Kārlis Skalbe

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (179); Tulkotājs (1); Līdzautors (1); Recepcijas persona (83)

Attēli: Persona attēlā(6)

VārdsKārlis Skalbe
PseidonīmsAustris, Vakargailis, Kalēju Kārlis
KopsavilkumsKārlis Skalbe (1879–1945) – dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists. Latviešu literatūras vēsturē īpaši nozīmīgas viņa literārās pasakas. Šī iemesla dēļ dēvēts par "pasaku ķēniņu". Kārlis Skalbe savās pasakās cildina garīgo spēku, kā arī noliedz vardarbību un naidu. Pasaku krājums "Ziemas pasakas" iekļauts Latvijas kultūras kanonā, savukārt 2014. gadā Latvijas televīzijas šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta pasaka "Kaķīša dzirnavas". Kārļa Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte.
Aktīvi piedalījies Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis un viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem, ar saviem literārajiem darbiem un sabiedrisko darbību rosinājis Latvijas valsts proklamēšanu. Nozīmīga viņa grāmata "Mazās piezīmes", kurā izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli. Bijis arī Satversmes sapulces loceklis un divu Latvijas republikas Saeimu deputāts.
Personiska informācijaDzimis kā jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos. Pieci no bērniem miruši jau agrā bērnībā, pārējie četri – brāļi Jēkabs un Augusts, māsas Līze (precējusies Medne) un Ede (precējusies Undule).
Sieva Lizete (dzimusi Erdmane) Skalbe (1886–1972). Laulībā dzimuši divi bērni – dēls Jānis Viesturs Skalbe (1910–1986) un Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa (1912–1996).
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1896: pirmā publikācija – dzejoļi "Sapnis" un "Kādai sirdij" (ar pseidonīmu Austris) laikrakstā "Balss".

Dzejoļu krājumi

1898: "Mazas aina" (Pie jūras).
1902: "Cietumnieka sapņi".
1904: "Kad ābeles zied".
1906: "Zemes dūmos".
1907: "Veļu laikā".
1909: "Emigranta dziesmas".
1911: "Sirds un saule".
1912: "Sapņi un teikas".
1918: "Daugavas viļņi".
1923: "Pēclaikā".
1927: "Vakara ugunis".
1931: "Zāles dvaša".
1938: "Izmeklētas dzejas" (izlase).
1941: "Klusuma meldijas".

Literāro pasaku krājumi

1904: "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties".
1907: "Ezerieša meita".
1911: "Pazemīgās dvēseles".
191?: "Sarkangalvīte".
1913: "Ziemas pasakas".
1920: "Kurzemē" (pasaku un zīmēju (tēlojumu) krājums).
1924: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas".
1926: "Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas".
1928: "Mātes leģendas".
1932: "Muļķa laime".
1937: "Garā pupa".

Stāsti un stāstu krājumi

1905: "Skaņas iz tālumiem".
1920: "Pa dzimtenes ceļiem".

Publicistika

1914: "Kara gleznas".
1920: "Mazās piezīme".
1924: "Sarkanās lapas".

Sabiedriskā darbība

Piedalījās nelegālā pulciņa "Trubadūri Vidzemē" darbā.
1904: kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas un rudenī kopā ar Antonu Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā.
1905: piedalījās Latvijas skolotāju kongresā Rīgā, bija skolotāju biroja loceklis.
1917–1918: Latviešu pagaidu nacionālā padomes loceklis. Kārlis Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā "Mazās piezīmes" (1920) viņš izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli.
Līdz 1934: aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.
1945: publicējis dzejoļus un mazās piezīmes laikrakstā "Latvju Ziņas" un "Latvju Vārds". Ievēlēts jaundibinātās Latviešu apvienības padomē.

Pagodinājumi

Latvijas kultūras kanonā iekļauts Kārļa Skalbes pasaku krājums "Ziemas pasakas"
2014: televīzijas šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta Kārļa Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas".
Citātu galerija"Šī perioda [1902–1905] darbos Skalbes romantismam raksturīgs krass ilgu, sapņu un realitātes pretnostatījums, protests pret merkantilismu un despotiju. [..] Dzejoļu krājums "Emigranta dziesmas" (1909) spēcīgi izteikta trimdas izjūta, kas ir viens no emocionāli skarbākajiem Skalbes krājumiem. [..] Ar dzejoļu krājumu "Sirds un saule" (1911) Skalbes strofikā par noteicošo kļuva četrrinde. Šajā krājumā jau pilnībā izpaužas Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte. Cilvēka dvēseles izjūtas un daba ir galvenie Skalbes lirikas ierosmes avoti. Skalbes emocionalitāte apvaldīta, taču tās iekšējā, slēptā enerģija ar suģestīvu spēku piepilda dzejas tēlus, caur tiem lakoniski, bet precīzi pārraidot noskaņu. Mākslinieciski pārliecinoši Skalbes talants atklājas dzejoļu krājumā "Sapņi un teikas" (1912) un pasaku krājumā "Ziemas pasakas" (1913). Skalbes prozas nozīmīga daļa ir pasakas; tajās uzsvērta cilvēka garīgā spēka loma pasaules pārveidē, naida un vardarbības noliegums (konceptuāla šajā ziņā ir pasaka "Kaķīša dzirnavas", 1913). Latviešu folklorai tuvs Skalbes pasaules uztveres sinkrētisms. Skalbes pasaku centrā nav spraigu notikumu, galvenā uzmanība pievērsta cilvēka tikumiskai attīstībai ("Pasaka par vērdiņu", "Milzis", "Jūras vārava", "Bendes meitiņa", "Karaļa krāsnkuris" u. c.). [..] Šā laika [1914–1919] dzejā un tēlojumos ("Kara gleznas", 1914, "Kurzemē", 1919, u. c.) spilgts izpostītās dzimtenes tēls, aicinājums saglabāt cilvēcību. [..] Latvijas Brīvības cīņu motīvi variējas dzejoļu krājumā "Daugavas viļņi" (1918), ko ievada liroepiskais, metrikā perfekti izstrādātais tāda paša nosaukuma cikls."

Treimane, Inese. Kārlis Skalbe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Kas mums vairāk vajadzīgs no Skalbes – "Mazās piezīmes", pasakas vai dzeja? Nē, tas nav stiprākais, ka viņš ir dzejnieks vai politiķis. K. Skalbe ir latviskā gara pārstāvis pats par sevi un pats ar sevi. Ļoti latviska personība. Ja Rainis būtu rakstījis sadzīviskāk, viņa drāmu, arī "Spēlēju, dancoju", varonis varētu būt Skalbe. Ja Skalbe būtu skatījies Gunāra Priedes lugas, viņš gan būtu varējis dot tām visprecīzāko novērtējumu. Runa ir par izmirstošām brīnišķīgām kategorijām – par maigumu un par pazemību. [..]
Un beidzot – tur, viņa dārza vidū, zied patiesības koks. Tās nav rindiņas, kas speciāli meklētas. Tās ātri atrodamas vai katrā dzejolī. Var sacīt: nu jau no laika tāluma redzams, ka Skalbe nāk reizē ar tautasdziesmām. Taču ne jau kā filologs viņš tās mācījis. Tautasdziesmas viņš teica sev. Viņš pats bija cilvēks, piedzimis no tām. 1917. gadā politisko juku laikā, kad pie viņa pulcējās mākslinieki, dzejnieki, Skalbe dzied tautasdziesmas. Kāpēc? Ar tām vēl labu. 1918. gadā vācu okupācijas laikā Rīgā atkal ar daudziem viņš dzied šīs dziesmas.
Tie ir mūsu mītiskie cilvēki, mītiskā dzīvība, kas laiku pa laikam piedzimst un neļauj izsīkt tautas vitālismam. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība. Tieši tā."

Ziedonis, Imants. Skalbiskums. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga, Elpa, 2001, 7. lpp.

"Kārlis Skalbe prot klausītāju suģestēt. Ar savu lēno, muzikālo valodu un plastiskajām roku kustībām viņš iepin klausītāju kā tādā neredzamā, saldā un tīkamā tīklā, no kura nav varas ārā tikt. Gribas tur slīgt tikai arvien tālāk un dziļāk. Kad Kārlis Skalbe grib ko mīļu un draudzīgu teikt, viņš pienāk klausītājam gluži tuvu un raugās viņā savām lēnajām acīm..."

Čaks, Aleksandrs. Kārlis Skalbe stāsta. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 9. lpp.

"K. Skalbes smiekli ir tas, kas sakausē viņa dzejnieka un cilvēka veidolus. Tā pati stiprā skaidrība, reizē maigums, sirsnība un atklātība, kas viņa dzejā un pasakās, izskan arī viņa smieklos. K. Skalbem piemīt kāda valdzinātāja īpašība – smalkjūtība. Un taisni šī smalkjūtība ir tā, kas iezīmē viņas latviskās personības stiprumu, tā ir pret katru familiaritāti, pret glaimiem un pliekanību."

Plaudis, Jānis. Latviskā personība. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 15. lpp.

"Arī tas, ko esam no Skalbes saņēmuši, dzīvo un dzīvos joprojām. Skalbes latviskais gars dara viņu tik tuvu un mīļu katram latvietim. Skalbe nepieder pie tiem dzejniekiem, kas daudz mācās no lielu tautu lieliem dzejas meistariem, ļaudamies to ietekmei formas meklējumos un idejās. Skalbe ir dzimis pats ar savu dziesmu un dziedājis to visu mūžu kā putns zarā. Tā apbuŗ ar patiesa izjutuma vienkāršību, ar vārdu gleznu un krāsu, svaiguma un vienreizīguma spēku, ar rituma melodiskumu. Pēdējos dzejoļu krājumos – Zāles dvaša, Vakara ugunis, Klusuma meldijas un Zelta lāpa – ir dzejoļi, kas dzejnieka dabiskas attīstības un garīga nobrieduma gaitā ir sasnieguši visaugstāko izteiksmes meistarību. Taisni mākslas darba mazajā formātā izpaužas Skalbes dzejas lielākais spēks.
Kā teikts, Skalbe ir gleznas, krāsas, melodijas meistars, bet viņš nav plašākas kompozīcijas meistars. Kur viņa izjūta koncentrējas uz mirkļa pārdzīvojumu, viņš rada brīnumdarbus; ne tā episkajās formās. Viņš arī nav pieskāries nevienai lielākai episkai formai, un ari viņa īsais stāstiņš vai tēlojums dzīvs tikai ar labu domu vai skalbisku valodas gleznu. Pat viņa romantiķa dabas iemīļotajā izteiksmes formā pasakā stāstījumam ne vienmēr ir stingrs kompozīcijas pavediens. Novelei un drāmai, visstingrākajām kompozīcijas formām rakstniecībā, Skalbe nemaz nav pieskāries.
Bet kam viņš ir pieskāries, to viņš apdvesis ar nemirstīgu dzeju un latvisku garu."

