Viktors Avotiņš

5 bildes

12.12.1947 – 16.12.2023

Viktors Avotiņš (1947–2023) – dzejnieks, žurnālists. Beidzis Suntažu vidusskolu (1966) un Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu (1972). Strādājis vairāku laikrakstu redakcijās ("Literatūra un Māksla", "Daugava", "Latvijas Jaunatne","Jaunā avīze","Neatkarīgā Rīta Avīze"). Bijis Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs un valdes priekšsēdētāja 1. vietnieks, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1992–1998), Nacionālā kinematogrāfijas centra (Nacionālā kino centra) Konsultatīvās filmu padomes loceklis. Latvijas PEN kluba biedrs. Izdoti trīsdzejoļu krājumi: "Apiet loku" (1979), "Taupīšanās" (1982), "Lēzenā mūžība" (1986). Periodikā publicēti daudz raksti par literatūras un kultūras jautājumiem.

Dzimšanas laiks/vieta

12.12.1947
Ludza

Miršanas laiks/vieta

16.12.2023

Personiska informācija

Māte – skolotāja.

Profesionālā darbība

1973: pirmā publikācija – dzejolis "...zaļo, zaļo zālīti" (Liesma, 01.07.1973).

Dzeja

1979: "Apiet loku" (Liesma).
1982: "Taupīšanās" (Liesma).
1986: "Lēzenā mūžība" (Liesma).

Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Apiet loku" (Liesma, 1979)

"Galvenais, ar ko piesaista Viktors Avotiņš — tas ir patiesīgums un ieinteresētība, tas ir — redzēt un parādīt dzīvi, kāda tā ir. Tagadne Viktoram Avotiņam nav tikai kails mirkļa fiksējums, tā sakņojas dziļi pagātnē [..]. Laika sajūta Viktora Avotiņa dzejā ir atbilstoša septiņdesmito gadu latviešu dzejas laika izjūtai. Te līdzīgi kā Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Imanta Auziņa, Vitauta Ļūdēna dzejā, nav jāauļo līdzi laikam [..]. Avotiņa dzeja patīkami atšķiras no 1978. gada debitantu darbiem tieši ar savu aktivitāti, ar reālo dzīves saites sajūtu."

Līvena, Laima. Labāk saki, kā to puķi sauc. Padomju Jaunatne, 29.10.1980.

Par dzejoļu krājumu "Taupīšanās" (Liesma, 1982)

"Viktora Avotiņa mēle uztausta tieši tās vietas, kuras mums sāp, likdama sāpei uz mirkli iedegties stiprāk. Sāpe — tas nav pesimisms, sāpe ir brīdinājuma signāls, kas liek meklēt tās cēloni. Un varbūt tāpēc Viktora dzejā (tāpat arī publicistikā un dzīvē) pat smaidošas mutes paustos vārdos ieskanas kaut kas gaiši traģisks. Arī dzejoļos, kur runāts par mīlestību. [..] Viktoram Avotiņam iznākušas divas dzejas grāmatas, bet patiesība tā ir viena grāmata. Otrais krājums "Taupīšanās" kopumā neizskan tik kompakti kā pirmais — "Apiet loku", kaut arī paplašinājies poētiskā un kultūras arsenāla loks un lielākā daļa dzejoļu, atsevišķi vērtējot, ir spēcīgāki par pirmajā grāmatiņā ievietotajiem. Varbūt tāpēc, ka esam dzirdējuši no Viktora mutes daudzus šais lappusēs vēl ne sastaptus dzejoļus, kas var būt pataupīti nākamajam krājumam? Varbūt arī tāpēc, ka dzejoļiem pēdējā laikā "taupīgāk" jādzīvo grāmatu lappusēs — citam zem cita — un mēs pie šādu dzejoļu grāmatu lasīšanas vēl neesam pieraduši?"

Melgalvs, Māris. Āksts, karalis, dzejnieks, diriģents un bērniņš. Padomju Jaunatne, 22.05.1983.

Par dzejoļu krājumu "Lēzenā mūžība" (Liesma, 1986)

"V. Avotiņa dzejas publicistiskais patoss ir pirmkārt un galvenokārt cilvēces kultūrpieredzē balstīta tikumiskā ideāla patoss, kura vērtības garantija ir nesatricināms paškritiskums. Auglīgs paškritiskums, kas vērsts gan pret paša dzejnieka personību, gan pret rakstniecību tās kultūrkonstitūējošā darbībā. Gan pret sabiedrību kā indivīda dzīves priekšnoteikumu, gan pret indivīdu kā sabiedrības daļiņu un veidotāju. Sociāls un nacionāls paškritiskums. Sevišķi svētīgs ir pēdējais, jo Avotiņš to prot pasniegt tā, lai stimulētu savā lasītājā gan prasīgumu pret sevi, gan pašcieņu. [..] Mazliet banalitātes tā ir stipru cilvēku priekšrocība. Taču to noteikti nevajadzētu jaukt ar dažādu stilistiskās nokrāsas ziņā pretenciozu leksisku vienību lietojumu, kas ir raksturīga V. Avotiņa dzejas stila iezīme un ko pamato, no vienas puses, dzejo|a kompleksas uztveres (koptēla) princips, un, no otras puses, spilgti izteikta vārda ētiskā modalitāte, kas priekšplānā izvirza vārda vai vārdu savienojuma pozīciju noteiktā ētisko vērtību skalā."

Zandere, Inese. Vēl manī pašā ir mans ienaidnieks. Literatūra un Māksla, 20.02.1987.

Izglītība

–1966
Suntažu vidusskola
Suntaži
Vidusskolu beidzis ar sarkano diplomu.

–1972
studējisbeidz Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu

Dalība organizācijās

Latvijas PEN klubs
Stokholma

–1996
Latvijas Republikas Kultūras ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 11A, Rīga
Nacionālā kultūras padomePadomes loceklis

1980–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1989–1991
Latvijas PSR Žurnālistu savienība
Krišjāņa Valdemāra iela 118, Rīga
Valdes priekšsēdētājs un valdes priekšsēdētāja 1. vietnieks.

1990–2023
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
No 1992. līdz 1998. gadam Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs.

1997
Nacionālais kino centrs
Peitavas iela 10, Rīga
Konsultatīvās filmu padomes loceklis.

Ceļojums

1972
Ščecina

Darbavieta

1973–1977
Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālā Komiteja
Rīga
LĻKJS Rīgas pilsētas Maskavas rajona komitejas organizācijas nodaļas vadītājs un 2. sekretārs

1977–1987
Laikraksts "Literatūra un Māksla" (1945–1994)
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Atbildīgais sekretārs un redaktora vietnieks.

1988–1991
Žurnāls "Daugava"
Rīga
Atbildīgais sekretārs un galvenā redaktora vietnieks.

1991–1992
Laikraksts "Latvijas Jaunatne" (1990–1993)
Rīga
Redaktora vietnieks.

1997–1998
Laikraksts "Jaunā Avīze" (1997–2004)
Rīga
Galvenais redaktors.

1998
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze"
Balasta dambis 2, Rīga
Komentētājs

Apbalvojumi

Ojāra Vācieša prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumiem "Apiet loku", "Lēzēnā mūžība", "Taupīšanās" un publicistiskiem rakstiem.
Veicināšanas prēmija par mākslinieciski spilgtu dzeju un publicistiku.
1988

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2008. gada 14. oktobra lēmumu. Ordenis pasniegts 2008. gada 17. novembrī Rīgas pilī.
IV šķira
2008

Cicerona balva
2010