Laimonis Vāczemnieks

5 bildes

05.04.1929 – 18.12.1998

Laimonis Vāczemnieks (1929–1998) – dzejnieks, rakstnieks, kinoscenārists. Lielākoties rakstījis padomju periodā. Vairāk kā desmit dzejoļu krājumu un desmit stāstu un stāstu krājumu autors, arī kinoscenāriju autors populārām latviešu kinofilmām – "Līvsalas zēni", "Dāvana vientuļai sievietei", "Veco vraku noslēpums" un mākslas filmai bērniem "Kroņa numurs". Daudzi Laimoņa Vāczemnieka dzejoļi kļuvuši par dziesmu tekstiem un folklorizējušies, piemēram, "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Viss nāk un aiziet tālumā".

Dzimšanas laiks/vieta

05.04.1929
Sarkandaugava

Miršanas laiks/vieta

18.12.1998
Rīga

Personiska informācija

Dzimis strādnieku ģimenē. 1948. gadā zaudējis tēvu un Laimonis Vāczemnieks izstājas no vidusskolas, kurā pabeidz 10. klasi.

Profesionālā darbība

1953: pirmais dzejolis publicēts laikrakstā "Padomju
Jaunatne".


Dzejoļu krājumi
1957: "Dzintarlāse".
1959: "Pūpolīts".
1961: "Siltās rokas".
1962: "Dziļā ziema".
1966: "Kad apses tvīkst".
1969: "Puika, valdies!".
1970: "Atbalss".
1976: "Mana ziemeļblāzma".
1979: "Pie jautrā Vāczemnieka".
1984: "Ceļamaize".
1986: "Es paklanos labvakaram".
1988: "Bite runā to pašu, ko es".
1989: "Atsaukšanās".
1999: "Viss Dieva rokās".


Stāsti un stāstu krājumi
1958: "Vasara Ziedu ciemā".
1961: "Mēnestiņa pirmais ceļojums".
1962: "Atdodiet mammu!".
1964: "Sprīdīša piedzīvojumi".
1966: "Līvsalas zēni".
1968: "Siltais rieciens".
1973: "Veco vraku noslēpums".
1978: "Stepiņš un viņa brigāde".
1978: "Noslēpumu grāmata".
1991: "Jefiņa glābšanas biedrība".


Darbība kinodramaturģijā
1968: kinoscenārijs filmai "Līvsalas zēni".
1973: kinoscenārijs kinokomēdijai "Dāvana vientuļai sievietei" un filmai "Veco vraku noslēpums".
1984: literārais scenārijs krāsainai pilnmetrāžas mākslas filmai bērniem "Kroņa numurs".
Daudzi Laimoņa Vāczemnieka dzejoļi kļuvuši par dziesmu tekstiem un folklorizējušies, piemēram, "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Viss nāk un aiziet tālumā" (no kinofilmas "Mans draugs – nenopietns cilvēks").

Citātu galerija

"Vāczemniekam nav augstākās izglītības, bet piemita pašinteliģence, viņš bija vispusīgi attīstīta personība. Laimonis bija vienkāršs strādnieku puisis, tīrā biogrāfija viņam palīdzēja kļūt par dzejnieku. [..]
No Laimoņa strāvoja vienkāršība un dziļa sirsnība. Šīs īpašības izpaužas arī viņa dzejā. Pārlasot viņa dzeju, daudz kas paliek nākotnei, īpaši dabas un mīlestības lirika. Viņš par katru tematu varēja viegli ar smīniņu uzrakstīt. Pats sevi sauca par Jautro Vāczemnieku, bet pseidonīmu Laimis Zemnieks izmantoja, rakstot pantus Jāņa Dreslera stilā."