Jēgere-Freimane, Paula. Kārli Skalbi pieminot. Latvija, Nr. 106, 1949, 5. nov., 5. lpp.
SaiknesMirdza Ersa - Krustmeita
Mudīte Austriņa - Krustmeita
Lizete Skalbe - Sieva
Jānis Skalbe - Dēls
Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa - Meita
Nodarbesdzejnieks
politiķis
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta07.11.1879
Incēni
"Incēni", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
Dzimis Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Incēnos".

20.07.1922
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
Dzīvesvieta1904
Ģipka
Ģipka, Rojas novads

1905
Koknese
Koknese, Kokneses pagasts, Kokneses novads

1905
Ērgļi
Ērgļi, Ērgļu pagasts, Ērgļu novads

1905
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads

1905
Leukādijas
Leukādijas , Priekuļu pagasts, Priekuļu novads

00.06.1906–00.08.1906 (Datums nav precīzs)
Leukādijas
Leukādijas , Priekuļu pagasts, Priekuļu novads
Pāris vasaras mēnešus viņš uzturējies pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa.

00.08.1906–00.09.1906 (Datums nav precīzs)
Trikāta
Trikāta, Trikātas pagasts, Beverīnas novads
Uzturējies pie māsas vīra Medņa Abula skolā, kur drīz vien kāds viņu denuncējis, līdz ar to nākas atkal emigrēt.

1909–1914
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015

Dzīvojis mecenāta Augusta Dombrovska Burtnieku namā Vecmīlgrāvī.


00.10.1909–00.12.1909 (Datums nav precīzs)
Torņakalns
Rīga

00.05.1914
Ķemeri
Priedaine, Jūrmala
Ārstē reimatismu Ķemeros.

00.06.1914–00.08.1914 (Datums nav precīzs)
Smārde
Smārde, Smārdes pagasts, Engures novads
Ar ģimeni vasaru pavada Smārdē.

1915
Valka
Valka, Valkas novads

00.06.1916–00.08.1916
Valmiera
Valmiera
Dzīvo pie J. Lapiņa.

00.10.1916
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga, LV-1011

00.09.1917–00.11.1918
Valka
Valka, Valkas novads

00.11.1918 (Datums nav precīzs)
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga, LV-1011

1919–1935
Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga
Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga, LV-1011

1926–1944
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
"Saulrieti" ir Skalbju ģimenes vasaras atpūtas māja.

1935–1941
Mātera iela 9, Rīga
Mātera iela 9, Rīga, LV-1014

1941
Antonijas iela 10, Rīga
Antonijas iela 10, Rīga, LV-1010

Dzīvoklī Skalbes mitinās kopā ar Justīni Čaksti un Zemgaļu ģimeni.


1945
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Izglītība1887–1890
Veļķu pagasta skola
Jaunpiebalgas pagasts
Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads

1890–1895 (Datums nav precīzs)
Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads

1901
Pašmācības ceļā sagatavojies un nolicis eksāmenus, ieguvis tautskolotāja tiesības.
Darbavieta1895–1897 (Datums nav precīzs)
Bija laukstrādnieks, vēršu dzinējs.

1895–1899
Kolportieris pie grāmattirgotāja Jāņa Ozola.

1896–1898
Rauna
Rauna, Raunas pagasts, Raunas novads
Strādājis par pagasta rakstveža Eglīša palīgu.

1898–1900
Ērgļi
Ērgļi, Ērgļu pagasts, Ērgļu novads
Strādājis par rakstveža palīgu pie Pētera Blaua.

1901–1904
Ērgļu pagastskola
Ērgļi
Ērgļi, Ērgļu pagasts, Ērgļu novads
Strādājis par otro skolotāju Ērgļu pagastskolā, kuru vadījis Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas un 1904. gada rudenī kopā ar Antonu Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā.

00.04.1902–00.06.1903
Raunas draudzes skola
Rauna
Rauna, Raunas pagasts, Raunas novads
Strādājis par otro skolotāju pie Augusta Brača 1902. gadā no aprīļa līdz Jāņiem, tāpat arī 1903. gadā.

1904
Laikraksts "Dienas Lapa"
Rīga
Rīga

1905
Žurnāls "Kāvi"
Rīga
Rīga
Žurnāla dibinātājs un redaktors.
Par dažiem tajā ievietotajiem darbiem, kas simpatizēja revolūcijai, žurnāls tika slēgts un pret Kārli Skalbi ierosināta prāva.

1910
Laikraksts "Rīta Vēstnesis"
Rīga
Rīga
Redaktors

24.10.1914–00.12.1914 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis"
Polija
Poland
Laikraksta korespondents Polijā.

1915
Laikraksts "Līdums"
Valka
Valka, Valkas novads
Žurnālists

1915
Žurnāls "Varavīksne"
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Rediģējis žurnālu "Varavīksne". Kādu laiku tā paplašinājušos literāro daļu vadījis Kārlis Skalbe.


00.12.1915 (Datums nav precīzs)
Maskava
Moscow, Russia
Vadīja Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu.

1916
Laikraksts "Līdums"
Valka
Valka, Valkas novads

1916
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga

1917
Žurnāls "Laiks" (1917)
Rīga
Rīga
Redaktors un izdevējs

00.09.1917–00.11.1918 (Datums nav precīzs)
Mēnešraksts "Jaunā Latvija"
Valka
Valka, Valkas novads

Žurnāla "Jaunā Latvija" vadītājs un redaktors kopā ar Arturu Kroderu.


1920
Laikraksts "Latvijas Vēstnesis"
Rīga
Rīga

1920–1940
Laikraksts "Jaunākās Ziņas"
Rīga
Rīga

Literārās nodaļas vadītājs


1922–1925
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Jēkaba iela 11, Rīga, LV-1050

Deputāts


1928–1935
Žurnāls "Piesaule"
Rīga
Rīga

Redaktors


1931–1934
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Jēkaba iela 11, Rīga, LV-1050

Deputāts


1942–1944
Latvju Mēnešraksts
Rīga
Rīga
Žurnāla redaktors un vadītājs
Dalība organizācijāsLatvijas Preses biedrība
Rīga
Rīga
Biedrs

1904
Iesaistījies nelegālajā pulciņā "Trubadūri Vidzemē".

1917
Latviešu nacionāldemokrātu partija
Bija partijas Centrālajā padomē.

1917–1918
Latviešu pagaidu nacionālā padome
Valka
Valka, Valkas novads
Padomes loceklis, sekretāra biedrs, ievēlēts no Latviešu nacionāldemokrātu partijas.

1921–1934
Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
Rīga
No 1930. gada priekšsēdētājs.

1937
Latvijas PEN klubs
Biedrs

1940–13.06.1942
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga
Ģertrūdes iela 6, Rīga, LV-1010
Biedrs, izslēgts no savienības 1942. gada 13. jūnijā Latvijas Padomju rakstnieku savienības plēnumā Maskavā – "par dzimtenes un tautas nodevību, pārejot latviešu tautas un visas cilvēces lielākā ienaidnieka vācu fašisma kalpībā" (lēmums plēnuma protokolā).
Dienests00.12.1916
Gada beigās iestājās latviešu strēlnieku bataljonā, kur veica galvenokārt kancelejas darbu.
Emigrē00.10.1944
Vārve
Vārve, Vārves pagasts, Ventspils novads

1906
Cīrihe
Zürich, Switzerland
Cīrihē dzīve kļuva nepanesama gan emocionālā, gan finansiālā ziņā, un jau maija sākumā – viņš caur Vīni, Ungāriju, Poliju – ierodas atpakaļ Rīgā.

1906
Kopenhāgena
Copenhagen, Denmark

1906
Berlīne
Berlin, Germany

00.01.1906 (Datums nav precīzs)
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

00.02.1906 (Datums nav precīzs)
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

00.09.1906–24.12.1907 (Datums nav precīzs)
Helsinki
Helsinki, Finland

Ziemu nodzīvojis Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos.


1907
Vallinkoska
Vallinkoski, 55100 Imatra, Finland
Dzīvojis dažas nedēļas.

00.06.1907–00.08.1907
Ekenasa
Ekenäs, Finland

Ziemu nodzīvojis Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos.


24.12.1907–00.10.1909
Oslo, Norvēģija
Oslo, Norway

12.11.1944–00.11.1944 (Datums nav precīzs)
Visbija
Visby, Gotland, Sweden

00.12.1944–00.01.1945
Valla
Valla, Södermanland, Sweden

00.01.1945–00.02.1945 (Datums nav precīzs)
Visingsö
Visingsö, 560 34 Visingsö, Sweden

23.03.1945–10.04.1945 (Datums nav precīzs)
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Ceļojums00.03.1921–00.04.1921 (Datums nav precīzs)
Neapole
Naples, Campania, Italy

00.03.1921–00.04.1921 (Datums nav precīzs)
Sorento
Sorrento, Metropolitan City of Naples, Italy

25.03.1921
Berlīne
Berlin, Germany

26.03.1921–27.03.1921 (Datums nav precīzs)
Milāna
Milan, Lombardy, Italy

00.04.1921 (Datums nav precīzs)
Roma
Rome, Metropolitan City of Rome, Italy

00.04.1921
Bāzele
Basel, Canton of Basel-Stadt, Switzerland

27.04.1921
Kapri
Capri, Campania, Italy
Apcietinājums15.12.1911–00.02.1913
Rīgas Termiņcietums
Laktas iela 2/4, Rīga
Laktas iela 2/4, Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, LV-1013, Latvia
Apcietināts un kā bijušais žurnāla "Kāvi" redaktors notiesāts.
Miršanas laiks/vieta15.04.1945
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Miris Serafima slimnīcā Stokholmā.
Apglabāts1945
Hogalidzkyrkan
Stockholm, 117 30 Stockholm, Sweden
Urna novietota Augstās kraujas baznīcas (Hogalidzkyrkan) kolumbārijā.
Muzeji1987
Kārļa Skalbes memoriālais muzejs "Saulrieti"
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
Pārapbedīts20.06.1992
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122
Pārapbedīts 1992. gadā Vecpiebalgas Saulrietos.
ApbalvojumiRīgas Latviešu biedrības prēmija
1913

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1914

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1926. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1926

Kultūras fonda prēmija
Vakara ugunis
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Vakara ugunis".
Literatūra
1927

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Burvja sirds".
Literatūra
1936

Annas Brigaderes prēmija
Klusuma meldijas
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Klusuma meldijas".
1943



Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 76.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Incēni
("Incēni", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
07.11.1879Viensēta
2Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
20.07.1922Viensēta
3Ģipka
(Ģipka, Rojas novads)
1904Ciems
4Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
(Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga, LV-1015)
1909 - 1914Ēka, māja
5Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads, LV-4122)
1926 - 1944Viensēta
6Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga
(Lāčplēša iela 36 - 10, Rīga, LV-1011)
1919 - 1935Dzīvoklis
7Mātera iela 9, Rīga
(Mātera iela 9, Rīga, LV-1014)
1935 - 1941Ēka, māja
8Antonijas iela 10, Rīga
(Antonijas iela 10, Rīga, LV-1010)
1941Ēka, māja
9Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1945Pilsēta
10Leukādijas
(Leukādijas , Priekuļu pagasts, Priekuļu novads)
01.06.1906 - 01.08.1906Ciems
11Trikāta
(Trikāta, Trikātas pagasts, Beverīnas novads)
01.08.1906 - 01.09.1906Ciems
12Torņakalns
(Rīga)
01.10.1909 - 01.12.1909Pilsētas daļa
13Ķemeri
(Priedaine, Jūrmala)
01.05.1914Pilsētas daļa
14Smārde
(Smārde, Smārdes pagasts, Engures novads)
01.06.1914 - 01.08.1914Ciems
15Valka
(Valka, Valkas novads)
1915Pilsēta
16Valka
(Valka, Valkas novads)
01.09.1917 - 01.11.1918Pilsēta
17Ģertrūdes iela 69/71, Rīga
(Ģertrūdes iela 69/71, Rīga, LV-1011)
01.10.1916Ēka, māja
18Ģertrūdes iela 69/71, Rīga
(Ģertrūdes iela 69/71, Rīga, LV-1011)
01.11.1918Ēka, māja
19Koknese
(Koknese, Kokneses pagasts, Kokneses novads)
1905Ciems
20Ērgļi
(Ērgļi, Ērgļu pagasts, Ērgļu novads)
1905Ciems
1. PIEBALDZĒNS (1879–1896)

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta “Incēnos”. Viņš ir jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē.

Atmiņās Kārlis Skalbe rakstījis: “Savas gara spējas, domāju, esmu mantojis no abiem vecākiem. Mana māte ir sirsnīgas, bezbēdīgas un priecīgas dabas. Viņai veikla, bagāta un viegli plūstoša valoda. Viņa arī liela dziedātāja.
No tēva esmu mantojis savu intelektu, prātu. Tēvs bij liels lasītājs, liels grāmatu draugs. Manas mīļākās rotaļas agrā bērnībā bij pavasaros svilpes griezt un stabules maukt. Mīlēju arī noiet noriņā, sakurt uguni un sēdēt pie ugunskura. Tādas rotaļas, kur bij vajadzīgs fizisks spēks un veiklums, es labprāt nemīlēju, tā piem. netikās man akmeņus mētāt, ar lingu sviest u. t. t.
Rotaļājoties es labprāt mīlēju savrupību un vientulību.
Vēlākos gados, kad biju jau paaudzies, tāpat agrā jaunībā mans lielākais prieks bij dziedāt. Dziedāju gan viens (lopus ganīdams), gan kopā ar citiem.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Mazajam Kārlim patīk arī uzturēties tēva Jāņa smēdē un skatīties nokaitētas dzelzs tapšanā par nepieciešamo lietu. Diemžēl, kad Kārlim ir vien astoņi gadi, tēvs aiziet mūžībā un visa ģimenes apgāde nu gulstas uz mātes Edes pleciem. Turpmāk ar Kārli nodarbojas māte, kura aktīvi apmeklē gan brāļu draudzi, gan luterāņu dievnamu, iemācot dēlam gan dziesmas, gan lasīt. Turklāt ved uz papildu lasīšanas nodarbībām pie mācītāja Johana Heinriha Gulekes pērmindera mājās Baruckās.

Skolas gaitas viņš uzsāk Veļķu pagastskolā (1887–1890), bet pēcāk pāriet mācīties uz Vecpiebalgas draudzes skolu (~1890–1895). Šajā laikā kopā ar Skalbi skolā mācījušies arī grāmatizdevējs Jānis Roze, rakstnieks Augusts Bračs, diplomāts Hermanis Albats, advokāts Antons Ozols, literatūras kritiķis un tulkotājs Jānis Bērziņš-Ziemelis.

Atmiņās Kārlis Skalbe rakstījis, ka no skolas priekšmetiem visvairāk patikušas reliģijas stundas, ģeogrāfija, vēsture un latviešu lasīšana, bet pavisam nav patikusi rēķināšana. Tomēr skolas gadus viņš atceras nelabprāt:

“Par skolu vispār varu teikt, ka tur man ne visai patika. Daži gan saka, ka par skolu viņiem esot labas atmiņas un tie vēlreiz vēlētos skolā iet, bet es to nevaru teikt. Man pat sapņi par skolu ir nepatīkami un mocoši. Skolā jutos nebrīvs un nospiests. Kad mani izsauca pie tāfeles vaj katedra atbildēm, man uznāca pilnīgs sastingums. Man pat likās, ka es runāju kādā man svešā balsī. Jā, vispār par skolu man nav patīkamu atmiņu. Te ir tikai nedaudzi izņēmuma gadījumi un brīži. Tā piem. man patikās vakarā, kad nodzēsa ugunis un kad guļamajā istabā kāds sāka stāstīt pasaku. Patikās man arī pēdējās dienas pirms skolas slēgšanas uz svētkiem. Tad uzdevumus neprasīja, bet skolotājs vaj citi skolēni kaut ko lasīja priekšā.

Atceros, ka arī es pats tiku lasījis skaļā balsī un ar lielu prieku. Vēl kā patīkamu momentu no skolas laika varu atzīmēt – pirmās grāmatas dabūšanu no skolas bibliotēkas. Grāmata bij: “Mazais mūks un Kalifs Stārks”. Par grāmatu biju ļoti priecīgs. Man likās, ka Mazais mūks zīmējas uz mani, ka tā ir grāmata taisni priekš manis. Tikai šādu patīkamu brītiņu skolas dzīvē nebij daudz.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Vecpiebalgas draudzes skolas vadītājs Jānis Sliede, kurš vēlāk apprecēsies ar Kronvalda Ata meitu Mildu, pamana Kārlī literārās dotības un nereti lasa viņa domrakstus visai klasei priekšā. Šajā laikā top arī pirmie literārie darbi. Daiļradīšanas iedvesmas avoti ir gan daba, gan vienatne, gan arī skolas lasāmās grāmatas un tautas romances, kā arī Ausekļa, Edvarda Zvārguļa-Treimaņa, Vensku Edvarda dzejas un Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”.

“Pirmo dzejoli uzrakstīju 12 gadus vecs. Bij kluss, skaists vakars. Tāluma kaut kur bij dzirdama ratu rīboņa, kuŗa harmoniski un skaisti atbalsojās vakara klusumā. Man viss tas ļoti patika un taču pār mani, laikam, nāca kāda jūsma. Es uzrakstīju pantiņu, kurš iesākās šādi:

“Jau kurmis alā ierāpo,
Un rati mājā ieripo.”
Pēc tam šad tad tiku rakstījis pa dzejiņai uz bērza tasēm. Atceros arī, ka reiz gulēju uz noras un rakstīju pasaku. Bij gaiša, saulaina diena, un daba vispār bij ļoti gaiša un priecīga noskaņa. Arī man bij ļoti labi ap dūšu, es sadabūju burtnīcu un sāku rakstīt savu pasaku.” (Skalbe, Kārlis. Mākslinieka tapšana un izveidošanās. Ritums, Nr. 2, 1923, 1. febr.)

Vasaras brīvlaikos Kārlis Skalbe strādā par ganu. Šis darbs viņam patīk daudz labāk nekā mācības skolā, jo var būt pats ar sevi, domāt, fantazēt un rakstīt. Tomēr paškritika ir pārāk liela un skolas laikā sarakstītie darbi tiek sadedzināti smēdē.

Pēc skolas beigšanas viņš strādā gadījuma darbus – par puisi pie saimniekiem, par vēršu dzinēju un kolportieri pie grāmattirgotāja Jāņa Ozola Cēsīs.

“Mans veikals nebija visai ienesīgs, jo man tik briesmīgi gribējās, lai pērk derīgas grāmatas, ka es nolaidu visu peļņas tiesu, ja kāds kaulējās, kā ieradis ar apkārtstaigājošiem paunu žīdiem. Un man pašam bija dienas, kad iekritu kā bezdibenī un nezināju, vai rīts vai vakars, – tik sēdēju un lasīju grāmatas, kamēr biju izlasījis visu, kas manā nastā bija interesants un pievilcīgs.” (Skalbe, Kārlis. Kārlis Skalbe stāsta.... Sast. Ilze Skalbe-Legzdiņa. Bromma: Atvase, 1979, 18. lpp.)

1896. gada 3. jūlijā laikrakstā “Balss” ar pseidonīmu Austris parādās pirmie Kārļa Skalbes dzejoļi “Sapnis” un “Kādai sirdij”.

Sapnis

Man prātā stāv kāds sapnis briesmīgs, baigs:
Kad dzīve bij man jauka paleja,
Kad tikai smaidos spīdēja man vaigs,
Kad tikai priekos acis mirdzēja...

Es cieši gulēju... Pie manām kājām
Ar vaigu sēri laipnu māte sēdēja
Un klusu lūgšanu par mani skaitīja.
Tad viņa ņēma mani, un mēs gājām...
Kur saule spīdēja, kur auga puķes košas,
Kur dzirdamas bij putnu dziesmas mošas,
Kur debess bija zila – mani laida kājām.
Bet tur, kur vētra drūmi šņāca,
Kur viļņi, bangas šausmi krāca,
Kur debess bija slēpta mākoņos,
Kur puķu vietā čūskas minas
Un šņācot mums ap kājām tinas,
Kur uguns liesmas brakšķēdamas dedza,
Tur nesa mani un ar savu miesu sedza.
Tad viņa izdzisa kā ēnā saules stars,
Ar vaigu sēri laimē smaidot
Un klusu lūgšanu par mani skaitot...
Un ilgi, sirdij drebot sāpēs,
Pie mātes dārgā līķa stāvēju...

Man bija viss... un remdēt varēju es laimes slāpes...
Viss, viss, caur viņu viss...
Man visi sauca, lai es baudot,
Bet paliku es, sāpēs stāvot, raudot...
Tad ātri cēlos... še es mokās smaku,
Un mātes līķi apakš ziediem raku...
Vēl reizi skūpstīju es viņas lūpas bālās,
Kā kuģis, dodoties uz jūras tālās.
Tad projām devos tur, kur vētra baida.
Kur ēna, čūskas, liesmas gaida...

