Melīgās ilūzijas

Vērtējums kritikā un sabiedrībā


“”Melīgās
ilūzijas” ir tipisks emigrantu romāns ne tik vien tematikā, bet arī pasaules
uztverē. Neatrazdams svešās zemēs garīgus pamatus, rakstnieks rāda visu pasauli
kā mānīgu šķietamību, kā ilūziju, kas rodas no hindusu dieves Maijas izklātā
šķidrauta. Maijas šķidrauta motīvs vijas cauri visam romānam, un tam ir arī
svarīga loma divu galveno romāna personu — Barbaras Solies un Džo Killi kopā
savešanā. Amerikāņu armijas karavīrs Džo nonāk Barbaras erotikas varā. Kad šī
vācu kara māsa uzmet viņam uz acīm brīnumaino šķidrautu Burvju vara zūd un abu
aizraušanās irst. Kad šķidrauts


krīt,
jo Džo, atgriezdamies Ņujorkā, ierauga savu agrāko mīlestību Sandru Kori.
Tiklab Maijas šķidrauts, kā citi romāna tēli un norises rakstniekam ir simboli
savām gara acīm skatītās pasaules ainavas notēlošanai. Romānam ir mākslas
segums visur, kur šī simbolika ieausta darbībā un cilvēku likteņos. Mazāk
pārliecina izklāsti par hinduismu, par pēckara politisko situāciju un latviešu
emigrantu pieredzējumiem. Barbaras Solies un filipīnieša Džo Rilles mīlestība
dod romānam galveno darbības pavedienu. Par vēlu — tikai ap romāna vidu šai
pavedienā iesaistīta Sandra Kore. Kaut rakstniekam nebūtu bijis grūtību likt,
lai Džo viņu atcerētos pašā romāna sākumā un jau pirmā satikšanās brīdī ar
juteklīgo Barbaru svārstītos atmiņās starp jaunības


draudzeni
un kara gaitu paziņu. Tas dotu arī vēlākajiem sarežģījumiem šai trijstūrī lielāku
spriegumu.


Vāczemes
sanatoriju, kuras vadītājs ir SS pulkvedis Kurts ar savu māsu Barbaru, bēgļu
gaitās patvērumu atradis Jānis Vīnzarājs ar dzīves biedri un divi


meitām.
Šīs latviešu ģimenes gaitas Vācijā un pēc tam Ņujorkā dod otru romāna
pavedienu. Varbūt, tas arī ir simboliski, ka latviešu bēgļa acīs Maijas ilūziju
viļņošana paliek itkā otrā plānā, tam nav lielas nozīmes galvenajos notikumos,
ne arī sava iekšēja mezgla, kas prasītos atrisinājuma, tāpēc romāna beigās, kas
izraisās traģiskā konfliktā, šis pavediens vienkārši notrūkst. Cilvēkus Jonāss
Miesnieks prot zīmīgi raksturot un pacelt līdz simbola schēmām.


Kurts
Solle ar savu visa nevāciskā arogantu nicināšanu ir tipisks Hitlera laika
apskurbuma pārstāvis. Viņa māsa Barbara ar savu kāpināto erotiku ir labs
piemērs tā laika bioloģiskai dzīves uztverei un asiņu balss daudzināšanai.
Konsekvence gan neprasa, lai Barbara būtu cēlusies no ķeltiem mantodama ķeltu
sievietēm raksturīgos sarkanos matus un zaļganās acis. Sandra Kora, dīvaina
vientule, un nepraktiskais Džo Rilla nav tipiski amerikānisma tēli, bet viņiem
sava loma rakstnieka nodomos ar Maijas šķidrauta simboliku.


Romāna
beigās šis trijstūris sadrūp katastrofa. Sandru greizsirdībā noindē Barbara,
kas iemet jūrā savu dēlu Orfeju un pati izdara pašnāvību. Džo mirst, ielēkdams


viļņos,
lai glābtu Orfeju. Ari šai beigu


katastrofai
ir sava simboliska loma romāna risinājumā — kad Barbara pacēlusi noslēpumainās
Sandras lādes vāku, izgaisusi pat cerība.


Jonasa
Miesnieka īpatnība ir kāpināts drāmatisms. Cilvēkus un likteņus rakstnieks
veido raupjiem vilcieniem. Ja tos aplūko tuvskatā, tajos daudz negludumu ka
skulptora roku iespiedumu. Bet šādam kāpinātam un vienkāršotam veidojumam
netrūkst arī sava svaiguma. Jonāss Miesnieks savās iecerēs nav zeltkalis


un
sīkdarba slīpētājs, bet gan steidzīgs un temperamentīgs skulptors, kura tēlus
aplido traģika un patoss. Tas paužas arī Jonāsa Miesnieka valodā. Tā ir
steidzīga, kāpināta, bieži vien ritmiska un emocionāla. Visur tomēr tai cauri
skan piebaldzēna valodīgums un aktivitāte, kas grāmatai dod savu šarmu.
Patētiskā traģikā ievirzītais pasaules tvērums liek rakstniekam steigties pakaļ
savām vīzijām, nedodot laika nolīdzināt šķautnes un izgludināt nekonsekvences.” (Teka autors: Jānis Andrups)