Jānis Grīns

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (268); Sastādītājs (10); Līdzautors (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (43)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsJānis Grīns
PseidonīmsĢederts Zars, Roscijs, Zeņķis, V. J. Gregri
KopsavilkumsJānis Grīns (1890-1966) - dzejnieks, stāstu un lugu rakstnieks, skolas grāmatu sastādītājs, redaktors un sava laika literatūrkritikas autoritāte. Izglītību ieguvis Biržu pagastskolā, Jēkabpils pilsētas skolā, beidzis LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Strādājis par skolotāju. Pirmās literārās publikācijas kopš 1909. gada. Darbojies laikrakstu "Latvijas Kareivis" un "Latvis" redakcija, īpaša nozīme redaktora darbam žurnālā "Daugava" (1928-1938, darbību atjaunoja trimdā Zviedrijā), laikraksta "Latvju Ziņas" redaktors (Stokholma, 1945-1950). Dzejai raksturīga romantiska ievirze, īsprozas darbos skartas modernā cilvēka problēmas, periodikā publicējis virkni recenziju par jaunāko rakstniecību un teātri. Novators bija kopā ar Valdi Grēviņu sarakstītais (ar pseidonīmu V. J. Gregri) fantastiskais dēku romāns "Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā" (1928). Kopš 1944. gada rudens dzīvoja trimdā Stokholmā. Sava laika literārās vides un literārās Rīgas un personību konturējums atklājas pēc nāves izdotajās, dēla Ervīna Grīna sastādītajās "Redaktora atmiņas" (1968).
Personiska informācijaDzimis zemnieku ģimenē.
Sieva zobārste Alvīne Grīna (dzimusi Jannaus; 1885-1967); brālis Aleksandrs Grīns, dēls Rihards Rīdzinieks, meita žurnāliste, filoloģe Rasma Grīna (1918-1985), meita gleznotāja Rūta Grīna, meita kinorežisore Laima Žurgina, mazmazdēls tulkotājs Toms Grīns.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

Literārās darbības sākumā rakstījis dzejoļus.

Pirmā publikācija
1909: dzejolis "Mana bērnība" laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 4./17. aprīlī.

Literārie darbi

1911: krājums "Pirmdiena".
1912: viencēliens "Glabts gods".
1914: krājums "Rožu ugunis".
1920: stāstu un leģendu krājums "Rūsa rietumos".
1920: viencēliens "Imperfectum".
1923: stāstu krājums "Laikmeta kumēdiņi".
1928: romāns "Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā" (ar kopīgu pseidonīmu V. J. Gregri).
1932: komēdija "Kaļostro Jelgavā".
1951: stāstu krājums "Dadzīvotāji rezonē".
1960: stāstu krājums "Trīs leģendas".

1943: grāmatā "Dzejas ceļos" sakopojis mazāka apmēra literātūrteorētiskus rakstus, tāpat apceres par dažiem latviešu rakstniekiem; strādā pie "Teātra un drāmas attīstības vēstures", kas sniegsies no antīkā laikmeta līdz mūsu dienām, sevišķu vērību veltījot latviešu teātrim.

Dramatisko darbu iestudējumi

1913: joks vienā cēlienā "Glābts gods" iestudējums Smiltenē.
1920: dramatiskā etīde "Imperfectum" iestudējums Intīmajā teātrī.
1932: komēdijas "Kaļostro Jelgavā" iestudējums Nacionālajā teātrī.

Darbība citās jomās

Sastādījis vairākas īsprozas tekstu grāmatas bērniem - "Apvāršņi" (1917), "Bērnības pagalmos" (1914, 1923).
Kopā ar Jāni Ezeriņu sarakstījis vairākas lasāmgrāmatas un ābeces "Valoda", "Valodiņa".
1935: "Clausula rebus sic stantibus vispārīgās un mūsu civīltiesībās" autors.

20. gs. 20-40. gados publicējis virkni recenziju par teātru izrādēm, recenziju par jaunākajām grāmatām un literāro procesu.

