Pēteris Zālīte

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (9); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsPēteris Zālīte
Personiska informācijaPēteris Zālīte ir dzimis 1864. gada 1. decembrī Raunas pagasta „Sīļos”, trūcīgā zemnieka ģimenē. Astoņu gadu vecumā viņš sāk apmeklēt netālo, nesen uzbūvēto Jāņa skolu, kur mācās divus gadus. Zālītes tēvs ar ģimeni pārceļas dzīvot uz tā paša pagasta Dreiku mājām, un P. Zālīte sāk apmeklēt Raunas draudzes skolu, kuru pabeidz 1879. gadā. Tālāk izglītoties viņš vairs nevar, jo jāpalīdz tēvam darbos.
Tēvs ir iemainījis sliktas mājas un no turīga zemnieka kļuvis par mazturīgu. Ģimenē ir astoņi bērni, Zālītem ir divi brāļi un piecas māsas, lai uzturētu ģimeni, ir smagi jāstrādā. Laika mācībām atliek tikai naktīs vai svētdienās. Brīvajos brīžos Zālīte lasa visu, ko var dabūt. Sevišķi cītīgi viņš lasa Bībeli, to, kā viņš pats norāda, zinājis gandrīz no galvas. Zēna labās Bībeles zināšanas ievēro vietējais mācītājs Dzirnis, kurš Zālītem piedāvā kļūt par misionāru Indijā.
Tajā laikā viņš nokļūst Cēsu apriņķa skolā pie pedagoga Krišjaņa Bēma. Zālītem ir jau 20 gadu. Bēms atbalsta Zālīti un iedod viņam lasīt Brokhausa konversācijas vārdnīcu. To lasīdams, viņš, kā pats saka, ir pilnīgi aizmirsis gan Indiju, gan tās nekristīgo tautu. Tad pienāk ziņa, ka viņš ir uzņemts Hannoveres seminārā. 1886. gada 10. jūnijā Zālīte nokārto apriņķa skolas eksāmenu un dodas ceļā. Zālītes ceļš uz Hannoveri apstājas jau Rīgā, jo turpmākajam ceļam pietrūkst naudas. Hannoveres seminārā vietā viņš pavada vasaru Rīgā Zorgenfreijā, pie Ķīšezera kopā ar kādu jaunekli vārdā Pēteris Brakšs, viņi kopā mācās. Rudenī Zālīte mācās arī pie E. Veidenbauma un ap Ziemassvētkiem nokārto eksāmenu, lai iestātos Rīgas guberņas ģimnāzijā tercijā (trešā klase, skaitot no augstākās), kurā mācās 1887. gadā.
Šis gads Zālītes dzīvē ir zīmīgs ne tikai ar ierašanos Rīgā un jaunām iespējām izglītoties, bet arī ar to, ka vienā no Rīgas latviešu ģimnāzistu lasīšanas vakariem viņš iepazīstas ar Kārli Balodi, vēlāk slavenu Latvijas tautsaimnieku un ekonomistu, kurš visu turpmāko mūžu ir tuvs Zālītes draugs un vēlāk arī ģimenes loceklis (Zālīte par sievu apņem Baloža māsu Hermīni).
1887. gada beigās P. Zālīte saslimst, viņam arī trūkst līdzekļu, lai mācītos tālāk, tomēr viņš turpina gatavoties cerētajām turpmākajām pašmācības studijām. Sarūpējis ceļa naudu, P. Zālīte dodas uz Jēnu, lai studētu universitātē. No 1889. gada viņš sāk apmeklēt lekcijas Jēnas universitātē. Par saviem studiju priekšmetiem Zālīte ir izvēlējies filozofiju, teoloģiju un dabas zinātnes. Viņš apmeklē lekcijas pie slavenā neokantieša O. Lībmaņa un R. Eikena. Zooloģijas laboratorijā P. Zālīte strādā E. Hekeļa vadībā, un Hekelis ierosina Zālītem piešķirt Beketova stipendiju.
Laikā no 1889. līdz 1891. gadam P. Zālīte ar savu draugu K. Balodi ir aizrāvušies ar ideju veidot latviešu kolonijas Brazīlijā, lai glābtu kaut daļu latviešu tautas no vācu un krievu ietekmes. Abi pat ir devušies uz Brazīliju ekspedīcijā. Ceļojuma iespaidus Zālīte publicē grāmatā „Brazilija, sevišķi Dienvidu Brazilija” (1890).
