literatura.lv aprīļa jubilārei Ludmilai Azarovai – 85!

Logo_Azarova.jpg

“Trīs stihijas ir noteikušas viņas dzīvi: ūdeņi, Ojārs Vācietis un valoda. Krievu un latviešu, dzejas un varas, putnu, zvēru un vēja valoda. “Tas patiesi ir dīvaini – mēs ar Ojāru arvien esam bijuši ūdeņu tuvumā, atstājot pēdas kādā krastā. Tikai dzīves beigās tu vari ieraudzīt, pa kādām takām, lielceļiem un ūdensceļiem liktenis ir mūs vedis.””

(Vija Beinerte. “…bet paliks Vārds”. Latvijas Avīze, Nr. 99, 2012, 23. maijs.)

Ludmila Azarova-Vāciete (1935–2012), izcilā dzejnieka Ojāra Vācieša sieva, dzimusi Maskavā inženiera Timofeja Azarova un latviešu valodas skolotājas Emmas Dimpēnas ģimenē. Bērnību aizvadījusi Maskavas centrā pie Kremļa, tāpēc mātes valodu – latviešu valodu – iemācījusies tikai tad, kad ģimene atgriezusies Latvijā 1945. gadā.

SPĒCĪGS LATVISKAIS AKCENTS

Jau aizmirsies gads tas tālais,
tas noslēpumainais rudens,
kad iegāju latviešu valodā
basām kājām, bikli, kā ūdenī,
ledum kraukšķot zem pēdām.

Pēc tam pa ceļiem, pa taciņām
valoda mani veda
leģendās, cilvēku acīs,
ezeros, birzēs. Tā iesākās...

Bet beigās iznāca traki –
velniņi man runā iezagās –
spēcīgs latviešu akcents,
sāka skaņām slīpēt malas;
nu pašai man savādi liekas –
sāku slāvu sūro valodu
latviska ietvari iekalt.

Joks? Vai pa īstam? Bez bažām
nu savā valodā iekāpju.
– Jā, – teica patskaņi paši.
Līdzskaņi viņiem piekrita.
Un akcents uz lūpām dejo,
viņi paliek pats līdz galam.
Un liktenis laikam nejoko.
Un
mūžam
zili
ir
Latvijas
kalni. (Ludmila Azarova, atdzejojis Māris Čaklais)

Turpmāk latviešu valodai Ludmila Azarova pievērsa īpašu uzmanību, kā norādījusi Vija Beinerte, – valoda viņai bija kā dzīva būtne, kura jāsargā, un katrs latviešu vārds viņai bija neparasts atradums. Vienlaikus viņa piederēja gan latviešu, gan krievu kultūrai.

Reiz teikusi: “Es uztveru abas savas tautības nevis kā diskomfortu (man nācies dzirdēt arī šādu sūrošanos), bet kā savdabīgu veiksmi, dvēselei tie ir divi spārni. Šī sajūta mani nepamet arī darbā. Man ir tuva šī zeme, bet vienlaikus esmu saglabājusi iespēju uz to paskatīties it kā no malas. Es spēju to dievināt un tajā pašā laikā runāt kritiski un skarbi. Mana absolūti precīzā iekšējā sajūta – es vienmēr būšu mazākuma pusē. Latviešu tauta arī ir mans mazākums šajā milzīgajā pasaulē starp lielām tautām, tauta – bārenīte, kura vēl aizvien atrodas uz izmiršanas robežas un kurai vajadzīga aizstāvība.” (Mintauts Ģeibaks. Viss šausmīgais ir mūsu roku darbs. Latvijas Vēstnesis, Nr. 8, 1993, 1. apr.)

Ludmila Azarova beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļu. Pēc tam strādājusi par tulkotāju laikrakstā “Rīgas Balss”, par korespondenti laikrakstā “Пионерская Правда” un “Литературная Газета”, vēlāk – redaktore izdevniecībā “Liesma”.

Savu literāro darbību sākusi ar atdzejojumiem. Krievu valodā viņa atdzejojusi Montas Kromas, Imanta Ziedoņa, Raiņa, Aleksandra Čaka, Edvarta Virzas, Andreja Eglīša, Ojara Vācieša, Ārijas Elksnes, Velgas Kriles, Veronikas Strēlertes, Knuta Skujenieka, Ulda Bērziņa, Māras Zālītes u. c. dzejnieku dzejoļus. Tulkojusi operu “Baņuta” un “Zelta zirgs” libretus un pazīstamu latviešu dramaturgu – Gunāra Priedes, Pētera Pētersona, Ārija Geikina un Māras Zālītes lugas.

Dzejoļus viņa rakstīja krievu valodā. Iznākuši krājumi: “Мост” (“Tilts”, 1961), “Любопытство” (“Ziņkāre”, 1966), “Сильный латышский акцент” (“Spēcīgs latviešu akcents”, 1974), “Стихи о травах, зверях и птицах” (“Dzejoļi par zāli, zvēriem un putniem”, 1980), izlase “Остров” (“Sala”, 1985), “Ar dzērves spalvu zīmēta pilsēta” (1975), “Magnētiskais Māras ezers” (1987) un “Tev un ugunij” (2005). Latviešu valodā dzejoļus atdzejojuši Ojārs Vācietis un Māris Čaklais.

Runājot par Ludmilu Azarovu, protams, nevar nepieminēt Ojāru Vācieti. Abi dzejnieki veidoja spēcīgu savienību, pulcējot ap sevi tā laika radošo inteliģenci viņu Pārdaugavas oāzē Altonavas ielā 19 (tagadējā Ojāra Vācieša ielā 19 Ojāra Vācieša muzejs) – “magnētiskā mājā pie magnētiska ezera”, kā to nodēvējusi Vija Beinerte.

“Protams, ka mūsu ģimenē viņam piederēja dzejas monopols. Viņš bija ļoti prasīgs un uzmanīgi sekoja, lai neviens nerakstītu pantiņus. Jo dzeja ir sūtība. Viņš baidījās no paviršības. Ojārs mani atzina pats pēdējais. Un tas, ka es nopelnīju viņa atzinību, man nozīmēja ļoti daudz. Es pat pieļauju, ka tad, ja viņš nebūtu tik prasīgs un reizē arī tik nežēlīgs, es neko nebūtu izdarījusi.” (Ludmila Azarova. Baltā lāča gramšķi, apollo.lv, 2015, 9. apr.)

Apskatu sagatavoja pētniece Madara Eversone.

Ar Ludmilas Azarovas personas profilu mūsu datubāzē aicinām iepazīties šeit: http://literatura.lv/lv/person/view?id=871634

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.