Vēl izsapņots šis sapnis nava vis...
Vēl mokos es... pa kājām čūskas minas
Un šņācot man ap galvu, krūtīm tinas...
Un liesmas degošās jo karstākas vēl ceļas,
Vēl viļņi krācot pār’ pār galvu veļas... (Kārlis Skalbe)

Tajā pašā gadā iespiesti vēl daži Skalbes dzejoli (“Liekulim”, “Par vēlu viss!” u. c).

2. RAKSTVEŽA PALĪGS UN SKOLOTĀJS. RAUNA, ĒRGĻI (1898–1904)

1898. gadā par paša līdzekļiem iznāk pirmais dzejojums grāmatā “Pie jūras”. Kārlis Skalbe sāk strādāt Raunā par pagasta rakstveža Eglīša palīgu, pagūstot piedalīties arī vietējā teātra sarīkojumos. Tomēr pēc pusotra gada darbu Raunā viņš pamet, jo sastrīdas ar Eglīti darba apstākļu – nepietiekamas pārtikas dēļ. Vasarā viņš atkal strādā par kolportieri, bet rudenī viņš turpina rakstveža palīga darbu Ērgļos, kur strādā pie dzejnieka Pētera Blaua. Šeit viņš nokļūst intelektuālā vidē – pagastmājā un skolā pieejamas grāmatas, un Skalbe aizraujas ar Tolstoju, Čehovu, Mopasānu, uzdrīkstoties pat aizrakstīt izcilajiem krievu rakstniekiem Tolstojam, Gorkijam un Čehovam.

“Kādu nedēļu pēc tam kājām ieradās pie manis Ērgļos nākamais palīgs Skalbe; maigs līdz kautrībai naivs, lauku saulē drusku applucis, likās, izlaidīgs jauneklis savas mātes pavadībā. Viņa māte, pamaza auguma, ļoti mīļa, rosīga un runīga māmiņa, bij visai laimīga un priecīga, ka dēls atradis Ērgļos pie manis vietu, lai gan nevarēju šim viņas priekam atrast nekāda dibināta iemesla, jo no rakstveža karjeras neturēju lielas lietas un algu palīgam, kurš bij jāalgo pašam, varēju maksāt tikai 5–8 rbļ. mēnesī, pie visa brīva (pats pelnīju tajā laikā ap 30 rbļ. mēnesī). Tā Skalbe sāka dzīvot pie manis; bij kluss un atturīgs un uzcītīgi strādāja kancelejas darbus, kuros jau bij ievingrinājies, Raunā dzīvodams. Viņam bij oriģinels, slaidiem un gracioziem izlaidumiem rotāts, bet glīts un labi lasāms rokraksts. [..]

Lai gan mūsu attiecības bij labas, tomēr varēja pamanīt, ka sausais formālais kancelejas darbs Skalbi neapmierināja. Bija brīži, sevišķi pavasaros, kad varēja novērot Skalbi, aizmirsušu iesākto priekšā stāvošo dienas darbu, sēdām rokā atspiestu galvu un ilgu pilnu skatu raugāmies pa logu laukā, debess tālēs.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 25., 26. lpp.)

Ērgļos Skalbe iepazīstas ar Rūdolfu Blaumani, kurš tur bieži apciemo gan savu brāli Arvīdu Blaumani, gan Pēteri Blauu. Blaumanis kļūst arī par tādu kā Kārļa Skalbes literāro skolotāju, ievietodams viņa dzeju laikrakstos “Dienas Lapa”, “Pēterburgas Avīzes”, kur pats tolaik strādāja, un norādot uz stila u. tml. trūkumiem.

“Rūd. Blaumanis visai simpatizēja Skalbem un, kā jau viņš bij paradis ar apdāvinātiem jaunekļiem apieties, centās Skalbi izveidot pēc sava prāta. Tā šad un tad starp viņirem izcēlās strīds par dažādām sabiedriskās dzīves parādībām, revolūciju un sociālismu, no kura revolucionārām tendencēm Rūd. Blaumanis centās Skalbi atrunāt. Tomēr man likās, ka tāda, varētu teikt, drusku uzmācīga simpātija no Blaumaņa puses Skalbi drīzāk viņam attālināja, nekā tuvināja. Literāriskā ziņā šajā laikā Blaumanis, bez šaubām, varēja Skalbi iespaidot, un Skalbe daudz ko no Blaumaņa mantot.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 28. lpp.)

1900. gadā viņš rakstveža palīga darba gaitas beidz. 1901. gadā Kārlis Skalbe pašmācības ceļā sagatavojas un Jēkabpilī noliek eksāmenus, iegūstot tautskolotāja tiesības. Rudenī viņš uzsāk darbu kā otrais skolotājs Ērgļu pagastskolā, kuru vada Rūdolfa Blaumaņa brālis. Līdztekus šim darbam, 1902., 1903. gada pavasara ceturksnī, viņš strādā arī Raunas draudzes skolā par otro skolotāju pie Augusta Brača.

“[..] sava maigā rakstura labad viņš pie skolniekiem ieguva lielu piekrišanu un mīlestību, bet dažus vecu laiku ļaudis dzirdēja izsakāmies, ka Skalbe bērnus mācot bezdievībā un tos palaižot.” (Blaus, Pēteris. Skalbe Ērgļos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929,. 28. lpp.)

Šajā laikā notiek arī tuvāka iepazīšanās arī ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku. Savukārt 1903. gada jūlija beigās Rīgas garīgā semināra “Pērkoņa koris” rīkotajos zaļumsvētkos Ērgļos Kārlis Skalbe iepazīstas ar nākamo sievu Lizeti Erdmani, ar kuru uzsāk sirsnīgu saraksti. Tuvāka iepazīšanās notiek Rīgā, kur Skalbe reizēm ierodas. Abu draudzība drīz vien pāraug mīlestības jūtās.

Ērgļu un Raunas posmā iznāk dzejoļu krājums “Cietumnieka sapņi” (1902) un pirmā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), kas “rakstīta Zeltlīzītei” – Lizetei Erdmanei. 1904. gada rudenī iznāk trešā grāmata – dzejoļu krājums "Kad ābeles zied".

Grozdonas un Biržu apkārtnē sāk darboties nelegāls pulciņš "Trubadūri Vidzemē", kurā iesaistās arī Kārlis Skalbe. Pulciņa biedrus apvieno vēršanās pret monarhiju, birokrātismu un arī reliģiju. Skalbe nav aģitators, tomēr viņa nepiesardzīgā valoda un strauji augošā popularitāte nepaliek apslēpta vadībai. Kādu dienu ceļā uz Vecpiebalgu tiek nozaudētas proklamācijas, kas izkritušas no ratiem, un Kārli Skalbi kā politiski neuzticamu 1904. gadā atlaiž no skolotāja darba. Viņš uzturas pie draugiem – Rīgā pie Ata Ķeniņa, Jūrmalā pie Raiņa, Koknesē Atradzes vasarnīcā kopā ar Antonu Austriņu pie Jāņa Akuratera un Kārļa Krūzas, pēcāk – Dundagā Ģipkas skolā, kur Austriņš strādā par skolotāju. Ģipkas skolā viņš nejūtas labi, tāpēc gada beigās dodas atpakaļ uz Rīgu. Tur viņš īsu brīdi strādā laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā.

3. REVOLŪCIJA. EMIGRĀCIJA. APCIETINĀJUMS (1905–1913)

1905. gads iesākas ar revolūciju un Kārlis Skalbe arī ir revolucionāru aktīvā. 13. janvārī no gājiena uz demonstrāciju un iespējamiem ievainojumiem pasargā Lizetes apciemojums no laukiem. Savukārt draugu Antonu Austriņu demonstrācijā smagi ievaino. Revolūcija un tai sekojošie aresti atstāj uz viņu lielu iespaidu.

Februārī pēc Rūdolfa Blaumaņa ierosmes Rīgas Latviešu biedrībā tiek sarīkots Kārļa Skalbes vakars.

Tikmēr draudzība ar Lizeti Erdmani kļūst aizvien nopietnāka un abi domā par salaulāšanos. Tomēr līdz laulībām vēl jānogaida. Abi dzīvo šķirti. Kārlis Skalbe uzturas Koknesē, Cēsīs, Rīgā un pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa viņa mājās “Leukādijās”. Lizete Seces Birzniekos, aizbrauc uz Tērbatu nokārtot mājskolotājas eksāmenu.

Kārlis Skalbe – Lizetei Erdmanei, Koknesē, 1905. gada 3. martā

“Mīļo draudziņ!
[..] Kā tev iet, manu Zīlīt? Es zinu Tavas domas: “Var būt, ka tā nemaz nav mīlestība, var būt, ka tā ir tikai kaislība”... Tu varbūt esi nodomājusi no manis atsacīties, man nerakstīt, bet man tik dzīvi skan ausīs Tava balss: “Pagaidi, es nolikšu eksāmenu, tad es būšu Tev pavisam cita sieva.” Vai Tu vēl atmini, kad man to teici, rudeņa vakarā šķiroties uz ielas? Pa platformu staigājot, es redzu, ka pienāk vilciens un Tu stāvi uz vagona kāpšļiem, ar pelēku cepuri galvā. Katra vieta man atgādina Tevi. Mana atmiņa visur atrod zīmes no Tevis.

Nezinu, kur palikšu. Man nav it nekādu saišu ar dzīvi: viss man ir kļuvis svešs un vienaldzīgs. Tu zini, ka es svārstos nenoteiktības šaubās: brīžiem domāju braukt un palikt pie Tevis, tad man ienāk prātā, ka nevarēšu tur palikt, ka tur nebūs diviem vietas. Tad domāju palikt līdz aprīlim Rīgā, tad – braukt uz Dvinsku, tad uz Somiju, Krimu. Ar domām nevaru tikt ne pie kāda prātīga sprieduma, un nav arī vērts: nāk iedomu vilnis un aizsviež tālu pāri visiem prātīgiem nodomiem. Kad es varētu disciplinēties un palikt par krietnu un prātīgu cilvēku! Es zinu, ka Tu necienī manas bērnišķīgās, subjektīvās dvēseles. Vai ir tāds cilvēks, kam viņa vajadzīga, šī slinkā, palaidnīgā dvēsele, kura nekur nevar atrast mājas? Un kad Tu zinātu, par kādu Mesiju mani tur Ērgļos? Es atvedīšot sociālistus un tad iešot ar sarkanu flangu uz muižu. Dienestnieces runājot: lai Dieviņš palīdzot tam Skalbem, var būt, ka viņām ar tad vairs nebūšot tās nastas jānes. Piebalgā miertiesnesis ar bailēm gaidot manu atnākšanu. Žēl, ka viņiem jāviļas.” (Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2001, 318.–319. lpp.)

1905. gada 10. novembrī darbu sāk tautskolotāju kongress Rīgā. Kārlis Skalbe ir skolotāju centrālbiroja loceklis. Viņš uzstājas ar runu, kurā aktualizē domu par Latvijas autonomiju.