Tulkotājs

1920: Sofokls "Ķēniņš Edips".
1921: Vega Lope de "Fuente Ovehuna".

Apbalvojumi

1940: 11. maijā Atzinības krusta III. šķira.
Citātu galerija

Par Jāņa Grīna personību, daiļradi un profesionālo darbību

"Grīna attīstības ceļš ir konsekvents, viņa meklējumu gaita pakāpeniska un loģiski skaidra: no naivās idilles uz izsmalcināto lirisko romantiku, no liriskās romantikas uz episki-romantiskiem teiku dziedājumiem, no teiku dziedājumiem uz jaunklasisko liriku, no jaunklasiskās lirikas uz prozu."

Ērmanis, Pēteris. Jānis Grīns. Ritums, 1924, Nr. 7.


"Grīns ir dzejnieks, stāstu un lugu rakstnieks, skolas grāmatu sastādītājs, viņa spalva izritinājusi humoru, viņš rakstījis par grāmatām un teātra izrādēm, tulkojis Aischilu un Lope de Vegu, un visās šais nozarēs viņam ir bijis sakāms savs vārds, un viņa garam bijušas saprotamas vēl daudzas citas jomas, kurās viņš pats nav aktīvi darbojies. Par dažām jau jārunā pagātnes laikā, citās Grīns darbojies rosīgi taisni pēdējos gados. Un visur viņam bijusi tāda delikāta mācēšana, par redaktoru palikušam, neuzmākties ar savu uzskatu nemaldību, kas taču bieži vien būtu bijis tik viegli, jo viņa piedzīvojumi bija lieli, zināšanas bagātas un domas spodras, un bija arī vara un spēks. Pavisam militāri stingrs Grīns ir bijis visus desmit gadus pret sevi pašu: Daugava viņš piedalījās tikai ar recenzijām un īsām piezīmēm par laikmeta parādībām un uzdevumiem, ar jutīgām nākotnes notikumu prolegomenām. [..] Grīna uzmudinājumi palīdzējuši daudziem atrast ticību, apzināties savus spēkus, plašāk izplest spārnus. [..] Grīnam ir vai visas laba redaktora īpa
šības: viņš spēj ielīksmoties par jaunu dzejas puķi, bet spēj arī gluži aukstasinīgi izpētīt tās saknes, augšanas īpatības un nākotnes izredzes. Te labvēlīgi iedarbojas nevien skepse, kas apjēdz visu pasaules krāšņumu neviltoto vērtību, bet arī Grīna zināšanu un tieksmju daudzpusība, plašā ļaužu pazīšana un ilgā darbība dažādos dzīves laukos. Nav arī jāaizmirst, ka dzejniekam un temperāmenta cilvēkam aiz muguras stāv skolotājs. No tā šaurā skolmeistara gara. kas labprātīgi piesien pats sevi pie nedzīvā burta. Grīnā gan nav ne kripatiņas, bet kādas īpašības, kādas mācības no ilgā mācīšanas, labošanas un vadīšanas darba tomēr būs palikušas. Un tās nav nekādas sliktas īpašības, kamēr viņu valkātājs cenšas pēc līdzsvara un disciplīnas nodibināšanas, kamēr tas audzina raksturu un gribu uz. darbu. Tās godam pildījušas savu lomu arī latviešu rakstniecībā, kur tik daudz spēcīgu personu no skolotāju ģints."

Sudrabkalns, Jānis. Redaktors Jānis Grīns. Daugava, 1938, Nr. 1.

