Johans Jakobs Harders
30.07.1734 – 04.12.1775
Johans Jakobs Harders (Harder, 1734-1775) ir Baltijas apgaismotājs, vācu mācītājs, pedagogs un tulkotājs, latviešu garīgās kultūras pētnieks. Harders ir strādājis par Rīgas Kārļa liceja rektoru (1772-1775) un centies ieviests daudzpusīgu, modernu mācību programmu topošo Vidzemes vācu intelektuāļu - tirgotāju un nākamo universitāšu studentu izglītošanai. Diemžēl, viņa centieni neīstenojās Vidzemes konservatīvās gaisotnes un daļēji arī Hardera paša pāragrās nāves dēļ. Ar Voltēra (no franču valodas) un Aleksandra Poupa (no angļu valodas) tulkojumiem Harders paplašināja Baltijas intelektuāļu priekšstatu par Rietumeiropas apgaismības kultūru un tās idejām. Laikam gan pats nozīmīgākais Hardera devums latviešu kultūras vēsturē ir viņa plašais raksts par latviešu ticību un tautas kultūru, galvenokārt mitoloģiju, tautasdziesmām, tradīcijām un mīklām (1764) Baltijas vācu periodikā. Tas ietekmēja vairāku viņa laikabiedru uzskatus, kā arī, iespējams, rosināja Johana Gotfrīda Herdera interesi par latviešu tautasdziesmām. Hardera latviešu valodas zināšanas parādās divos viņa joprojām nepublicētajos manuskriptos - četrrindēs par Ezopa fabulu tēmām un vācu agrīnās apgaismības dzejnieka K.F.Gellerta garīgo dziesmu atdzejojumos. Abi manuskripti, pateicoties vēsturniekam Edgaram Ceskem, tika pamanīti un aktualizēti pavisam nesen (2014), raisot pastiprinātu pētnieku interesi par Herderu un viņa lomu Baltijas apgaismībā.
Plašu ieskatu Hardera dzīvē un viņa darbības novērtējumu devis Andrejs Johansons grāmatā "Latvijas kultūras vēsture. 1710-1800" (Daugava, 1975).