Laimonis Vāczemnieks
05.04.1929 – 18.12.1998
Laimonis Vāczemnieks (1929–1998) – dzejnieks, rakstnieks, kinoscenārists. Lielākoties rakstījis padomju periodā. Vairāk nekā desmit dzejoļu krājumu un desmit stāstu un stāstu krājumu autors, arī kinoscenāriju autors tādām populārām latviešu kinofilmām kā "Līvsalas zēni", "Dāvana vientuļai sievietei", "Veco vraku noslēpums" un mākslas filmai bērniem "Kroņa numurs". Daudzi Laimoņa Vāczemnieka dzejoļi kļuvuši par dziesmu tekstiem un folklorizējušies, piemēram, "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Viss nāk un aiziet tālumā".
Dzimšanas laiks/vieta
05.04.1929
Sarkandaugava
Miršanas laiks/vieta
18.12.1998
Rīga
Personiska informācija
Dzimis strādnieku ģimenē. 1948. gadā zaudējis tēvu un Laimonis Vāczemnieks izstājas no vidusskolas, kurā pabeidz 10. klasi.
Profesionālā darbība
Pirmā publikācija
1953: pirmais dzejolis publicēts laikrakstā "Padomju Jaunatne".Dzejoļu krājumi
1957: "Dzintarlāse".1959: "Pūpolīts".
1961: "Siltās rokas".
1962: "Dziļā ziema".
1966: "Kad apses tvīkst".
1969:"Puika, valdies!".
1970: "Atbalss".
1976: "Mana ziemeļblāzma".
1979:"Pie jautrā Vāczemnieka".
1984: "Ceļamaize".
1986: "Es paklanos labvakaram".
1988: "Bite runā to pašu, ko es".
1989: "Atsaukšanās".
1999: "Viss Dieva rokās".
Stāsti un stāstu krājumi
1958: "Vasara Ziedu ciemā".1961: "Mēnestiņa pirmais ceļojums".
1962: "Atdodiet mammu!".
1964: "Sprīdīša piedzīvojumi".
1966: "Līvsalas zēni".
1968: "Siltais rieciens".
1973: "Veco vraku noslēpums".
1978: "Stepiņš un viņa brigāde".
1978: "Noslēpumu grāmata".
1991: "Jefiņa glābšanas biedrība".
Darbība kinodramaturģijā
1968: kinoscenārijs filmai "Līvsalas zēni".1973: kinoscenārijs kinokomēdijai "Dāvana vientuļai sievietei" un filmai "Veco vraku noslēpums".
1984: literārais scenārijs krāsainai pilnmetrāžas mākslas filmai bērniem "Kroņa numurs".
Daudzi Laimoņa Vāczemnieka dzejoļi kļuvuši par dziesmu tekstiem un folklorizējušies, piemēram, "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Viss nāk un aiziet tālumā" (no kinofilmas "Mans draugs – nenopietns cilvēks").
Citātu galerija
"Vāczemniekam nav augstākās izglītības, bet piemita pašinteliģence, viņš bija vispusīgi attīstīta personība. Laimonis bija vienkāršs strādnieku puisis, tīrā biogrāfija viņam palīdzēja kļūt par dzejnieku. [..]
No Laimoņa strāvoja vienkāršība un dziļa sirsnība. Šīs īpašības izpaužas arī viņa dzejā. Pārlasot viņa dzeju, daudz kas paliek nākotnei, īpaši dabas un mīlestības lirika. Viņš par katru tematu varēja viegli ar smīniņu uzrakstīt. Pats sevi sauca par Jautro Vāczemnieku, bet pseidonīmu Laimis Zemnieks izmantoja, rakstot pantus Jāņa Dreslera stilā."
Bērsons, Ilgonis. Zemberga, Kaija. Atslēgas vārds – grāmata. Ievas Stāsti, Nr. 18, 25. lpp.
"Valdis Rūja, recenzējot Laimoņa Vāczemnieka pirmo dzejoļu krājumu "Dzintarlāse", pareizi uztver savas paaudzes jaunā talanta ienākšanas ceļus literatūrā. Daži dzejnieki, sākot savas daiļrades gaitas, iezīmējas citu vidū, rakstot par gandrīz neskartu tematiku, citi – ar jauniem formas meklējumiem, žilbinošiem izteiksmes līdzekļiem. Bet ir dzejnieki, kurus lasītājs ievēro, saklausot viņu darbos patiesu dzejas iejūsmu, svaigu pieeju izvēlētajai tēmai. Šāda savdabīga attieksme pret diezgan parastām lietām un parādībām, jauneklīgais dzīves skatījums un aktīva iejaukšanās tajā raksturīga ari labākajiem Vāczemnieka dzejoļiem, padarot tos pievilcīgus, iedarbīgus. Pats nācis no strādnieku vidus, autors prot izteikt vienkāršo cilvēku izjūtas, lepnumu, darba cildenumu.