Gada beigās Kārlis Skalbe nodibina un rediģē žurnālu "Kāvi", kurā lasāmi ne tikai literāri darbi, bet arī asi pret carisko patvaldību vērsti raksti. Žurnāls tika slēgts un pret Kārli Skalbi tika ierosināta prāva.

1906. gada sākumā Skalbe ir spiests emigrēt. Viņš sākotnēji dodas uz Pēterburgu, tad caurbraucot uz Stokholmu, Kopenhāgenu, Berlīni un visbeidzot Cīrihi, kur iepazīstas ar vienu no Latvijas autonomijas idejas propagandētājiem, vēlāko Latvijas diplomātu un iekšlietu ministru Miķeli Valteru. Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis atzīmējis: “Varbūt nemaz nav pārspīlēts Pāvila Rozīša uzskats, ka “1905. gadā Skalbe ir to revolucionāru rindās, kuri jau toreiz sapņoja par patstāvīgu Latvijas valsti.” Šāds sapnis, vienalga, klusinātāks vai skaidrāk jaušams, ir Skalbes viens no ilgu pasaules mērķiem jau tad, kad par to domā tikai vēl nedaudzi.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 5. lpp.)

Lizete paliek Rīgā, jo jāpabeidz izdot Skalbes rediģētais žurnāla “Kāvi” otrais numurs. Pavasarī arī viņa ierodas pie Kārļa Skalbes Cīrihē.

Tomēr dzīve Skalbem Cīrihē kļūst nepanesama gan emocionāli, gan finansiāli, un jau maija sākumā – viņš kopā ar Lizeti caur Austriju, Ungāriju, Poliju – ierodas atpakaļ Rīgā, lai arī joprojām valda terors un daudzi aktīvākie revolūcijas dalībnieki tiek apcietināti vai nošauti. Pāris mēnešus viņš atkal uzturas pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa. Jūnijā Kārļa Skalbes vadībā iznāk daiļdarbu unrakstu krājums “Ziemas naktis”, kas ir tiešs žurnāla “Kāvi” turpinājums, kā arī kopā ar astoņiem citiem dzejniekiem – Kārli Štrālu, Kārli Krūzu, Augustu Baltpurviņu, Eduardu Cālīti, Kārli Jēkabsonu, Zemgaliešu Birutu, Jāni Akurateru un Jāni Jaunsudrabiņu – paraksta neatkarīgās mākslas deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi” žurnālā “Dzelme”.

Nodzīvojis divus mēnešus pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa, Skalbe apmetas pie māsas vīra Reinholda Medņa Valkas apriņķa Abula skolā, kur drīz vien kāds viņu denuncējis un viņš tiek apcietināts. “[..] uzpērkot policistu, viņš tiek atbrīvots, taču joprojām skaitās policijas meklēta persona.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 5. lpp.) Līdz ar to nākas atkal emigrēt. Šoreiz uz Somiju, kur viņš kopā ar Lizeti uzturas vairāk kā gadu. Ziemu nodzīvojot Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos. Tomēr arī Somijā nav droši un viņš dodas tālāk, uz Norvēģiju, Oslo. Lizete darba dēļ paliek vēl Helsinkos, taču 1908. gada janvārī dodas pie viņa un uzsāk darbu Glodta cigāru fabrikā. Norvēģijas posmā Skalbe plašāk iepazīst cittautu literatūru, pasakas, pārlasa latvju dainas. Norvēģijas posms ilgst līdz 1909. gada oktobrim, kad viņš atkal atgriežas Rīgā. Kārlis kopā ar Lizeti apmetas uz dzīvi Torņakalnā.

Pa emigrācijas gadiem iznāk dzejoļu krājumi "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā" (1907), "Emigranta dziesmas" (1909) un pasaku un tēlojumu krājumu "Ezerieša meita" (1907).

1910. gada pavasarī Kārlis Skalbe salaulājas ar Lizeti Erdmani Jāņa baznīcā, Rīgā. Kad atkal notiek politiski neuzticamo vajāšana, Kārlis aizbrauc uz laukiem pie bērnības drauga Avena, Cirstu skolā. Rīgā paliek gaidībās esošā sieva Lizete.

1910. gada 23. jūnijā piedzimst dēls Jānis Viesturs (saukts par Ģigi) un Kārlis Skalbe atgriežas Rīgā un ar ģimeni apmetas mecenāta Augusta Dombrovska Burtnieku namā Vecmīlgrāvī, kur tobrīd dzīvo arī Jānis Jaunsudrabiņš, Krišjānis Barons, Jānis Akuraters.

Viņš uzsāk darbu laikrakstā “Rīta Vēstnesis”, bet, kad no turienes tiek atbrīvots, piesakās par latviešu valodas skolotāju Société Polyglotte kursos. Diemžēl administrācija, ievākdama ziņas par kandidātu, atrod žurnāla “Kāvi” meklēto redaktoru, un 1911. gada 15. decembrī Pēterburgas tiesu palāta Rīgas apgabaltiesā piespriež viņam gadu un 8 mēnešus garu apcietinājumu, sodu izciešot Rīgas Termiņcietumā.

Kārlis Skalbe – Lizetei Skalbei, 1912. gada 7. februārī

Mīļā Zete!
[..] Ko dara Ģiģis? Es vienmēr tā gribētu jautāt, ja tikai Tev būtu ko atbildēt. Man tas puika laikam ir ļoti mīļš. Un Tu jau vari man pāra vārdos atrakstīt. Tos piecus rubļus šinī mēnesī man vairs neiemaksā, bet nopērc par viņiem kaut ko priekš Ģiģa: cepuri, zābaciņus, svārkus vai citu ko, lai viņš var visur iet un uzstāties “kā labi audzināts jauns cilvēks.” (Avots: Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 4. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2005, 63. lpp.)

Vecmīgrāvaja Burtnieku nama iedzīvotājs, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš par ieslodzījumu laiku atminas: “Posmā, kamēr ģimenes galva bija prom, jaunajai kundzei ar Jāni nebija viegli. Mēs, pārējie pils iedzīvotāji, kaut cik piepalīdzējām tikt galā gan ar mājas darbiem, gan ar produktu piegādi, līdz tad ieradās viņas jaunākā māsa un pēc pāris nedēļām arī māte, gan tikai uz pāris nedēļām. Nu gāja citādi pavisam gludi, tikai kad sāka runāt par bērna kristīšanu, mātes un meitas starpā nebija īstas saskaņas. Ģiģis vēl bij visai mazs, tāpēc Zete un arī es, kā sarunātais krusttēvs, gribējām gaidīt, kamēr pārnāk tēvs. Beidzot vecā kundze arī piekāpās, un mēs jau klusām priecājamies, viņu tik viegli pieveikuši. Te kādā vakarā, ar mazo Ģiģi ilgāk laukā pabijusi, mamma Zetei īsi paziņoja, ka viss jau kārtībā. – Viņa bija bērnu aiznesusi pie mācītāja, pati paturējusi uz rokām un divu liecinieku klātbūtnē likusi nokristīt.

Kristītais vārds mūsu Ģiģim tagad gan bija Jānis, bet mēs viņu joprojām saucām par Ģiģi. Un es vēl šodien neesmu skaidrībā, vai viņš man īsts krustdēls vai tikai padēls. Jo pie kristīšanas neesmu viņu turējis, kā visus citus kristabērnus.” (Jaunsudrabiņš, Jānis. Atspīdumi. Skalbe, Kārlis. Rakst. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 21.–22. lpp.)

Atrodoties ieslodzījumā, 1912. gada 23. martā Kārļa un Lizetes ģimenē piedzimst otrs bērns – meita Ilze Marta. Kārli Skalbi atbrīvo 1913. gada februārī.

Lizete Skalbe – Kārlim Skalbem, 1912. gada 16. martā

Mīļais Kārli!
Mums abām iet ļoti labi. Ģiģis bij briesmīgs nemiernieks, bet Ģiģa māsa, liekas, būs toties mierīgāka. Viņa ir maziņa un resna. Bij tikpat smaga kā Ģiģis, bet izskatās daudz mazāka, mazām, mazām kājiņām un domāju, – viņš sauks to par lelli. (Avots: Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 4. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Elpa, 2005, 71. lpp.)

Pasaku ķēniņš

Pils un būda mirdzēt sāk –
Ciemā pasakķēniņš nāk.
Kalējs ceļa malā kaļ,
Kaķīts dzirnaviņas maļ.
Puķīte no zemes lied
Raudzīties, kas tur tā iet,
Gaismas tālas pavadīts.
Līči, āres ziedēt sāk –
Pasakķēniņš ciemā nāk.

(Antons Austriņš)

Cietumā viņš daudz lasa, strādā un tulko – Turgeņevu, Hamsunu, Vaildu, kārto Latvju dainu izlasi un saraksta pasakas – “Mūžīgais students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Sarkangalvīte”, “Kaķīša dzirnaviņas”, “Jūras vārava”, kas iekļautas krājumā “Ziemas pasakas” (1913).

4. CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI. PIRMAIS PASAULES UN NEATKARĪBAS KARŠ (1914–1919)


1914. gada vasaru ar ģimeni viņš pavada Smārdē. Rudens atnāk ar Pirmā pasaules kara vēstīm. Viņš kļūst par laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” korespondentu Polijā. Viņš publicē īsus tēlojumus par kara notikumiem un sastaptajiem karavīriem. Tēlojumi tiek apkopoti krājumā “Kara gleznas”.

“Būtībā tieši ar šiem tēlojumiem – īsiem laikmeta pārdomu uzzibsnījumiem – sākas tā Skalbes intīmi personiskā, izteikti sirsnīgā un vienlaikus patriotisko pārdomu un nākotnes cerību caurstrāvotā vēstījuma maniere, kas pēc dažiem gadiem spoži uzplaukst Latvijas valstiskuma gribas un pārliecības, neizbēgamības apliecinājuma grāmatā “Mazās piezīmes”.” (Vecgrāvis, Viesturs. Salaulāties ar Latviju jeb Kārļa Skalbes ceļš uz Latvijas valsti. Skalbe, Kārlis. Runas un raksti. Sast. Viesturs Vecgrāvis. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 6.–7. lpp.)

1915. gadā Kārlis Skalbe pārceļas uz Valku, kur sāk strādāt laikrakstā “Līdums”. Viņš runā bēgļu sapulcēs, lai uzturētu nacionālo garu – par tautasdziesmām un pasakām, pulcē ap sevi rakstniekus. Vēlāk uz Valku pārceļas arī dzīvesbiedre ar bērniem.