"Jāņa Grīna darbība latviešu garīgās kultūras laukā bagātīgi izpaudusies dažādās plāksnēs. Viņš ir bijis skolotājs, rakstījis līrlku, prozu, skatuves darbus, tulkojis, rediģējis rakstu krājumus jaunatnei, bijis dienas laikraksta redaktors, Valtera un Rapas lielā grāmatu apgāda direktors, teātra direktors, strādājis advokatūrā. Bet visvairāk gan Grīns daudzināts kā mēnešraksta "Daugava" vadītājs. Kad Valtera un Rapas apgāds 1928. g. sāka izdot Daugavu, mūsu literātūrā bija iestājušies tādi kā atplūdi. Bet Daugavas stūrmanis Jānis Grīns jau ar mēnešraksta pirmajām burtnīcām prata šos atplūdus iekustināt. Pašu mājās viņš izsijāja labāko no labākā, tajā pašā laikā ar plašu, vērienīgu skatu tiekdamies iekšā pasaules literātūras ūdeņos. Sekodams atziņai, ka diletantismu mākslā nevar aizbildināt ne ar kādiem patriotiskiem saukļiem, viņš ar konsekventu cietību sargāja žurnāla augsto standartu un tā kāpināja visas mūsu literātūras līmeni. Atsaucīgs pret jauniem meklējumiem, Grīns ar medinieka kaislību ir secis pēdas katrai jaunai pūsmai un parādībai un lielāko daļu
mūsu tagadējās vidējās paaudzes dzejnieku un rakstnie ku literārā draudzē ir ievlzinājls Grīns ar Daugavu.
"

K. Rs. Jānim Grīnam 60 gadu. Laiks, 1950, 23. marts.

".. ir runa par cilvēku, kura personībai bagāts saturs, par cilvēku, kas kustējies un arvien vēl kustas kā ūdenszāle, par cilvēku, kas iespiedis savas zīmes tajā vaskā, kura formēts latviešu pēdējo gadu desmitu garīgās kultūras veidols. Protams, vistiešāk te domāta mūsu literārā kultūra, bet šis tas no Grīna aicinājumiem būs atbalsojies arī citos kultūras dzīves novados. [..] vienmēr bijušas apskaužamas spējas asi ieraudzīt un asprātīgi formulēt, piemēram, kāda rakstnieka iedabu vai kāda literāra darba kodolīgās īpašības. Ari pats par sevi viņš teicis visai pareizu spriedumu, pasvītrodams alkatīgo dabu un to, ka ir entuziasta un skeptiķa savāds apvienojums. [..] viņa uzskati un domas ir grodi vērptas, dažkārt viņš var būt ass, īgns, visai bieži dzēlīgi zobgalīgs, bet neviens lai neteic, ka Jānis Grīns būtu kādreiz bijis apzinīgi un nevietā ļauns, un pavisam nav iedomājams, ka viņš varētu būt nīkulīgs."

Rudzītis, Jānis. Daugavas laivinieks. Laiks, 1955, 23. marts.

"Dažkārt Jānis Grīns dēvēts par formālās metodes pārstāvi, bet tas pavisam nav pareizi. Literārs darbs viņam nebūt nav tikai formai pakļauta viela, bet arī racionāls, sabiedrisks un psicholoģisks faktors, parādība, kas iederas kultūras dzīves plašākā jomā, tāpēc tīri formālā metode nav pietiekama, lai Grīns iztirzātu un vērtētu dzejoļus, stāstus, romānus. Protams, formas gatavība prasāma vienmēr, un to, cik kurš gatavs, viņš atkal raksturo asi un skaidri. Nav pasaulē kritiķa, kura vērtējumos valdītu tikai absolūta nemaldība. Arī ar
Grīnu nevarēs visi būt katrreiz vienis prātis, bet, pat domām daloties, vajadzēs atzīt, ka viņam ir savs interesants viedoklis."

Rudzītis, Jānis. Al
katīgais daugavietis. Laiks, 1960, 19. marts.


"Pirmdiena" (1911)

"Šos dzejoļus rakstījis jūsmīgi-naivs jauneklis un pa vislielai daļai tās ir dabas idilles - elementāras, formā vēl negatavas, bez ta dzidrā smalkuma, kas idillei piešķir burvību un mirdzumu."

