Dzelzsgriezēji

KolekcijaLU LFMI izdevniecība
NosaukumsDzelzsgriezēji (Latviešu valoda)
Papildu informācija

Publicitātes informācija

Grāmatas virsraksts lielā mērā atspoguļo darbā ietvertos divus slāņus – metaforisko un dokumentālo. Metafora "dzelzsgriezēji" ir alūzija ar Valža Grēviņa dzejoli "Dzelzsgriezējs", kas, sarakstīts 20. gadsimta 30. gados, 1987. gadā popularitāti iekaroja rokgrupas "Līvi" izpildījumā, paužot protestu un tā laika pārmaiņu, pirmsatmodas noskaņu, – tātad iezīmēja nosacītu finišu laikmetam, ko dēvē par "dzelzs priekškara laikmetu", kas ir otra būtiskā metafora grāmatas virsraksta izvēlē. Uzskatot, ka šis vairākas desmitgades ilgušais posms paver arvien jaunus un mazpētītus slāņus gan starpvalstu attiecību izpratnē, gan kultūrpolitikas konstruēšanā Padomju Savienībā, gan literatūras un mākslas pakļaušanā, grāmata piedāvā starpdisciplināru, pēc iespējas dokumentāli pamatotu skatījumu uz vienu no fenomeniem – latviešu padomju un trimdas literātu un literatūru sakariem dzelzs priekškara apstākļos, aplūkojot laika posmu no 20. gadsimta 50. gadu vidus līdz 80. gadu beigām, kas iekļaujas periodā, ko ierasti dēvē par Auksto karu.
Ilmārs Šlāpins: Ikvienam zinātniskam pētījumam ir nepieciešama noteikta distance. Eva Eglāja-Kristsone ir atradusi optimālu attālumu – laika un cilvēku likteņu mērvienībās mērāmu distanci, kas ļauj paskatīties uz svarīgu latviešu literatūras vēstures posmu ar pietiekami bezkaislīgu, taču nepieciešami ieinteresētu attieksmi. Pētot kultūras sakaru organizēšanu drošības dienestu paspārnē un cenšoties tikt skaidrībā ar neizbēgami subjektīvu liecību, atmiņu un arhīva dokumentu savstarpējo kopsakaru, ir tapusi grāmata, kas neuzspiež gatavus secinājumus, bet ļauj tos izdarīt lasītājam pašam.

Guntis Berelis: Padomju laikā rēgainais "dzelzs priekškars" pastāvēja gluži reāli, un caurumi tajā tika grauzti no abām pusēm – tas ir vispārzināms. Taču vien aptuvena ir nojausma par tā materiālu, cilvēku un domu necaurlaicību un struktūru. Eva Eglāja-Kristsone grāmatā "Dzelzsgriezēji" ārkārtīgi smalki un detalizēti apraksta gan šī "priekškara" veidošanu, turklāt no abām – gan trimdas, gan Latvijas – pusēm, gan caurumošanu – arī no abām pusēm, iesaistot savā darbā milzīgu līdz šim nezināmu vai aizmirstu faktu un tekstu apjomu. Grāmata aizvedina līdz visai paradoksāliem secinājumiem – čeka lieliski pieprata izmantot kultūras darbiniekus (Kultūras sakaru biedrības darbības analīze), bet tai pašā laikā kultūras darbinieki tikpat labi mācēja izmantot čekas piespēlētās iespējas savā labā. Jo "priekškars" tapa dzelžaināks un brīvu domu necaurlaidīgāks, jo caurumi tika izgrauzti prāvāki. Būtībā "Dzelzgriezēji" stāsta – lai cik neganti būtu ideoloģiskie žņaugi, mūslaiku pasaulē tiem nav varas.

Aivars Eipurs: Ilgu laiku trūcis pētījuma, kas uz plašas avotu bāzes sniegtu jaunas un patstāvīgas autores atziņas par divām latviešu literatūrām, to pārstāvjiem un kultūras sakariem abpus "dzelzs priekškaram", ko noteica padomju okupācijas gadi Latvijā. Varbūt kādam šķitīs, ka grāmata ir par maigu attieksmē pret padomju laika rakstniekiem, kuri sadarbojās ar padomju varu, arī kolaboracionisms kā visai bargs, taču taisnīgs termins netiek īpaši akcentēts. Taču autore godprātīgi apzinājusi viņai iespējamo faktu materiālu. Lustrācija Latvijā nav notikusi, nekas šajā ziņā nav mainījies kopš 5. Saeimas vēlēšanām, kad trimdas latvieši brāļojās ar komunistiem. Grāmatas uzdevums nav dumpoties, bet pētīt. Tomēr redzam gan neierastu un pārlieku uzmanīgu Jāni Peteru trimdas latviešu saiešanās, gan Imantu Ziedoni, kura talants tomēr lauzies cauri aizdomām pret viņu, tāpat Arvīdu Griguli ar viņa neslēpto prokrieviskumu. Pārliecinoša ir Gunara Saliņa nostāja, kurš labprāt uzņem un izmitina mūsējos Ņujorkā, taču Kultūras sakaru komitejas un individuālajiem aicinājumiem viesoties Padomju Latvijā stingri atsaka. Pretstatā Veltai Tomai, kas no tā netaisa lielu problēmu. Lielais jautājums nav par to, kurš metīs pirmo vai otro akmeni. Tas jādara valsts līmenī. Nez kāpēc citas valstis to ir spējušas, bet Latvija nav. Taču tas neatceļ Evas Eglājas-Kristsones grāmatas nozīmību.
Avots: laligaba.lv
IzdevējsLU Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsoriģināldarbs
ISBN9789984893099
Kategorijas
Žanri/ Zinātniskie darbi/ Zinātniskā darba nozare/ literatūrzinātniskie darbi
Žanri/ Zinātniskie darbi/ Zinātniskā darba tips/ monogrāfija
Darba autorsEva Eglāja-Kristsone
MākslinieksKirils Kirasirovs
Recepcijas personaArvīds Grigulis
Gunars Janovskis
Gunars Saliņš
Imants Ziedonis
Jānis Anerauds
Jānis Peters
Māris Čaklais
Olafs Stumbrs
Rolfs Ekmanis
Valdis Krāslavietis
Valentīns Pelēcis
Velta Toma
Zigmunds Skujiņš
RedaktorsSigita Kušnere
Faili
Saistītie darbiSaruna ar Evu Eglāju-Kristsoni
Izdošanas gads/vieta2013
Rīga
Rīga
Atslēgvārdi

:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Rīga
(Rīga)
2013Izdošanas gads/vieta(Nav norādīts)Pilsēta
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
NosaukumsAutorsIzdošanas gadsIzdošanas vieta
Griežot dzelzs priekškaruKaspars Zellis
2014
Saruna ar Evu Eglāju-KristsoniIlmārs Šlāpins
2015Rīga
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.