1893. gadā Zālīte pabeidz universitāti un iegūst filozofijas doktora grādu. Viņa disertācija ir „Kanta mācības par gribas brīvību izklāsts un kritika ar vēsturisku atskatu uz brīvības problēmu”. Jenā iespiež tikai to disertācijas daļu, kas attiecas uz Kanta filozofiju, viss disertācijas teksts iespiests tikai 1898. gadā Rostokā. Zālītes mērķis ir profesūra, tādēļ viņš grib disertāciju iesniegt arī universitātē Pēterburgā.
1893. gadā Zālīte atgriežas Rīgā, kur uzsāk aktīvu darbu latviešu avīžniecībā. Pieredzi viņš ir guvis, kad pelnījis iztiku, darbojoties par avīžu līdzstrādnieku arī Jenā.
No 1893. gada Zālīte ir „Mājas Viesa” redaktors un no 1895. gada vada arī „Dienas Lapu”. Šajā laikā viņš izveido un sāka izdot literatūras, zinātnes un mākslas ilustrēto žurnālu „Mājas Viesa Mēnešraksts”, kas iznāk desmit gadus un ir ļoti nozīmīgs ieguldījums latviešu rakstniecības, zinātnes, filozofijas un inteliģences vispār attīstībā. Šim žurnālam tiek piesaistīti spožākie latviešu rakstnieki: Aspazija, Rainis, R. Blaumanis, V. Plūdonis, A. Deglavs, E. Veidenbaums u. c. Zālīte ļoti atbalsta Poruku un Raini. Rainis tolaik latviešu lasītāju starpā vēl ir maz pazīstams, ar Zālītes atbalstu viņš pārtulko tādus svarīgus darbus kā J. V. Gētes „Ifigēniju Tauridā” un „Faustu”, G. E. Lesinga „Nātanu Gudro”, M. Ļermontova „Dēmonu”. Šīs Zālītes aktivitātes piesaista arī negatīvu interesi, tiek apšaubīta Jenā iegūtā doktora grāda kvalitāte, kritiku velta arī latviešu valodas kvalitātei viņa rosinātajam Raiņa „Fausta” tulkojumam.
Paralēli darbam latviešu avīžniecībā Zālīte turpina tiekties arī pēc sava akadēmiskā mērķa – profesūras. Pēc Pēterburgas Universitātes profesora Aleksandra Vvedenska uzaicinājuma Zālīte iesniedz disertāciju Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēterburgā viņš klausās lekcijas, tulko savu disertāciju un gatavojas maģistra eksāmeniem. Lai papildinātu zināšanas,1900. gadā Zālīte ar sievu Hermīni uzturas Berlīnē, kur klausās lekciju kursus filozofijā. Zālītes prombūtnes laikā viņa redaktora pienākumus pārmaiņus pilda viņa draugi un studiju biedri Kārlis Balodis un Gustavs Beldavs.
1905. gadā Zālīte jau ir nokārtojis eksāmenus filozofijas priekšmetos un sagatavojis disertāciju aizstāvēšanai. Sākoties revolūcijai, Zālīte atrodas Rīgā.
Revolūcijas laikā viņš atbalsta to radikālās pilsonības daļu, kas pulcējas ap latviešu demokrātu savienību un kas sadarbojas arī ar sociāldemokrātiem. Bez citām prasībām šīs demokrātu savienības programmā ir ietverta arī prasība pēc Latvijas autonomijas ar plašām pašnoteikšanās tiesībām un latviešu valodas statusa nostiprināšanu varas un izglītības iestādēs, prasīta tiek arī muižu sadalīšana. Zālīte ir arī viens no tiem redaktoriem, kurus uzrunā ģenerālgubernators grāfs Sologubs, vietējo izdevumu redaktorus aicinot izteikt priekšlikumus