PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "LEDLAUŽI" (NORDIK, 2001)
"[..] ķermeniskiem tēliem un sajūtām "Ledlaužos" ir lielākā loma, jo tas ir kaut kas neizbēgami reāls, pat afektīvi uzmācīgs. Dvēseles izpausmes [..] ir klusinātākas un fragmentārākas, reizēm ietērptas stilizācijā vai citātā (kā "rozes zied un mūžam nenovīst" vai "dziedi māt... kā toreiz bērnībā" u. tml.) – ironija kā slēpšanās līdzeklis. Blakus "pasaulīgo prieku dārzam" miesa atklājas neuzticamības, pat nodevības nozīmē: tā priekšmetiskojas, gan iekārē, gan (neizbēgamajā) novecošanā un sairumā (pat ja marmora miesa) - pamet vienu."
Čaklā, Inta. Par vienu motīvu. Karogs, nr. 8, 2001.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "ES" (NEPUTNS, 2008)
"Brīžiem šķiet, Vērdiņa dzejoļi prozā ne tik daudz atraisa lasītājā poētisko uztveri, cik piesaista domas pie ikdienas pasaules un tās traģikomiskuma. Krājuma ironiskie dzejoļi iesākumā var radīt iespaidu, ka tie pašmērķīgi cenšas izklaidēt, sasmīdināt [..]. Taču pēc tam saproti, ka esi uztvēris tikai teksta virskārtu, zem kuras slēpjas mūsdienu cilvēka skumjas un kaislības, tāpat kā starp neskaitāmajiem krājuma tēliem un varoņiem slēpjas tas Es, kas ir autora dubultnieks, tikai iesprostots mūžīgā un neizbēgamā papīra eksistencē."
Viguls, Arvis. Intelektuālā ironija. Satori, 16.06.2008.
PAR MONOGRĀFIJU "BASTARDA FORMA: LATVIEŠU DZEJPROZAS VĒSTURE, LATVIEŠU DZEJPROZAS ANTOLOĢIJA" (LU LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTS, 2011)
"Kā zināms, grūti uzrakstīt aizraujošu literatūrzinātnisko darbu, bet Kārlis Vērdiņš monogrāfijai "Bastarda forma" ir izplānojis tādu kompozīciju, kas rada iespēju uztvert viņa grāmatu ne vien kā teorētisko atziņu kopu, bet arī ar interesi sekot analizēto iezīmju realizācijai dažādu rakstnieku tekstos. Grāmatai doti divi apakšvirsraksti un divas funkcijas: "Latviešu dzejprozas vēsture. Latviešu dzejprozas antoloģija". Tie nosaka kompozīcijas veidojumu – vēsturiskos periodos izkārtots pārskats par dzejprozas attīstību pasaulē un Latvijā ar pamīšus katrai nodaļai pievienotiem dzejprozas tekstiem. Šāds salikums padara grāmatu daudzfunkcionālu, un lasītājam nodrošināta iespēja izvēlēties tīkamāko lasījuma variantu."
Burima, Maija. 6953 rakstu zīmes par Kārļa Vērdiņa "Bastarda formu". Satori, 05.04.2011.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "PIEAUGUŠIE" (NEPUTNS, 2015)
"Kārļa Vērdiņa teksti mani saprot. Tiem piemīt ironija, pašironija, kritiskā domāšana, vienlaikus tie nav noliedzoši un izsmējīgi, tie ir humāni. Tie zina, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un jēga ir kultūrnosacīta, tomēr nav ciniski. Tie ir erudīti, bet nav aroganti, ir dziļi, bet nav dziļdomīgi utt. Šīs radniecības centrā ir attieksme pret vērtībām un jēgu – un par šo attieksmi var pateikt galvenokārt to, ka tā ir neviennozīmīga un sarežģīta."