“Ieradās Antons Austriņš, Akurāters, Edvarts Virza, vēlāk Pāvils Rozīts. Vakarus pavadījām kopā. Katru piektdienas vakaru aicinājām pie sevis arī paziņas un draugus. Tie bija piektvakari, kuŗos lasījām dzejas, muzicējām, triecām pie tējas un ceptiem kartupeļiem un bezgala daudz dziedājām. Skalbe šais vakaros bija visdzīvākā un siltākā dvēsele. Viņam nekad netrūka valdzinošu sarunu. Varēja apbrīnot viņa intuīciju politisko notikumu novērtēšanā.” (Erss, Ādolfs. Skalbe Valkā. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 85.–86. lpp.)

Kara un arī citu apstākļu dēļ viņam bieži jāmaina dzīves un darba vietas. Novembrī Skalbi aicina uz Pēterburgu piedalīties Bēgļu apgādāšanas komitejas sēdē, kur jāapspriež rakstnieku pabalstīšana. Savukārt 1915. gada decembrī, Latviešu kultūras biroja uzaicināts, Kārlis Skalbe aizbrauc uz Maskavu, vadīt šī biroja mākslas nodaļu. Maskavas perioda lielākais veikums ir latviešu mākslinieku darbu pirmās izstādes sarīkošana Maskavā. Līdztekus viņš rediģē žurnālu “Varavīksne”.

1916. gada maijā Skalbe atgriežas pie ģimenes Valkā, kur Lizete strādā Bēgļu apgādāšanas birojā Valkā. Viņš saslimts ar smagu, tīfam līdzīgu slimību un kādu laiku noguļ slimnīcā. Savukārt vasaru pavada Valmierā pie Jāņa Lapiņa, aizbraukdamas arī uz Burtniekiem un Ainažiem. Rudenī Skalbe ir Rīgā, kur strādā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, sastāda antoloģiju “Kara dziesmas” un rakstu krājumu “Latviešu strēlnieks”. Gada nogalē viņu iesauc latviešu strēlnieku rindās. Skalbe kaujās nepiedalās, bet strādā kancelejas darbu.

Edvarts Virza atminas: “Beidzot pienāca laiks, kad arī Skalbem bij jātērpjas zaldāta drēbēs un viņu ieskaitīja otrās šķiras strēlnieku vezumniekos. Viņam bij milzīgi zābaki un zaldāta šinelis un ādas josta ap vidu. Zaldāts viņš bij, bet viņam nebij viņa apmācības, un tas radīja brīžam daudzus sarežģījumus. Šinī laikmetā viņš dzīvoja Ģetrūdes ielā, Pīpiņa mājā, kopā ar Akurāteri. [..]
Šajā dzīvoklī gāja ļoti omulīga dzīve, kura norisinājās visvairāk ķēķī. Liels speķa cienītājs būdams, Skalbe še viņu čurkstināja cauriem vakariem uz pannas. Še tika runāts par daždažādām Latvijas lietām un gaišā paredzēšanā atvērās viss tas, kas ar Latviju vēlāk notika. [..]”

Pēc dažiem piedzīvojumiem mēs nonācām pozīcijās un še notikās atgadījums, kas rādīja, ka Skalbe, neskatoties uz visu savu lirisko raksturu, bij diezgan aukstasinīgs. Mēs gājām ciešā pulkā pa pozīciju ceļu un pie apvārkšņa aiz meža skaidri bij saredzams vācu izlūkošanas balons. Drīz vien abās pusēs ceļam ap mums sāka krist vācu granātas. Akurāters, kas savā dzejā bij daudz kareivīgāks par Skalbi, milzīgi noskaitās, ka viņam kāds tuvojas, un, gribēdams viens pats glābties, skriešus devās uz priekšu. Mēs ar Skalbi lēni palikām nopakaļus, jo viņš necik ātri nevarēja paiet ar saviem milzīgajiem zaldātu zābakiem. “Eidiņ, iesim reizē, tu jau redzi, ka esmu tāds paresns un man ir gŗūti,” sacīja viņš. Saķērušies elkonēm mēs visā lēnumā izgājām no ienaidnieka uguns.” (Virza, Edvarts. Skalbe strēlnieku pulkos. Kārlis Skalbe 1879–1929. Svētku raksti. Rīga: Latvju Kultūra, 1929, 49.–51. lpp.)

1917. gada vasarā Rīgā Kārlis Skalbe vada žurnālu “Laiks”, bet pēc Rīgas krišanas viņš atgriezās Valkā. Tur kopā ar Arturu Kroderu viņš vada un rediģē žurnālu “Jaunā Latvija”.

1917. gada vasaras beigās Kārlis Skalbe ir Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis. Kādā no sēdēm viņš uzstājas par neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu. No šīs domas viņš nav atkāpies jau kopš 1905. gada. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes uzdevumā viņš novembrī uzraksta uzsaukumu “Visiem latviešiem”, kas tiek izplatīts 35 000 eksemplāros.

Fragments no uzsaukuma:

“Latvieši!
Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidat vairs citas atlaišanas. Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem. Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā to, kura tagad iet bojā.
Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!” (Skalbe. Kārlis. Kārlis Skalbe stāsta.... Sast. Ilze Skalbe-Legzdiņa. Bromma: Atvase, 1979, 57. lpp.)

1918. gadā par īpašu notikumu kļūst Kārļa Skalbes patriotiskā dzejoļu krājuma “Daugavas viļņi” iznākšana. Novembra sākumā Kārlis Skalbe no Valkas ierodas Rīgā un apmetas uz dzīvi Ermaņa Pīpiņa namā Ģertrūdes ielā. Ceļš uz Latvijas neatkarību norisinās strauji. Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks apvienojas un izveido Tautas padomi, kurā kā nacionāldemokrātu partijas pārstāvi ievēl Skalbi. 18. novembrī Latvijas Tautas padome pasludina jaunu valsti – Latvijas Republiku. Vakarā pie Kārļa Skalbes dzīvoklī norisinās mazas svinības.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, Pētera Stučkas valdībai ienākot Rīgā, Skalbe kā Tautas Padomes loceklis ar Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību dodas uz Liepāju. Savukārt Lizete Skalbe paliek ar bērniem un strādā Preses birojā. Liepājā Kārlis Skalbe tiek deleģēts risināt sarunas ar Andrievu Niedru.

Tēlojumi par šo periodu iznāk grāmatās “Kurzemē” (1919), “Pa dzimtenes ceļiem” (1920) un “Mazās piezīmes” (1920).

“Ceļš uz Latvijas neatkarību bija grūts, un cīņa ārkārtīgi smaga. Bet par Skalbi jāsaka, ka viņš šo cīņu it kā par savu vienīgo dzīves saturu uzstādījis. Jo kritiskāks bijis Latvijas stāvoklis, jo drošāk skanējuši viņa sirsnīgie un atklātie vārdi. Kad pag. gada rudenī proklamēja Latvijas neatkarību, es visas tās lielās dienas redzēju Skalbi staigājam ar prieka staru sejā.” (Skalbe, Kārlis. Mūža raksti. 6. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: Mansards, 2013, 227. lpp.)

5. STARP VECPIEBALGU UN RĪGU. SAEIMAS DEPUTĀTS, ŽURNĀLISTS, RAKSTNIEKS (1920–1940)

1920. gadā Kārlis Skalbe tiek ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē, vēlāk Latvijas Republikas Saeimā par deputātu (1922–1925; 1931–1934). Savukārt 1930. gadā viņš tika ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītāju.

“Tie bija laiki, kad dzejnieks kļuva par latvju strēlnieku, vēlāk par saeimas deputātu. Man šķiet, abos šajos novados Skalbem sevišķus nopelnus pierakstīt nevarēs. Šaubos vai no viņa lodes ir kāds ienaidnieks kritis, un vai bez viņa līdzdalības valsts dzīve nebūtu ņēmusi to pašu virzienu. Turpretim kā Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdis, kas viņš sabija vairākus gadus no vietas, dzejnieks bija neatsverams. Te atklājās arī viens no viņa apslēptajiem talantiem, — izrādījās, ka Skalbe bija arī lielisks runātājs. Viņa sirsnīgums, gleznainā valoda, apvienota ar patīkamo balsi, iekaroja visas sirdis ar pirmajiem teikumiem. Man atmiņā preses antantes delegātu brauciens pa Lietuvu, kur iznāca viesoties pie augstām personām un dažādās organizācijās. Visur mūs sastapa ar garām apsveikumu runām, un uz visām vajadzēja mūsu priekšniekam atbildēt, katrā ziņā bez sagatavošanās. Un visur viņa īsās runas radīja sajūsmu.” (Jaunsudrabiņš, Jānis. Atspīdumi. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 25.–26. lpp.)

Līdztekus citiem amatiem un rakstniecībai 1920. gadā pāris mēnešus viņš ir laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redaktors, bet no 1920. līdz pat 1940. gadam viņš ir arī laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. Šajā laikrakstā starpkaru periodā arī visvairāk parādās viņa raksti, dzejas, pasakas, stāstiņi un atmiņu tēlojumi, ceļojumu piezīmes (1921. gadā par Itāliju, 1934. gadā par Padomju Krieviju). No 1928. līdz 1935. gadam viņš ir arī žurnāla “Piesaule” redaktors.

“Benjāmiņš savai avīzei bija ieguvis vārda burvi, mazā avīzīte auga augumā, vēlāk lasītāju skaita ziņa kļūdama par lielāko avīzi Ziemeļeiropā. Tādu avīzes izaugšanu un neparasto izplatīšanos tautā lielā mērā veicināja Kārļa Skalbes sadzīves ainas, vēlāk kara gleznas un visvēlāk – mazās piezīmes, kas aptvēra lielus un mazus jautājumus, gara kultūru un tautas nacionālās problēmas. Skalbēm šai virzienā sekoja J. Akurāters, Edvarts Virza, Jānis Jaunsudrabiņš, daudzus mazākus garus nemaz neminot, kam bija daudz dzejas, īsti labas domas, bet nebija, ja tā var teikt, Skalbes dzīves aroma, gara rotaļīguma, dvēselīgas vienkāršības. Dzejnieks mīlēja sēdēt šās avīzītes vienkāršajā redakcijā, Parka ielā Nr. 3, kur cigāru dūmos, troksnī un nervozā atmosfairā uzbūra savas miera pilnās rindas. Sākumā viņš rakstīja gludi, rindu pēc rindas, simmetriskā atstatumā, bet jo tālāk gāja, jo vairāk burti sāka lēkāt, pārspīlējumā runājot, kļuva zirga lielumā un joņoja līdzi autora domu straujumam. Lapaspusē tikai 4 vai 5 rindas, kas vienmēr optimistiski cēlās uz augšu. Skalbe nežēloja papīra un tāpat kā Blaumanis mīlēja rakstīt uz laba papīra un tikai ar tinti, reti kad ar zīmuli. Viņam sakrājās vesela kaudze aprakstītu lapu, varētu domāt – nupat iznāks paprāva brošūra, bet skaties vien – nav vairāk par 100 rindām. Pēdējos gados dzejnieks strādāja mājās, manuskriptu vienmēr laikā nogādādams spiestuvē. Viņš nekad nesteidzās, netaisīja rindas, neatšķaidīja domas daudzvārdībā, visu centrēja noteiktā virzienā. [..]