par to, kā nomierināt sabiedrību. Latviešu liberālās preses daļas pārstāvji, tostarp „Baltijas Vēstneša” redaktors A. Bergs, „Balss” redaktors J. Kalniņš, „Dienas Lapas” redaktors G. Zemgals un arī „Mājas Viesa” un „Mājas Viesa Mēnešraksta” redaktors P. Zālīte savus priekšlikumus izlemj iesniegt kopā. Redaktoru sēdē tiek nolemts, ka uz Zālīti attiecas ierosinājumi par agrārjautājumu. Pārējie redaktori bailēs no soda ekspedīcijām savus uzdevumus neveic un izklīst. Zālīte savu rakstu par agrārajiem jautājumiem papildina un iesniedz ģenerālgubernatoram. Rakstu iespiež guberņas tipogrāfijā un izsūta Baltijas gubernatoru padomēm. Zālītem pat grib piešķirt ordeni, no kura viņš atsakās.
Pēc 1905. gada 17. oktobra Cara manifesta par likumdevējas Valsts domes radīšanu Krievijas impērijā sākas politisko partiju veidošanās laiks. Zālīte kopā ar demokrātu savienības biedriem A. Deglavu, A. Bergu, E. Biti, D. Goltu u. c. izveido Latviešu demokrātu partiju (LDP). Šīs partijas programmā ir prasība pēc latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanu vienā pašvaldībā, kura būtu patstāvīga kultūras un saimnieciskajos jautājumos. „Mājas Viesī” tiek publicēts Zālītes raksts „Valsts ideāls”, kurā aplūkots Latvijas autonomijas projekts. Šis projekts paredz, ka Vidzeme, Kurzeme un Latgale tiek apvienota vienā administratīva vienībā ar savu patstāvīgu konstitūciju un Saeimu Rīgā. Autonomiju šajā rakstā Zālīte attiecina arī uz skolu, baznīcu un agrāro politiku, viņš arī atbalsta ideju par tiešām un vispārējām vēlēšanām.
Zālītes raksts iederas kopējā latviešu inteliģences noskaņojumā, notiek plašas diskusijas par Latvijas autonomijas ideju. Jāuzsver, ka šī ideja ir aplūkota un diskutēta, balstoties Imanuela Kanta idejā par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Zālīti var uzskatīt par vienu no kvēlākajiem šīs idejas aizstāvjiem, kas, būdams Kanta filozofijas sekotājs, ar to iepazīstina latviešus.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Zālīte aktīvi iesaistās Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas organizēšanā.
1916. gadā viņš izstrādā jaunu Latvijas autonomijas projektu, kas paredz, ka Latviju ar Krieviju saistītu vienīgi muitas ūnija. Šajā laikā notikumi norisinās strauji. 1916. gada rudenī valsts padomnieks J. Goldmanis sasauc slepenu sapulci, kurā tiek apspriests Latvijas autonomijas projekts, sapulcē piedalās J. Zālītis, K. Skalbe, J. Akuraters, J. Bankavs, E. Pīpiņš, M. Skujenieks u. c. 1917. gada 1. un 2. oktobrī Pēterburgā, bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas telpās, notiek apmēram 20 latviešu delegātu sapulce, kurā tiek spriests par latviešu Nacionālās padomes radīšanu. 