Par turpmākajām grāmatām runājot, Arnolds Būmanis it kā izvērš Rūjas izteikto domu: "Labi, ka dzejnieks nav baidījies no savas balss, tās diapazona un tembra, bet baidījies no viena toņa nemitīgas atkārtošanas, tāpēc tematisko, tāpat intonatīvo loku krietni paplašinājis. Arī paklusā, it kā iekšējā balsī var runāt par lieliem notikumiem savas un citu tautu dzīvē – par revolūciju, karu."
Reinis Ādmīdiņš laikraksta "Cīņa" šā gada 11. februārī publicētajā apcerē "Sintēze: lirisms, humors, sirsnība" iejūtīgi aplūko Laimoņa Vāczemnieka daiļrades gaitas, uzrāda gan viņa attīstības augšupejas pakāpienus, gan piemin atsevišķus lejupslīdes gadījumus. Ceļš vārda mākslā nav tikai nemitīga celšanās augstāk un augstāk. Šis process ir daudz sarežģītāks un pretrunīgāks. Kritiķis atzīst, ka vispārinātie poētiskie tēli Vāczemnieka dzejā nereti veidojas no atsevišķu konkrētu mikrotēlu satuvinājuma. Emociju izraisīšanas līdzekļi pa lielākajai daļai ir tradicionāli, poētiskā frāze tiecas uz vienkāršību (īsta vienkāršība ir vislielākais skaistums!), galveno vērību autors veltī satura, pārdzīvojuma skaidrai atklāsmei. L. Vāczemnieka mākslinieciskie uzskati tuvi plašām lasītāju masām, jo dzejnieka poētiskie priekšstati ir ari lasītājiem vispazīstamākie, vissaprotamākie un arī – vistuvākie. Uz šā ceļa ir arī bīstami pagriezieni, it īpaši tad, ja pārkāpj neredzamo robežu, kas šķir vienkāršību no vienkāršotības, un jāsaka, ka reizēm Vāczemnieka dzejā tā arī noticis.
Mēs varam piekrist arī šādam Reiņa Ādmīdiņa konstatējumam. Tāpat kā viņa atzinumam: lirisma un humora sintēzē, iespējams, meklējams Laimoņa Vāczemnieka lielākais spēks.
Pirms gadiem divdesmit Ojārs Vācietis uzsvēra, ka jaunā dzejnieka talanta koks ir sazarojis un sakuplojis. "Lai visiem zariem pietiktu zemes sulas, zemes spēka – tagad jāiet dziļumā, jādzen dziļas saknes mūsu bagātajā īstenībā, lai neviens zars nenīkuļotu.""
Vējāns, Andris. Avoti bērzu ēnā. Dažas iezīmes Laimoņa Vāczemnieka lirikā. Karogs, Nr. 4, 1979, 145. lpp.
Pseidonīms
Laimis Zemnieks
Izglītība
1936–1945
Rīgas 28. vidusskola
Sliežu iela 23, Rīga
1939–1948
Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga
1950
Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrija
Rīga
Darba rezervju skolā ieguvis maizes cepēja diplomu
Darbavieta
1950
Rīga
Kirova rajona maizes kombināts, baranku cepējs (slimības dēļ aizgājis no darba)
05.1951
Iļģuciems
Transporta strādnieks Iļģuciema ādas izstrādājumufabrikā
1954–1955
Rīga
Ekspeditors "Dinamo" slēpju fabrikā
1958
Žurnāls "Bērnība"
Rīga
Atbildīgais sekretārs (no 1959. gada galvenā redaktora vietnieks)
1964
Žurnāls "Draugs" (1964–1997)
Rīga
Galvenā redaktora vietnieks
1964
Žurnāls "Zīlīte" (1958–2016)
Rīga
Galvenā redaktora vietnieks
Dalība organizācijās
1957–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs
1959–1990
Padomju Savienības komunistiskā partija (1952–1991)
Biedrs
1990–1998
Latvijas Rakstnieku savienība
Citadeles iela 2, Rīga
Biedrs
Ceļojums
1977
Dienvidslāvija
Brauciens PSRS Rakstnieku savienības delegācijas sastāvā.
05.1982–06.1982
Vācijas Federatīvā Republika
06.1983
Dānija
Brauciens speciālās tūristu grupas sastāvā no KPFSR Rakstnieku savienības.
Apglabāts
22.12.1998
Raiņa kapi
Apbalvojumi
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1979
Pastariņa prēmija
Prēmija piešķirta par ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā un par dzejoļu krājumu "Bite runā to pašu, ko es".
1990