Redakcijā Skalbēm nekad nebija jāsēd. Viņš bija privilēģētais, varēja iet un nākt, kad gribēja. Bet katru dienu tomēr kārtīgi ieradās darbā. Ja darbs vēl spraigā gaitā, viņš klusi uzmeklēja tos, kas darbu jau beiguši, vai arī tērzēja ar jauniem līdzstrādniekiem, kas viņu apmeklēja. Kārlis bija pienākuma cilvēks, vienmēr gribēja darboties, apzinīgi pildīt savu uzdevumu.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds,1947, 93.–94. lpp.)

Latvijas Republikas laikā Kārlis Skalbe ar ģimeni dzīvoja gan Rīgā (Lāčplēša ielā, no 1935. gada – Mežaparkā, Mātera ielā), gan savā vasaras mājās Vecpiebalgas pagasta “Saulrietos”. Dēls Jānis Viesturs studē lauksaimniecību un sācis rakstīt recenzijas žurnālam “Sējējs”. Viņš atceras: “Ģērbās tēvs eleganti. Viņam vienmēr bija trīs četri uzvalki. Bieži mainīja kaklasaites. Tās kaklasaites, kas viņam vairs nederēja, atdeva man. Vēl tagad man dažas ir saglabājušās. Viņš staigāja getrās, valkāja hūti, vasarā žokeni vai salmu cepuri. Gāja, spieķi vicinādams, reižiem diezgan ātrā gaitā, dažreiz lēni, domādams. Ne velti viņu sauca par skaisto Skalbi. Bet mājās, kad viņš atpūtās, lasīja vai rakstīja, tad valkāja diezgan noplīsušus svārkus, pat cauriem elkoņiem, jo tajos jutās brīvi un ērti. No ēdieniem tēvam patika putni, žāvēts šķiņķis, franču sardīnes, augļi. Bieži pats gāja uz Daugavmalas tirgu. Nereti viņš arī pats šo to pagatavoja un tīri labi.” (Skalbe, Jānis. Atmiņas par tēvu. Varavīksne 1979, Rīga: Liesma, 1979, 124.–125. lpp.)

Meita Ilze Marta apprecas ar arhitektu Robertu Legzdiņu. Abu ģimenē piedzimst mazdēls Andrejs, ar kuru Kārlim Skalbem izveidojas ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības.

1929. gadā notika Skalbes vasaras mājas “Saulrieti” atklāšana. Viņš labprāt uzņem un aicina ciemiņus savās skaistajās mājās, bet pats savus draugus apciemoja maz. Dēls Jānis Viesturs Skalbe atceras: “Tēvs nebija praktiķis, tādēļ arī māja tika tāda celta. Vēlāk mājas iekšpuses izdaiļošanā daudz paveica manas māsas Ilzes vīrs. [..] Mājas atklāšanā 1929. gadā tēvs kopā ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, izdevēju Jāni Rozi, Kārli Krūzu, Ādolfu Ersu un citiem, kurus vairs neatceros, noskatījās no mājas balkona skaisto, neaizmirstamo saules rietu Alauksta ezerā, un tā pats no sevis radās nosaukums Saulrieti.” (Skalbe, Jānis. Atmiņas par tēvu. Varavīksne 1979, Rīga: Liesma, 1979, 120. lpp.)

DRAUGAM

Dzersim vēl Saulrietos, draugs,
Šņabi ar citrona mizu.
Sapņi kā palmas tur plauks.
Nevajag ārzemju vizu.

Brauksim uz Salrietiem, draugs, –
Pacels mūs pakalnu pleci.
Brīvās debesīs augs
Domas kā ozoli veci.

Brauksim uz Saulrietiem, draugs, –
Sprakstēs tur kamīnā liesmas,
Atkal iešalksies dziesmas, –
Jaunības kliedziens jauks.

“Kārlis Skalbe neizsakāmi mīlēja savu dzimto vietu Incēnus, bet ne tik daudz savus pagasta ļaudis. Kad vien bija iespējams, dzejnieks pavasaros pazudis, nevienam lēti nedevās rokā: savā lauku mājā neļāva ievilkt tālruni, sarakstīties ne ar vienu nesarakstījās, literāri arī daudz nestrādāja.

Latvijas vasaras mierīgo plūdumu mīlēdams, K. Skalbe katru dienu līdz apnikumam Vecpiebalgā izstaigāja savas bērnu dienu skujām apbirušās takas, vai augas stundas nosēdēja savā bērzu un eglīšu jaunaudzes smalcē. Jo kuplāka un biezāka tā kļuva Incēnu kalnā, jo Kārlim mīļāka. Šai jaunā mežā dzejnieks liedza nogriest pat pātagas kātu. Alkšņi alksnājā saauga un pārauga, bet tur ar cirvi nedrīkstēja rādīties arī pats Incēnu zemes saimnieks – dzejnieka dēls Jānis. Ja dažreiz kāds no saviešiem ierunājās, ka tos krūmus gan vajadzētu kādā stūrī nolīst un ietaisīt tīrumu, rakstnieks tad sadusmojies no visas tiesas. Kad 1943. g. Jāņos ciemojoties K. Skalbes Saulrietu senlaicīgā pilī neuzmanīgi biju iebildis: “Tev, Kārli, tie jaunie bērziņi tā saauguši, ka pilnīgi aizsedz izskatu uz Alaukstu, vajadzētu vai likt izdzīt stigu,” Kārlis pārsteigts paskatījās manī un dedzīgi izsaucās: “Vai tev prāts, nekad”. Tā kokus mīlēt, kā Skalbe mīlēja var tikai dabas dzejnieks un panteists. [..]

Tuvinieki zina stāstīt, ka dzejniekam diena nebijusi pilnīga, ja nepaguvis izsēdēties uz saviem meža celmiem un akmeņiem, kur vislabprātāk lasījis līdzpaņemto grāmatu vai šo to atzīmējis. Viņa uzticamākais pavadonis klejojot meža vienmēr bijis melnais Duksis, kas tā pieradis pie sava laipnā mājas kunga, ka pēdējos gados galīgi pa metis savas ganu gaitas, saņemdams no gana smagas sukas, protams, tikai tad, kad īstais žēlnieks nav bijis tuvumā. Kur bijis dzejnieks, tur Duksis.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds, 1947, 95.–96. lpp.)

Līdz 1941. gadam izdoti vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), kā arī dzejoļu krājumi "Vakara uguns" (1927), "Zāles dvaša" (1931), "Klusuma meldijas" (1941).

6. OKUPĀCIJĀ (1940–1944)


Baigajā gadā Kārlis Skalbe ar ģimeni ir spiests atstāt mājas Mežaparkā, Mātera ielā 9 un pārceļas uz Antonijas ielu 10, kur dzīvoklī mitinās kopā ar Justīni Čaksti un Zemgaļu ģimeni. Šajā laikā saasinās arī Skalbes veselība – slimība, ko ilgu laiku noklusējis – nieru tuberkuloze. Nepieciešama operācija, no kuras viņš atsakās.

Par Baigo gadu Kārļa Skalbe dzīvē zināms maz. 1940. gadā viņš tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un viņam piešķirta personālā pensija. Kāda īsti bijusi Skalbes motivācija stāties šajā organizācijā nav zināms. Šis posms rakstnieka dzīvē vēl pētāms.

Znots Roberts Legzdiņš atmiņās stāsta: “Vissmagākais pārdzīvojums bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Aizveda daudzus Skalbes labākos draugus. Dažas dienas viņš nemaz neizgāja uz ielas. Kad gribējām, lai viņš brauc līdz uz Piebalgu, nekādi nebija pierunājams. Viņš sasaiņoja savu čemodānu, to pašu lika darīt Lizetei un gaidīja, kad nāks viņa kārta. Tā tomēr nepienāca. Kaut kas to bija aizturējis, un ap Jāņiem Skalbe pārcēlās uz Piebalgu.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 66. lpp.)

Nacistu okupācijas laikā Kārlis Skalbe vadīja žurnālu “Latvju Mēnešraksts” (1942–1944). Preses nodaļa gan nebija mierā ar žurnāla latvisko garu – vajagot vairāk rakstu par vācu literatūru, taču Kārlis Skalbe palika nelokāms.

“Un te nu vietā teikt dažus vārdus par Skalbi kā redaktoru. Šai darbā man bijusi izdevība dzejnieku vērot ilgus gadus – sākumā “Kāvos”, “Ziemas naktīs” vēlāk “Jaunajā Latvijā”, “Jaunākās Ziņās” un visbeidzot “Latviju Mēnešrakstā”. Jāsaka, ka otra tik smalkjūtīga, jaunradoša un nobla redaktora latviešiem nav bijis. Skalbe vienmēr nāca ar ierosinājumiem, jaunām idejām, ko pavadīja dziļa sirsnība un garīgs atbalsts autoram. Dzejnieks tik mīļi prata katru aicināt darbā, ka viņam atteikt bija tiešām grūti. Daudzi dzejojumi un pat grāmatas radušās kā sekas no Skalbes smalkjūtīgās draudzības un redaktora takta. Anna Brigadere atzīstas, ka viņas “Spēka dēls” diezin vai būtu kādreiz pasaulē atnācis, ja Skalbe nebūtu viņu tik laipni aicinājis, līdzstrādāt krājumā “Latvju strēlnieki”. [..]

Būdams žurnāla redaktors, viņš uzturēja kontaktu ar visiem latviski domājošiem rakstniekiem, pat ar tiem, kas nekad viņam nebija bijuši tuvi domu biedri. Tā bija apbrīnojama tolerance, un tikai Skalbes garīgā autoritāte varēja nolīdzināt visas pretrunas. Skalbes māja rakstniekiem bija patīkama sapulcēšanās vieta. Kara laikā dzejnieks dzīvoja Antonijas ielā pretim Alberta ielai. [..]

Jāsaka: Kārlis Skalbe bija vēlīgs un viesmīlīgs saimnieks. Viņš gaidīja viesus, mīļi viņus saņēma. Pie viņa neviens nenāca nelaikā. Dzejnieks nolika pat steidzamu darbu, lai ar atnācēju pamatīgi izrunātos. Sevišķi priecīgs bija, ja viesis bija tuvs cilvēks, ar kuru varēja izrunāties no sirds, bez kādām aplinkām. Tādās reizēs Skalbe gribēja zināt visu, kas norit latviešu sabiedriskajās domās un ieskatos. Ja sadzirdēja ko smādējamu, negodīgu, dzejnieks iedegās dusmās, sašutumā viņa balss kļuva skaļa, ironijas pilna. Turpretim labā omā dzejnieka balss skanēja kā sudraba zvaniņš, dažreiz sajūsmināts mīlēja uzsist ar dūri uz galda. [..]