1917. gadā no 16. līdz 19. novembrim Valkā notiek Nacionālās padomes pirmā sesija. P. Zālīte, kas pārstāv LDP, sarunu laikā uzsver, ka latviešiem nav jāvadās ne pēc Krievijas, ne Vācijas viedokļa, bet gan jāieņem patstāvīga pozīcija. Par autonomas Latvijas ideju, norāda Zālīte, ir jārīko vispārēja tautas nobalsošana, ļaujot latviešiem izlemt, vai viņiem jāpaliek Vācijas vai Krievijas iespaidā, vai jābūt neatkarīgiem. Zālīte arī nolasa referātu, kurā aicina latviešus tiekties uz neatkarīgas Latvijas ideju, šajā referātā viņš uzsver tautu pašnoteikšanās principu. Tas ir plašāks par autonomijas principu, kas paredz pilnīgu neatkarību. P. Zālīti ievēl Satversmes projekta izstrādāšanas komisijā. Nacionālās Padomes otrā sesija notiek Pēterburgā no 1918. gada 15. līdz 18. janvārim, arī tajā aktīvi piedalās P. Zālīte. Šajā sesijā viņu ievēl Nacionālās Padomes agrārajā nodaļā.
Uzturoties Pēterburgā, paralēli politiskajai darbībai P. Zālīte turpina arī akadēmisko darbu. Universitātē viņš vienojas par disertācijas aizstāvēšanu pēc kara. Zālīte sāk lasīt lekcijas par Kanta filozofiju Psihoneiroloģijas institūtā. 1918. gadā viņu ievēl par docentu. Zālīte ir iecerējis sagaidīt kara beigas, aizstāvēt disertāciju un pasniegt universitātē, bet tiek nodibināta neatkarīga Latvijas valsts, un Zālīte atgriežas Latvijā.
1919. gadā tiek nodibināta Latvijas Universitāte un P. Zālīte tajā uzsāk darbu docenta amatā. Viņam uztic izstrādāt Filozofijas fakultātes darbības pamatprincipus, tiek pieņemts arī lēmums, ka filozofija jāstudē visiem pirmā kursa studentiem. Līdzīgi kā novērojis Pēterburgas Psihoneiroloģijas institūtā, Zālīte vēlas ierīkot pamatfakultāti, kurā mācītu filozofiju, literatūru, mākslas vēsturi, kultūras vēsturi. Tā būtu uzskatāma par vispārizglītojošo fakultāti, kurā jāmācās ikvienam, kas iestājas universitātē, pirms tiek apgūta izvēlētā specialitāte. Zālīte uzskata, ka visiem ir jāapgūst filozofija, psiholoģija, izziņas teorija, loģika un ētika.
Darbu universitātes labā uzreiz pēc tās dibināšanas svinībām nākas pārtraukt, lai kopā ar citiem Latvijas neatkarības aizstāvjiem cīnītos pret Bermonta un fon der Golca uzbrukumiem. Zālītes draugs un kolēģis Kārlis Balodis, kas kļuvis jau par Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesoru, palīdz uzrakstīt aicinājumu visiem jaundibinātās augstskolas pasniedzējiem un studentiem iesaistīties cīņā, lai aizstāvētu Latvijas valsti, bez kuras nevar būt arī Latvijas Augstskolas.
Atjaunojoties kārtībai valstī, P. Zālīte atkal atgriežas pie darba universitātē un no 1921. līdz 1934. gadam ir filozofijas profesors Latvijas Universitātē. 1924. gadā, Kanta nāves 120. gadadienā, pēc Zālītes ierosinājuma Latvijas Universitātē nodibina Kanta biedrību. P. Zālīte ir aizrautīgs Kanta sekotājs, tādēļ viņš pat iemantojis iesauku „latviešu Kants”.
Laikā no 1930. līdz 1934. gadam Zālīte ir arī trešās un ceturtās Saeimas deputāts. Trešās Saeimas sasaukumā viņš iekļūst Saeimā kā Darba Savienības kandidāts, nākamais pēc 1931. gada 31. janvārī mirušā prof. Dr. K. Baloža. Nākamajā Saeimā viņš deputāta mandātu izcīna pats.
