Cilvēka bērns

1956. gadā Jāņa Šķirmanta apgādā Čikāgā izdots Jāņa Klīdzēja romāns "Cilvēka bērns", kas pieredzējis atkārtotus izdevumus, kā arī iemūžināts režisora Jāņa Streiča spēlfilmā "Cilvēka bērns" (1991). Filma ieguvusi kino balvu "Lielais Kristaps", kā arī saņēmusi Grand Prix 35. starptautiskajā autorfilmu festivālā Sanremo 1992. gadā, kā arī saņēma Vatikāna prēmiju par kristīgās morāles cildināšanu mākslas darbā.

1956. gada 8. decembrī laikrakstā "Latvija Amerika" publicēts Jāņa Šķirmanta apgāda sludinājums par grāmatu, kura drīzumā nonāks pie lasītāja, iesakot to arī kā svētku dāvanu:
"Šī ir īsta dzimtenes grāmata – bērniem, jaunatnei un ikvienam, kam tuva mūsu dzimtenes daba, lauki, cilvēki, tur pavadītās bērnu dienas, skolas un jaunības gadi. Ar šo darbu Jānis Klīdzejs vēlreiz pierāda savu rakstnieka spēju brīvību un plašumu: dzīvi un silti viņš tēlo Latvijas cilvēku viņa tīrumos un pilsētu ielās." Norādīts, ka romāns skaistā iesējumā maksā $ 3.70.

Iecere un ceļš uz romānu
Aizsākums romāns "Cilvēka bērns" rodams jau20. gs. 40. gados, kad rakstnieks Jānis Klīdzējs dzīvoja bēgļu nometnē Vācijā un tolaik periodikā publicēti vairāki stāsti, kuros darbojas zēns Boņuks. 1950. gadā Jānis Klīdzējs izceļoja uz Ameriku, nonāca Demoinā un vēlāk Čikāgā, kur nodzīvoja vairākus gadus un strādāja vienkāršu darbu. 1956. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā. Taču tieši Čikāgas posmā tika pabeigts darbs pie romānā, kā arī romāns izdots Čikāgā.

Sižets un personas
Romāna centrā 20. gs. 30. gadu Latgales lauku sēta ar tās ļaudīm, sadzīvi, cilvēku attiecībām, darba ikdienu, tradīcijām, priekiem un bēdām. Tā ir vide, kurā ir spēcīga ticība un paļāvība Dievam.
Šo dzīvi lauku vidē Latgalē lasītājs skata cilvēka bērna Bonifācija, saukta par Boņu vai Boņuku, acīm. Boņuks ir septiņgadīga zēns, kurš iepazīst pasaules dažādību, cilvēku attiecību samezglojumus un līdzdzīvo dažādiemnotikumiem, kuros gan pats nereti ir arī iesaistīts.
Boņuks ir zinātkārs zēns, kurš arī ne vienmēr izprot pieaugošo dzīvi un rīcību, viņš cenšas būt godīgs, labākais viņa draugs ir suns Žiks, tiesa, arī pieaugušie ne vienmēr saprot Boņu. Vislabāk Boņs saprotas ar vectēvu, kuram viņš var izstāstīt gandrīz vai visu, kas sakrājies uz sirds vai par ko ir kādas neskaidrības. Boņam ir arī savi noslēpumi, kurus viņš neatklāj nevienam pašam. Labs Boņa draugs ir puisis no kaimiņmājas Tancis.
Boņā ir spēcīga ticība Dievam. Kad Boņam rodas kāds sirdsapziņas konflikts, autors pielieto iekšējo monologu, kur Boņs sarunājas ar Dievu Tēvu. ar Pestītāju, reizēm ar svētajiem. Reliģijas pasaule Bonim ir pazīstama no mājas tradīcijām un no agri iemācītas lūgšanu grāmatas lasīšanas.