Ērmanis, Pēteris. Jānis Grīns. Ritums, 1924, Nr. 7.

"Rožu ugunī" (1914)

".. izsmalcinātā, daiļā sapņu romantika. Apzinīgi radošai romantikai te pieķērusies Grīna dzejnieka sirds. [..] Top te jau redzama arī dzejnieka tieksme uz stāstošo, uz episki-balādisko liriskā dzejā. [..] "Rožu ugunī" jau bij ievērojams solis uz priekšu. Tomēr dzejnieks vēl nejutās ar sevi apmierināts. Latvju toreizējā plašajā romantiskā lirikā viņa dzejoļi tomēr pārāk spilgti neizcēlās. [..] Dzejnieks sajuta, ka sevi kā romantiķi viņš jau izteicis un tomēr savu īstāko, patiesāko dzejnieka dvēseli romantikā nav atradis. Vajadzēja atkal meklēt citus ceļus."

Ērmanis, Pēteris. Jānis Grīns. Ritums, 1924, Nr. 7.


"Laikmeta kumēdiņi" (1923)

"Divu nelielu dzejoļkrājumu un tik pat stāstu grāmatu autors Jānis Grīns ieņem īpatnēju vietu mūsu jaunākā rakstniecībā. Kā liriķis viņš mazāk patstāvīgs, mazāk interesants, bet prozā saistošs un vietām pat aizraujošs. Kaut gan Grīns netēlo, bet vairāk tikai stāsta un traktē notikumu, tomēr viņa stāsti lasāmi ar interesi domu un izjūtas, kā ari īpatnējā uztvēruma dēļ. Šīm pozitīvām īpašībām vēl pievienojams Grīna skeptiskais smīns, kas viņam nenozūd pat vistraģiskākos brīžus atstāstot vaj aprakstot. [..] visumā "Laikmeta kumēdiņus" var lasīt ar lielu interesi, jo visi šie komedianti labi pazīstami un autors ironiski smīnēdams rāda mums viņu nožēlojamo niecību. Jānis Grīns raksta samērā maz, bet katrs uzrakstītais stāsts ir vesels posms autora mākslinieciskā attīstībā. Kas Jāni Grīnu pazinis pēc viņa agrākām grāmatām, tam grūti nāksies ticēt, ka „Laikmeta kumēdiņu" autors ir ari sarakstījis "Pirmdienu" vaj "Rožu uguni". Ar "Laikmeta kumēdiņiem" Grīns ir tāļu aizgājis ne tikai no savām pirmām grāmatām, bet ari no stāstu krājuma, kas iznāca pāris gadus atpakaļ. Tas liecina, ka Grīns attīstās un mēs arī nākotnē no viņa varam sagaidīt vērtīgus mākslas darbus".

Rozītis, Pāvils. Jānis Grīns. Laikmeta kumēdiņi. Ritums, 1924, Nr. 2.


"Dadzīvotāji rezonē" (1951)

"Dadzīvotāji rezonē pagaidām ir pirmā prozas grāmata, kurā latviešu trimdas rakstnieks, atteikdamies no citiem parastās rotaļa - ar šaržiem, tāpat no nacionālās patētikas, kā Dieva un cilvēku priekšā no zvērināts liecinieks tieši veras sava laika un savu likteņa biedru sejā, paturot, protams, tiesības savus atzinumus pateikt ar rakstura būtībā iegremdēto skepticismu. Grāmatas apakštitulā pasvītrāts, ka tie ir Zviedrijas stāsti, un tā tas ir. Latviešu dzīvei Zviedrijā biju šas un arvien vēl ir savas specifiskas parādības, ir te arī latvietim jāsastopas ar diezgan dīvainām svešas tautas rakstura īpašībām, tikumiem un sadzīves tradicijām. [..] Par svarīgām izvirzās tās problēmas, kas Dadzīvotājos skar latviešu trimdas dzīvi visumā. Galvenais, mūsu priekšā nostājas sašķeltais, mazāk vai vairāk slimais trimdas cilvēks ar tādām neatvairāmām, liktenīgām blakus parādībām, kā jaunās paaudzes asimilācija, nervoza nacionālas nodevības meklēšana, [..] dīkdienīga spriedelēšana, romantiskas avantūras, nīkšana atmiņās un karātavu humorā."