Dzejniekam bija klusa un ērta darba istaba. Viņš varēja netraucēts sēdēt mīkstā krēslā atzvēlies un pārdomāt savas dzejas tēlus, jo Lizete Skalbe un citi šīs mājas iemītnieki dzejnieka mieru rūpīgi apsargāja. Vienīgi tikai mazdēls Andris tai varēja iebrukt, kad vien tam iekrita prātā. Šim mazajam vīriņam ar vectēvu vienmēr iznāca svarīgas darīšanas, jo Andris ar saviem zīmējumiem bija kļuvis arī mākslas cilvēks. Abi bija nešķirami draugi, viens otram tā pieķērušies, ka kopā vien gribēja būt. Tiešām, stundas tiem būtu bijušas tukšas un garas, ja viens otram nepateiktu mīļa vārda, neieskatītos acīs. Dzejnieks vispār bija liels bērnu draugs, tomēr par visiem vairāk, laikam, mīlēja savu Andri.” (Bērziņš, Arturs. “Pazīstamas sejas”. 2. daļa, Detmolda: Pētera Mantnieka apgāds,1947, 91., 101.–103. lpp.)

7. PĒDĒJAIS CEĻŠ (1944–1945)

CEĻĀ

Man acis bij aklas no putekļiem,
Kas gāzās pār Vidzemes lielceļiem,
No dzimtenes projām braucot.
Man ausis bij kurlas no rēcieniem,
No auto sirēnu brēcieniem,
Kas garām skrēja mums kaucot,
Uz lielceļiem putekļus jaucot.
Bet garām skriedams man stāstīja vējš
Par tālām svešām salām.
Es aiznesu dzimtenes putekļus
Uz savas platmales malām. (Kārlis Skalbe)

1944. gada 16. augustā no Vecpiebalgas “Saulrieti” mājām sākas Kārļa Skalbes bēgļu ceļš. Tā viņam ir smaga izšķiršanās. Dzejnieks Jānis Medenis, atstājis savas degošās mājas Aiviekstē, mudina Skalbes doties ceļā, līdzi paņemot tikai pašas nepieciešamākās lietas. Vairāk kā mēnesi ģimene pavada ceļā līdz Rīgai, tālākais mērķis – Kurzeme, Ventspils.

“Tā bija viena no rudens dienām 1944. g., kad, vērojot bēgļu rindas žandarmu ķēžu pavadībā, uz Raiņa un Brīvības ielas stūra starp pārējiem pajūgiem ieraudzīju Kārli Skalbi ar sievu un meitu. Piegāju. Viņš apturēja pajūgu.

“Uz kurieni?” jautāju.
“Pats nezinu... Tā kā pie kāda drauga Kurzemē, nezinu, vai viņš tur maz ir?”
“Varbūt, ka vajadzētu kāpt laukā?” Man bija tāda sajūta, ka K. Skalbe tūlīt arī kāps.
Ka viņš šaubu un pārdomu pilns, tas bija acīmredzams. Varbūt to juta arī viņa pavadones, kas skubināja braukt tālāk.” (Reinholde, Lauma. Pēdējā tikšanās ar Kārli Skalbi. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 27. lpp.)

Ceļā līdz Ventspilij paiet divi mēneši. Nakšņošana norisinās pie paziņām, atsaucīgiem saimniekiem, mežos un pļavās, līdz pilsēta sasniegta. Skalbju ģimene izšķiras doties uz Zviedriju, Gotlandi. Lai tiktu laivā, jādodas 10 km no Ventspils, uz Vārves pagasta Grīniekiem. Tur kopā ar gleznotāju Niklāvu Strunki, profesoru Alfrēdu Vītolu, Jāni Breikšu un citiem notiek laivas gaidīšana.

“Pārbrauciens uz Vārves pagastu notika pēcpusdienā. Sameklējām norādīto vietu – Grīniekus, un tur pagalmā mudžēja pazīstami un nepazīstami, atvesti ar auto. Labākās vietas jau bija aizņemtas, un mēs ierīkojāmies tukšākā spraugā uz kūtsaugšas. Te bija daudz paziņu, arī vadība. Skalbe ar kundzi apmetās tieši uz grīdas, mēs uzrausāmies vienu stāvu augstāk. Rītā redzējām rāpjamies lejā pat no “trešā stāva”. Kūtsaugšai bija kārtīgs uzbraucamais tilts, satiksme ērta, tikai viss pārāk piebāzts ar sienu un āboliņu. [..]
Grīniekos pavadītais laiks Skalbēm bija ļoti smags. Kā viņa veselība nesabruka jau tais dienās, grūti izskaidrot. Varbūt iedarbojās ticība, ka kuru katru brīdi var nākt pārbraukšana brīvībā. Oktobris pagāja samērā labi, dienas vēl bija siltas, cerības uz laivas pienākšanu stipras. [..]
Skaistās dienās Skalbe dzīvoja lielāko tiesu ābeļdārzā pie ugunskura, kur pēc kārtas daudzi gatavoja piedevas, jo oficiālais katls pagrūti spēja apmierināt mūsu ēstgribu. Lielākā izprieca bija pankūku cepšana, kur visus pārspēja Niklāvs Strunke. Tomēr izejvielu aizvien pietrūka. Gājām tālākos sirojumos. Mēs turējāmies kopā ar Niklāvu: viņam bija “nags” un laba nojauta, kurā mājā kas dabūjams.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 101., 102., 103. lpp.)

Katru vakaru ģimene laivas gaidās dodas uz jūrmalu. Gaidīšana, izmisīga nīkšana jūras krastā ilgst vairāk kā mēnesi. Kārļa Skalbes veselība aizvien vairāk pasliktinājās – brīžam to mocīja drudzis un sāpes mugurā.

“Atgriežamies no jūrmalas, laivu nesagaidījuši. [..] Laiku pa laikam, mani ūjinādami, sauc tēvs vai māte. Es atsaucos. Es zinu, ka kaut kur melnā tumsā līdz nāvei noguris, ar savām tuvredzīgām acīm uz priekšu cīnās tēvs, baidīdamies palikt iepakaļus un nomaldīties.
Un tad viņš skaļi sauc. Kāds no mūsu ceļa vadoņiem to sadzirdējis un uzdedzis kabatas spuldzi.
Staru kūlis, balts kā piens, spiežas cauri tumsai. Es ieraugu tēvu, kurš atraujas no koka. Satvēris rokām galvu, viņš apmulsis un it kā noreibis streipuļo pretim gaismai.
Zars viņam pārskrambājis pieri virs acs.
Trīs nedēļas dzīvojam šķūnī. Katru vakaru ejam uz jūrmalu, sēžam līdz pusnaktij gan uz slapjas, gan sasalušas zemes. Laivu nesagaidījuši, atgriežamies un ielienam savā migā – sienā, kas no mūsu slapjajām drēbēm ož pēc pelējuma. Kādu rītu vīrieši, kas izgājuši pārtikas medībās, atgriezušies stāsta, ka atraduši pamestu māju.
Tur nu apmetamies. Tēvs, izstiepis rokas, ko uguns liesmas jau gandrīz skar, smaida kā bērns. Es zinu, ka šis acumirklis gandarī viņam neskaitāmas stundas pie svešiem pavardiem svešās mājās.” (Skalbe, Ilze. Kārlis Skalbe pēdējā ceļā. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 29.–30. lpp.

Tad vācu armija pavēl izvākties un jādodas 40 km tālāk, Liepājas virzienā. Jūrkalnē, Bambaļu ciema Laukgalu mājās tiek svinēta Kārļa Skalbes 65. dzimšanas diena. Sveicēju skaits ir kupls. Tobrīd laivu gaida apmēram 100 bēgļu. Sveikšana notiek lielākās un mazākās grupās. Skalbi sveikt atbraukuši pat talanta cienītāji no Ēdoles un Alsungas. Katrs centās sarūpēt kādu mazumiņu – kliņģeris, sveces, ziedi, zoss, goda karte pirmajā laivā...

11. novembra naktī beidzot ir vieta laivā. 12. novembrī ģimene nonāk Gotlandē, Foresundā, kur priekšā jau daudz bēgļu. 15. novembrī Skalbes tiek pārvesti uz Visbiju, kur jāiziet karantīna. Visbijā Skalbe uzstājas ar runu 18. novembra sarīkojumā baznīcā. Tomēr ilgi Visbijā Skalbes nevar uzturēties, jo ik dienas bēgļu skaits palielinās, tāpēc īsi pirms Ziemassvētkiem viņi nonāk nelielā ciematā Vallā, latviešu bēgļu nometnē.

Kad Vallas nometni likvidē, Skalbes atkal tiek pārvesti, šoreiz uz Visinga salas bēgļu nometni. Kārlis Skalbe pa šo laiku ir pabijis arī pāris reižu Stokholmā. Tur piedalījies Latviešu apvienības dibināšanā un ievēlēts tās padomē, apvienība vēlāk pajūk. Pēdējo reizi uz Stokholmu Kārlis Skalbe aizbrauc 23. martā. Tiek nodibināta atkal jauna – Zviedrijas latviešu biedrība, kuras padomē arīdzan tika ievēlēts. Stokholmā viņš plāno uzturēties kādu nedēļu – apskatīt pilsētu un meklēt darbu, tomēr veselība strauji pasliktinās un pienāk brīdis, kad ir pavisam slikti.

“Neviens jau skaidri neapjauta, cik nopietna Skalbes slimība. Vairāk nekā piecus gadus viņš bija ārstējies pats. Spītējis nāvei un šos gadus arī no tās pabēdzis. Un tagad viņš it kā atgriezās normālā dzīvē. Bija atradis ielas, pa kurām staigāt, kafejnīcu, kur sēdēt. Draugu atsūtītās kronas viņam šķita lielākā nauda, kādu jebkad rokā turējis. Viņš par to priecājās kā bērns, un var droši teikt, ka tā viņa pēdējās dienas Stokholmā padarīja saulainākas.” (Legzdiņš, Roberts. No Vecpiebalgas līdz Stokholmai. Skalbe, Kārlis. Raksti. 6. sējums. Sast. Lizete Skalbe. Stokholma: Daugava, 1955, 144. lpp.)

Kārlis Skalbe aiziet mūžībā 1945. gada 15. aprīlī. Pasaku ķēniņa dzīves ceļš noslēdzas Serafima slimnīcā Stokholmā.

Apraksts sagatavots no 2019. gada 31. oktobra līdz 21. novembrim rakstu sērijā par Skalbju dzimtu Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti". Informāciju sagatavoja Madara Eversone.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.