Romānā savirknēti Boņa darbi un nedarbi, sapņi un pārdzīvojumi, domas un jūtas.
"Pārējās personas romānā visas stāv gandrīz viena augstuma platformā. Tās nav tipi, bet tikai vairāk vai mazāk pasvītroti blakus lomu tēlotāji Boņa dzīves lugā viena gada laikā. Tomēr viss šis personāžs ar Boņu centrā mums dod jauku un skaidru ainu par mūsu dzimtenes ļaužu dzīvi tad, kad nekāda sveša vara vēl mediktēja, kas un kā darāms," rakstīja Eduards Šmugajs / laikraksts "Austrālijas Latvietis", 1957, 16. martā /

Romānā ir izteikta telpas vienotība –tēlota dzīve pāris Latgales sētās un tuvējā pilsētā – Salānos.
Kā atzīmējusi Latgales literatūras pētniece Ilona Salceviča, tad –
"Laika vienība realizējas kā hronoloģiski secīgs ritējums no agra pavasara līdz vasaras beigām, kad jau rudzi statos. Personāži un to rīcība, runasveids daudz nemainās, liekas, ka visvairāk romāna darbības gaitā mainās pats Boņuks.
Boņuks ir romāna centrālais tēls, vienīgi viņa acīm skatīti visi romāna notikumi un pārējie personāži. Romāna centrālais, notikumus un darbību virzošais konflikts ir Boņa mīlestībai līdzīgās jūtas uz kaimiņu meiteni, jau pieaugušo Degļu Brigitu, ko viņš jau no agras bērnības iesaucis par Bibuku, un Bibuka apprecēšanās ar Dakuļu Aleksi no Ceriņu ciema. [..] Pa vidu ir vēl citi konflikti –izprecētā tēvamāsa Lidija aizved Boņa draugu – suni Žiku, un Boņs kaļ plānus, kā draugu atgūt. Kazačs iekārojis Domcānu Paulīnes mātes zemi un grib to parādos nonākušajai atraitnei atņemt. Un kur vēl Boņa un viņa zirga Cikcera skriešanās ar prāvestu Lubānu un viņa automobili!"

Recepcija
1957. gadā "Jaunā Gaitas" 8. numurā lasām ar Vns vārdu rakstītus vārdus:
""Tā nav tikai cilvēka bērna mīlestība, ko rakstnieks gribējis notēlot. Mīlestība gan vijas romānam viscauri, bet to nepiepilda. Ir jāmeklē tālāk – tur, kur beidzas viens sapnis un sākas jauns. Tā ir cilvēka bērna skaidrā dvēsele, kas spēj mūžīgi atjaunoties, mūžīgi meklēt īsto, labo, skaisto. [..] Šī ir tā pati dvēsele, kas raksturīga daudziem Klīdzeja varoņiem. Viņi spēj raudāt un smieties, nopietni domāt un pavisam nenopietni dauzīties. Pasaule viņus vienmēr pārsteidz ar savu dažādību, jo viņi ir dzīvotāji, kas katrā dzīves brīdī saskata brīnumu. Viņi mīl un nīst, bet viņu naidam nav iznīcīga spēka, jo tas nenāk no tumšas zemapziņas, bet gan no tās pašas lielās dvēseles, kas pa visu vairāk grib būt īsta un neviltota. [..] Cilvēka bērns ir romāns par bērna dvēseli visā tās vienkāršumā un dažādībā, tās priekos n bēdās. Visas jaunatklātās pasaules gaismas un ēnas tajā atrod atainu. Tajā ir daudz smaidu un smieklu, tajā netrūkst asaru, bet par visu vairāk tajā valda – īsta cilvēcība."