Rudzītis, Jānis. Dadzīvotāji rezonē. Laiks, 1951, 24. okt.

SaiknesRihards Rīdzinieks - Dēls
Aleksandrs Grīns - Brālis
Nodarbesžurnālists
rakstnieks
Dzimšanas vieta23.03.1890
Birži
Birži, Salas pagasts, Salas novads
Dzimis Biržu pagasta "Ziedos".
Dzīvesvieta1919–1944
Rīga
Rīga
Izglītojies
mācījies
Biržu pagastskolā

1908
citi izglītības veidi
1908 ieguvis mājskolotāja tiesības

1911–1913
Jēkabpils
Jēkabpils

Mācījies Jēkabpils pilsētas skolā.


1921–1925
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Studējis tieslietas Tautsaimniecības un tiesību zinību fakultātē.

Darbavieta1925–1937
Valters un Rapa
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050

Akciju sabiedrības "Valters un Rapa" izdevniecības direktors.


1928–1938
Žurnāls "Daugava"
Rīga
Rīga

Redaktors.


01.08.1937–1940
Latvijas Nacionālais teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010

Direktors.


00.10.1940
Rīga
Rīga
Iecelts par sabiedriskas izglītības pārvaldes bibliotēku nodaļas vadītāja vietas izpildītāju.

1945–1950
Laikraksts "Latvju Ziņas"
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Redaktors.

1947
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Latviešu vakara ģimnāzijas vadītāja palīgs, vēstures skolotājs.
Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Ceļojums00.06.1939
Berlīne
Berlin, Germany
Kā Nacionālā teātra direktors iepazīt teātru dzīvi.

00.06.1939
Parīze
Paris, France
Kā Nacionālā teātra direktors iepazīt teātru dzīvi.

00.06.1939
Vīne
Vienna, Austria
Kā Nacionālā teātra direktors iepazīt teātru dzīvi.

1952
Anglija
England, United Kingdom

1952
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Viesojās pie Anglijas latviešiem.

00.02.1963
Ingolštate
Ingolstadt, Bavaria, Germany
Viesojās ar priekšlasījumu dzejnieka Pētera Ērmaņa 70-gadē.
Miršanas vieta25.02.1966
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

Tiek rādīti ieraksti 1-18 no 18.
#VietaDatumsVeidsVietas tipsTeksta fragments
   
1Birži
(Birži, Salas pagasts, Salas novads)
23.03.1890Dzimšanas vietaCiems
2Jēkabpils
(Jēkabpils)
1911 - 1913IzglītojiesPilsēta
3Rīga
(Rīga)
1919 - 1944DzīvesvietaPilsēta
4Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1921 - 1925IzglītojiesĒka, māja
5Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1925 - 1937DarbavietaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1928 - 1938DarbavietaPilsēta
7Kronvalda bulvāris 2, Rīga
(Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010)
01.08.1937 - 1940DarbavietaĒka, māja
8Berlīne
(Berlin, Germany)
31.05.1939CeļojumsPilsēta
9Vīne
(Vienna, Austria)
31.05.1939CeļojumsPilsēta
10Parīze
(Paris, France)
31.05.1939CeļojumsPilsēta
11Rīga
(Rīga)
30.09.1940DarbavietaPilsēta
12Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1945 - 1950DarbavietaPilsēta
13Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
1947DarbavietaPilsēta
14Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1952CeļojumsPilsēta
15Anglija
(England, United Kingdom)
1952CeļojumsValsts
16Ingolštate
(Ingolstadt, Bavaria, Germany)
31.01.1963CeļojumsPilsēta
17Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
18Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
25.02.1966Miršanas vietaPilsēta

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.