Bērsons, Ilgonis. Zemberga, Kaija. Atslēgas vārds – grāmata. Ievas Stāsti, Nr. 18, 25. lpp.
"Valdis Rūja, recenzējot Laimoņa Vāczemnieka pirmo dzejoļu
krājumu "Dzintarlāse", pareizi uztver savas paaudzes jaunā talanta ienākšanas ceļus literatūrā. Daži dzejnieki, sākot
savas daiļrades gaitas, iezīmējas citu vidū, rakstot par gandrīz neskartu
tematiku, citi – ar jauniem formas meklējumiem, žilbinošiem izteiksmes
līdzekļiem. Bet ir dzejnieki, kurus lasītājs ievēro, saklausot viņu darbos
patiesu dzejas iejūsmu, svaigu pieeju izvēlētajai tēmai. Šāda savdabīga
attieksme pret diezgan parastām lietām un parādībām, jauneklīgais dzīves
skatījums un aktīva iejaukšanās tajā raksturīga ari labākajiem Vāczemnieka
dzejoļiem, padarot tos pievilcīgus, iedarbīgus. Pats nācis no strādnieku vidus,
autors prot izteikt vienkāršo cilvēku izjūtas, lepnumu, darba cildenumu.
Par
turpmākajām grāmatām runājot, Arnolds Būmanis it kā izvērš Rūjas izteikto domu: "Labi, ka dzejnieks nav baidījies no savas balss, tās diapazona un tembra, bet
baidījies no viena toņa nemitīgas atkārtošanas, tāpēc tematisko, tāpat
intonatīvo loku krietni paplašinājis. Arī paklusā, it kā iekšējā balsī var
runāt par lieliem notikumiem savas un citu tautu dzīvē – par revolūciju, karu."
Reinis Ādmīdiņš laikraksta "Cīņa" šā gada 11. februārī publicētajā apcerē "Sintēze: lirisms, humors, sirsnība" iejūtīgi aplūko Laimoņa Vāczemnieka
daiļrades gaitas, uzrāda gan viņa attīstības augšupejas pakāpienus, gan piemin
atsevišķus lejupslīdes gadījumus. Ceļš vārda mākslā nav tikai nemitīga celšanās
augstāk un augstāk. Šis process ir daudz sarežģītāks un pretrunīgāks. Kritiķis
atzīst, ka vispārinātie poētiskie tēli Vāczemnieka dzejā nereti veidojas no
atsevišķu konkrētu mikrotēlu satuvinājuma. Emociju izraisīšanas līdzekļi pa
lielākajai daļai ir tradicionāli, poētiskā frāze tiecas uz vienkāršību (īsta
vienkāršība ir vislielākais skaistums!), galveno vērību autors veltī satura,
pārdzīvojuma skaidrai atklāsmei. L. Vāczemnieka mākslinieciskie uzskati tuvi
plašām lasītāju masām, jo dzejnieka poētiskie priekšstati ir ari lasītājiem
vispazīstamākie, vissaprotamākie un arī – vistuvākie. Uz šā ceļa ir arī bīstami
pagriezieni, it īpaši tad, ja pārkāpj neredzamo robežu, kas šķir vienkāršību no
vienkāršotības, un jāsaka, ka reizēm Vāczemnieka dzejā tā arī noticis.
Mēs
varam piekrist arī šādam Reiņa Ādmīdiņa konstatējumam. Tāpat kā viņa atzinumam:
lirisma un humora sintēzē, iespējams, meklējams Laimoņa Vāczemnieka lielākais
spēks.
Pirms gadiem divdesmit Ojārs Vācietis uzsvēra, ka jaunā dzejnieka
talanta koks ir sazarojis un sakuplojis. "Lai visiem zariem pietiktu zemes
sulas, zemes spēka – tagad jāiet dziļumā, jādzen dziļas saknes mūsu bagātajā
īstenībā, lai neviens zars nenīkuļotu.""

Vējāns, Andris. Avoti bērzu ēnā. Dažas iezīmes Laimoņa Vāczemnieka lirikā. Karogs, Nr. 4, 1979, 145. lpp.

Pseidonīms

Laimis Zemnieks

Izglītība

1936–1945
Rīgas 28. vidusskola
Sliežu iela 23, Rīga

1939–1948
Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga

1950
Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrija
Rīga
Darba rezervju skolā ieguvis maizes cepēja diplomu

Darbavieta

1950
Rīga
Kirova rajona maizes kombināts, baranku cepējs (slimības dēļ aizgājis no darba)

05.1951
Iļģuciems
Transporta strādnieks Iļģuciema ādas izstrādājumufabrikā

1954–1955
Rīga
Ekspeditors "Dinamo" slēpju fabrikā

1958
Žurnāls "Bērnība"
Rīga
Atbildīgais sekretārs (no 1959. gada galvenā redaktora vietnieks)

1964
Žurnāls "Draugs" (1964–1997)
Rīga
Galvenā redaktora vietnieks

1964
Žurnāls "Zīlīte" (1958–2016)
Rīga
Galvenā redaktora vietnieks

Dalība organizācijās

1957–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1959–1990
Padomju Savienības komunistiskā partija (1952–1991)
Biedrs

1990–1998
Latvijas Rakstnieku savienība
Citadeles iela 2, Rīga
Biedrs

Ceļojums

1977
Dienvidslāvija
Brauciens PSRS Rakstnieku savienības delegācijas sastāvā.

05.1982–06.1982
Vācijas Federatīvā Republika

06.1983
Dānija
Brauciens speciālās tūristu grupas sastāvā no KPFSR Rakstnieku savienības.

Apglabāts

22.12.1998
Raiņa kapi

Apbalvojumi

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1979

Pastariņa prēmija
Prēmija piešķirta par ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā un par dzejoļu krājumu "Bite runā to pašu, ko es".
1990