Literatūras kritiķis Jānis Grīns rakstījis:
"Klīdzējs ir ļoti talantīgs un jauneklīgs stāstnieks. Viņam padodas tēlot bērnus, pusaudžus un Latgales jauniešus ar nekomplicētām dabas bērnu
sirdīm. Un šīs tēmas izvēle vēl apliecina drosmi, kas pilnam attaisnota, romāns savā ziņā ir unikāls. Klīdzēja agrāk iespiestajos tēlojumos jau parādīts Bonis, acīgs puika ar atklātiem kompleksiem. Šis pats Bonis romānā Cilvēka bērns izvirzīts par "varoni", –viņa pie- un pārdzīvojumi ir tā saturs. Kad dažādi parādīta viņa iecietīgā daba un dziļie pārdzīvojumi, centrā ievirzās viņa, tikai septiņi gadi vecā puikas, dziļā mīlestība uz skaistu, laipnu pieaugušu kaimiņmeitu Brigitu. [..] Romāns notiek mūsu brīvvalsts pirmos gados, kad Latgalē izgājuši viensētās. Vide –neliela lauksaimniecība, ko apsaimnieko krietnā Pāvulānu ģimene. Tās locekļi, vectēvs. Bona tēvs un māte, trīs puikas, no kuriem septiņgadīgais Bonis ir vidējais. Ir vēl Boņa trīs neizprecētas tēvmāsas Anna, Zuze un Malvīne un viena izprecēta, Lidija, ar kurām Bonim karojams. [..] Romāna "varonis" Bonis ir pamatos labs un sirsnīgs zēns, tomēr jau "trakais", ko rāda viņa lielā sirds, palaidnības un dziļie pārdzīvojumi. Viņa fantāzija ir ārkārtīgi attīstījusies, viņš intensīvi pārdzīvo no galvas mācāmās litānijas par katoļu svētajiem, par Dievu, Pestītāju un eņģeļiem, kas visi viņam parādās dzīvās ainās. [..] Klīdzēja notēlojumā visa daba (un cilvēki tanī) brīnišķīgi dzīvo un ķeras, lai gan tā ir idilliska dzīve un cilvēki ir infantīli, –tie ir lauku cilvēki labā un pozitīvā formācijā." / laikraksts "Laiks", 1957. gada 16. janvārī /

Pēc romāna atkārtotā izdevuma Kārlis Rabācs rakstīja:
"Boņa mīlestība un tās sāpīgums tēlots ar aizkustinošu sirsnību, iejūsmu un patiesīgumu, kas ka maiga blāzma apņem reālo pasauli, kādu to
savām bērna acīm redz, sajūt un pārdzīvo Boņs. Taču cilvēka bērns nav tikai poēma par Boņas augšanu. Grāmata netēlo tikai zēna darbus un nedarbus, viņa attieksmes ar citiem bērniem un pieaugušajiem, tā rada art tā laika – divdesmito gadu sākuma – lauku dzīvi Latgalē tās ikdienā. Lai gan kā Boņs pats, tā pārējais personāžs tipizēts Boņa uztverē, viņu gaitas un darbība ari objektīvi atsedz tiklab Pāvulānu dzimtas, kā plašākas apkārtnes ļaužu dzīvi ar tās priekiem, sapņiem un rūpēm. Citiem vārdiem, Cilvēka bērns ir arī novadnieciski tipiskiem raksturiem bagāts darbs, kas lasītāiu valdzina ar rakstnieka apbrīnojamo spēju paaugstināt parastas parādības poētiskā līmeni, neko neatņemot no to reālās īstenības. Liriski krāšņi un svaigi art dabas un dabas parādību tēlojumi, kas savīti kopā ar Boņa gaitām, domām un sajūtām." / laikraksts "Laiks", 1981. gada 22. aprīlī. /

Romāns "Cilvēka bērns" ar stāstu par Latgales puiku Boņu, pilnā vārdā Bonifāciju Pāvulānu, iekļuva trimdas skolu lasāmgrāmatās.
Romāns pieredzējis vairākus atkārtotus izdevumus: 1981., 1991., 1994., 1997., 2001., 2007. un 2021. gadā.
Iekļauts arī Latvijas skolēnu literatūras mācību stundu programmā kā spilgts darbs.

Fragments
"Tad tu beidzot sāc runāties ar Dievu vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast (..) Un, kad tu sāc tā runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Bet tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā. basām kājām smilšaina ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos (..) To visu redzot, tev ir liela laime un liela nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi cilvēka bērns."

Ceļojošais muzikants Izidors Akmins saka Boņam:
"Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis sajust un zināt savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna!"

Apskatu 2021. gada decembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe

Izdevuma veids

Grāmata

Darba veids

Oriģināldarbs

Darba autors

Izdevējs

Izdošanas gads/vieta

1956, Čikāga