Baklāne, Anda. Jēga, kura nepārklāj visu vienlīdz biezi: kāpēc Kārļa Vērdiņa dzejas krājumi pagaidām nekļūst sliktāki. Punctum, 14.12.2015.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU BĒRNIEM "TĒTIS" (LIELS UN MAZS, 2016)
"Tētis grāmatas dzejoļos piedzīvo dažādas transformācijas, un, ja gribētu izteikties pavisam smalki – viņa tēls sevī iemieso jau no sengrieķu pasaules pazīstamās pretējās stihijas: gan apolonisko, kas saistās ar kārtību, viedumu un mieru, gan vētraino un mežonīgo dionīsisko pasauli. Tētis šeit aizēno bērnam ierasti tuvāko mammu, kura parādās epizodiski vai arī tiek izmantota, lai apvērstu šķietami tradicionālo ģimenes modeli, kā tas notiek dzejolī "Mīļais tētis", kur tētis aprūpē bērnu (nav nosakāms, vai tas ir zēns vai meitene), kamēr mamma taisa karjeru un arī mājās nespēj aizmirst par nebūšanām darbā."
Madris, Aivars. Tēta azotē. Satori, 12.08.2016.
PAR KĀRĻA VĒRDIŅA DARBĪBU KRITIKĀ
“Kārļa Vērdiņa recenzijas nav akadēmiskas, tomēr nedaudzos vārdos viņam izdodas precīzi pateikt ko būtisku par strāvojumiem, procesiem un aktualitātēm. Šāda izteiksmes vienkāršība, vieglums un skaidrība ir iespējama vienīgi tad, ja rakstītājs saprot un zina daudz vairāk, nekā izsaka. Tāpat kā Vērdiņa dzejai, arī viņa recenzijām raksturīga ironija, kas liedz ar pārlieku nopietnību attiekties pret šedevriem, klasiķiem un autoram pašam pret sevi, taču šķietami nenopietnajā atmosfērā nereti tiek risināti jautājumi, kurus citiem autoriem nebūtu drosmes cilāt. Cilvēki, kas lasa Vērdiņu, ar katru rakstu kļūst nedaudz zinošāki, arī tad, ja paši to nepamana."
Žūrijas pamatojums, piešķirot Normunda Naumaņa Gada balvu mākslas kritikā (2022).
PAR DZEJAS KRĀJUMU "LĪBIEŠU BALĀDES" (NEPUTNS, 2023)"Lībiešu tēma, neraugoties uz vienmēr klātesošo asprātību, nav vien kāds jociņš spociņš. Darbu pie grāmatas viņš sācis jau 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku, atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā “Tā iznirst lībieši”. Šajā krājumā Kārlis Vērdiņš ērti jūtas savā stihijā – iztēlotu fikciju, aci nepiemiedzot (vai piemiedzot, tikai ļoti, ļoti nemanāmi) uzdot par baltu patiesību. Kārļa Vērdiņa mēģinājums liroepikas žanrā, iztēlojoties, kā varētu skanēt kāda lībiešu laikmetīgā dzejnieka balss, valdzina ar Vērdiņa unikālo spēju sinhroni rakstīt ļoti nopietni un galēji nenopietni."
Adamaite, Undīne. Lībiešu balādes. laligaba.lv, 2024.
PAR DZEJAS KRĀJUMU BĒRNIEM "JANDĀLIŅŠ" (LIELS UN MAZS, 2023)"Vērdiņa dzejoļos viss ir savās vietās: “desiņa – panniņā/ pīlīte – vanniņā/ pupiņas – bļodiņā/ čuriņa – podiņā”. Un, ja kādubrīd sākas skandāliņš jandāliņš, kad lietām sajūk prāts un tās pamet savas vietas, kārtība vienalga atgriežas. Tad vecāki ķīlnieki jau atkal uz brīdi ir mīlnieki un tētis neākstās, bet pareizi lasa, un Sapnītis paliek un neaiziet, un, kad kopā esam mēs – mums ir tik labi. Nomierinoša un tāpēc – iedrošinoša lasīšana."
Zebris, Osvalds. Jandāliņš. laligaba.lv, 2024.