Zālīte izceļas kā atbildīgs un patriotiski noskaņots politiķis, kurš iestājas par sociāli atbildīgu valsts politiku. Viņš arī iestājas par latviešu valodas pozīciju nostiprināšanu, vēlas, lai tā būtu vienīgā valsts valoda un galvenā darba valoda Latvijas parlamentā. 1931. gadā Zālīte publicē K. Baloža 1930. gada runas Saeimā un savas runas 1931. gadā. Savas runas Saeimā viņš publicē presē arī īsu apmaksātu sludinājumu veidā „Jaunākajās Ziņās”, šādā veidā vēlēdamies panākt, lai viņa idejas tiek atspoguļotas nesagrozītā veidā un tās būtu pieejamas visiem. Tas zināmā mērā ir pārmetums arī presei, kas daudzos gadījumos atspoguļo vienpusīgu viedokli kādu noteiktu interešu īstenošanai.
1934. gadā P. Zālīte aiziet pensijā. LU Filoloģijas un filozofijas fakultātei viņš atdāvina savu plašo zinātnisko bibliotēku.
Lai gan politiskā un sabiedriskā darbība ir nerimstoša, P. Zālīte ļoti aktīvi publicējas par visdažādākajiem aktuālajiem jautājumiem. Kopš Jēnas Universitātes beigšanas, būdams zinātnieks, Zālīte publicē daudzas grāmatas un brošūras par I. Kantu, F. Nīči, F. Bēkonu, Danti, Blaumani, Poruku u. c., kā arī vairāk nekā 100 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus periodiskajos izdevumos. Šeit jāmin tādi darbi kā „Latviešu tautas dvēsele. Ar iepriekšēju dvēseles jēdziena un tautu dvēseles apskatu” (1923), „F. V. Nīčes dzīve un filozofija, īpaši viņa „Antikrists” un „Zaratustra”” (1923), „Frensis Bekons, viņa dzīve un filozofija, sakarā ar grieķu filozofiju, viduslaiku sholastiku un renesansi” (1926), „Rūdolfs Blaumanis, viņa darbi un nozīme literatūrā” (1923), „Kā Latvijas tapa vai kā piepildījās pašnoteikšanās ideja?” (1928), „Imanuels Kants” (1930). Zālīte ir piedalījies arī Latviešu konversācijas vārdnīcas veidošanā, rakstījis par filozofijas un psiholoģijas tēmām un sniedzis jēdzienu skaidrojumus latviešu valodā.
Aizejot pensijā, P. Zālīte uzsāk rakstīt memuārus, kurus tomēr nepabeidz. 1935. gadā iznāk memuāru daļa, kurā aprakstītas Zālītes gaitas Jenā un Pēterburgā, notikumi 1905. gada revolūcijas, Latvijas valsts un Latvijas Universitātes nodibināšanas laikā, kā arī viņa kā „Mājas Viesa” redaktora darbība. 1937. gadā iznāk viņa autobiogrāfija. Zālītem neizdodas uzrakstīt iecerēto drauga, domubiedra un kolēģa K. Baloža biogrāfiju, kā arī izdot viņa darbu „Nākotnes Valsts”. 1936. gadā Zālīte vēl izdod darbu „Ētiskais ideāls zinātnē, reliģijā, filozofijā Lesinga „Nātanā Gudrajā”, Gētes „Faustā” un „Dainās””.
P. Zālīte nomirst 1939. gada 18. augustā, apglabāts Rīgas Lielajos kapos.
 
 
 
 
SaiknesHermīne Zālīte - Sieva
Nodarbespublicists
politiķis
filozofs
sabiedriskais darbinieks
Dzimšanas laiks/vieta01.12.1864
Izglītojies
mācījies
Raunas pagastskolā

mācījies
Cēsu apriņķa skolā

mācījies
Rīgas guberņas ģimnāzijā

studējis
filozofiju Jēnas universitātē

studējis
papildinājies Berlīnes universitātē

studējis
papildinājies Pēterburgas universitātē
Miršanas laiks/vieta18.08.1939
Rīga
Rīga
Apglabāts
ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDatumsVeidsVietas tipsTeksta fragments
   
1Rīga
(Rīga)
18.08.1939Miršanas laiks/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.