Arveds Smilga
24.06.1879 – 30.01.1947
Arveds Smilga (1879–1947) – rakstnieks, žurnālists, publicists, dzejnieks, pedagogs. Dzimis Vecpiebalgā, mācījies Millera reālskolā Cēsīs, Rīgas pilsētas reālskolā, vēlāk studējis arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā un filozofiju un ģermāņu valodniecību Jēnā un Minhenē, 1905. un 1906. gadā – sabiedriskās zinātnes Berlīnē. Šajā laikā Smilga bijis arī laikraksta "Baltijas Vēstnesis" speciālkorespondents Berlīnē. 1904 ieguvis ģimnāzijas skolotāja tiesības, strādājis dažādās skolās un ģimnāzijās par skolotāju, darbojies dažādu laikrakstu redakcijās, kā arī bijis Cēsu Bērzaines Valsts vidusskolas un Cesvaines ģimnāzijas direktors. Bijis Latvijas telegrāfa aģentūras pārstāvis Berlīnē un Latvijas radiofona direktors. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur miris 1947. gadā Cicakerā pie Elbas. Pirmās dzejas publikācijas – 1901. gadā. Smilgas prozai raksturīgs atturīgs, niansēts vērojums. Viņa prozas miniatūras izdotas grāmatā "Aizsniguši ceļi" (1912) un "Siluetes" (1920). Krājumā "Aiz zaļā kalna" (1909) apkopota liriski noskaņota pārdomu dzeja; rakstījis un periodikā publicējis arī apceres par literatūru, tostarp – Jāni Poruku un Augustu Saulieti. Tulkojis Tomasa Manna (Thomas Mann) noveles “Tristans” un “Luīzīte” (tulkojumi publicēti 1923. gadā), kā arī Antona Hergeta darbu "Pedagoģika" (1923).