aizraušanās daiļuma baudā. Florencē, Romā un citur radītās estētiskās vērtības, kaut arī ar ceļojumu aprakstiem, kā ziedu puteklīši tiek pārnesti uz mūsu ziemeļiem, uz mūsu dvēselēm." (A. Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.16 (15.11.1925)

Itālijas ceļojuma iespaidus Gailīte izmantojusi arī savos stāstos. Piemēram, stāstā "Sapņotājas" (krājumā "Grēcinieces" 1927) latviete un ukrainiete satiekas ceļojot uz Venēciju un vēlāk uztur draudzību vēstulēs. Kad Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās latviete mitinās Pēterpilī, skarbajos apstākļos glābj brīži, kad viņai ir iespēja klausīties itāliešu mūziku, dabūt kādu jaunu grāmatu par Itālijas mākslu vai Ermitāžā aplūkot renesanses laika mākslas darbus.

1934. gadā, kad Gailīte dodas ceļojumā uz Franciju, – kuru viņa apraksta ceļojumu aprakstu grāmatā "Francijā" (1936) – ceļš ved arī cauri Itālijai. Salīdzinot šo ceļojumu ar pirmo Itālijas apmeklējmu, Gailīte secina, ka, laikam ejot, Itālija ir palikusi tā pati, patiesi liela un varena ar savām mākslas bagātībām un dabas krāšņumu, taču divdesmit gados ir pārveidojusies vēstītāja pati – viņas skatījumā nav vairs pirmreizējās emocionālās sajūsmas, šis vēstījums ir mierīgāks un nosvērtāks, vairāk faktos un zināšanās, nekā emocionālajā atbildē uz piedzīvoto balstīts.

Informāciju 2020. gada. 9. novembrī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla. Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.

Publisher

A. Gulbja apgāds

Type of publication

Literary collection

Type of work

Original work

Artist

Publishing year/ place

1920, Rīga