Harijs Skuja

Dzimis kalpotāja ģimenē. Vecāku nesaskaņu dēļ nav baudījis ģimenes siltumu.

1955. gadā sācis sarakstīties ar Āriju Mirdzu Plēģeri, kas deportēta 1949. gada 25. martā un atradusies Amūras apgabalā. 1956. gadā, atgriežoties Rīgā, viņi salaulājušies. Laulībā dzimusi meita Una.

Literārā darbība
Pirmā publikācija
1958: dzejolis "Bet vasara nezudīs" laikrakstā "Padomju Jaunatne" (23.03.)

Dzejoļu krājumi
1963: "Pavasara ceļi"
1970: "Zeme, piederu tev"
1974: "Pavasara poēmas turpinājums"
1977: "Virs kalnu pārejām"
1981: "Kosmeja vējos"
1984: "Mans ķeizargrieziens"
1990: "Kāvu gaisma"

Dzejas tulkojumi
1975: "Vom Montag bis zur Ewigkeit" (vācu valodā)
1978: "Fra mandag indtil evigheden" (dāņu valodā)
1982: "Digte uden grænser" (kopkrājums ar dāņu dzejnieku Pēru Nīlsenu dāņu valodā)


Cittautu autoru darbu tulkojumi
No vācu valodas
1978: Ēriha Kestnera "Vai zini zemi to…" (sastādītājs un tulkotājs)

Periodiskajos izdevumos rodami krievu, vācu, kā arī cittautu autoru darbu tulkojumi.

Īpaši jāatzīmē tiešie kontakti un draudzība ar dāņu dzejnieku Pēru Nīlsenu, kas sekmējusi abpusēju darbību atdzejošanā. H. Skuja ar vācu valodas starpniecību atdzejojis latviski lielu skaitu P. Nīlsena dzejoļu (tie publicēti latviešu periodiskajos izdevumos kopš 1977. gada), bet P. Nīlsens atdzejojis dāņu valodā H. Skujas dzejoļus no vācu valodas.

Par Hariju Skuju
"Kāds manā uztverē bija Harijs Skuja? Man ir grūti objektīvi vērtēt viņu kā dzejnieku, jo viņš man bija tik tuvs draugs. Kādam dāņu avīzes rakstam, kurā vērtēti Harija dzejoļi, dots šāds virsraksts: "Nopērciet šo grāmatu pēc iespējas ātrāk". Kā cilvēks Harijs Skuja bija čakls un rūpīgs darbarūķis. Viņš bija augstsirdīgs un nacionāli neaprobežots. Viņš man iemācīja, ka īsta draudzība spēj pārvarēt gan laiku, gan robežas."
Nīlsens, Pērs. Dzejoļi pāri robežām. Literatūra un Māksla, Nr. 27, 21.08.1990.


Par Harija Skujas literāro darbību
"Tu dzejā paspēji nonākt līdz savai pašai skaudrākai, līdz savai likteņgrāmatai. Tas ir ceļš, ko dažs, veic zibens, dažs upes straujumā, bet dažs neveic nemaz.
Tu ar savu atdzeju paguvi vācu un dāņu dzeju darīt tuvāku latviešu dzejai.
Tu savā dzīvē palīdzēji arī latviešu dzejai sapņot cilvēces kopības sapni – esperanto.
Tu pats iecerēji un veici unikālu darbu, savu mūža darbu apkopoji un atdzejoji lībiešu dzeju, un šī grāmata vēl gaida savu izdošanu.
Tu atmeti ne vienu vien ilūziju, Tu iepazini grūtas slimības ļaunumu, bet Tu to neuzliki plecos citiem, vien Tavas dzejas sudrabs, ar Tavu sāpju veseri pacietīgi kaldināts, kļuva skarbs, ironisks, pašironisks, ziemeļnieciski atturīgs, un to vairs nevar sajaukt ar citu sudrabu.
Varbūt tāpēc Tavu dzejoļu grāmatu atdzejoja un izdeva ziemeļnieciskie dāņi, varbūt tāpēc Tavu grāmatu izdos izdevniecība "Volk und Welt" Berlīnē."
Ļūdēns, Vitauts. Piemiņas vārdi Harijam Skujam. Literatūra un Māksla, Nr. 19, 11.05.1984.


Par Harija Skujas dzeju
"Dzīve Hariju Skuju rūdījusi no mazām dienām – gan fiziski, gan garīgi. Un no turienes tad arī laikam nāk tā izturība un mērķtiecība, kas viņam piemīt, ja galā jānovada kāds nosprausts uzdevums. Un no turienes tad arī tā lielā un spēcīgā pieķeršanās dzīvei un cilvēkiem, kura dzirdama un jūtama viņa dzejā. No ciešās saskarsmes ar reālo īstenību H. Skujas dzejā ienākusi tā konkrētība, kas ir viņa vārsmu būtiskākais un labākais pamats. To devis ne tikai tuvākajā apkārtnē sastopamais, bet arī daudz iepazītā citu zemju un tautu ikdiena. Un tieši tais dzejoļos, kur atklājas dzejnieka attieksme pret paša pieredzēto un pārdzīvoto, ir visvairāk īstas poēzijas spēka. "Zeme, piederu tev" – šai H. Skujas otrā dzejoļu krājuma metaforiskajā nosaukumā saklausām tā plašāko saturu – "Dzīve, piederu tev", ar kuru varam raksturot visu līdzšinējo viņa daiļradi."
Sirsone, Skaidrīte. Jūsu laiks. Karogs, Nr. 7, 01.07.1977.

"Harijs Skuja (1927.15.07.–1984.29.04.) literatūra ienāk 1963. gadā ar dzejoļu krājumu "Pavasara ceļš". Tajā publicēti dzejoļi, kuros autors meklē savu vietu literatūrā, daudzreiz tajos pavīd skumja rezignācija, kas, gadiem ritot, top par dominējošo viņa turpmākajos dzejoļu krājumos. Īpaši spilgti tā izteikta krājumā "Kosmeja vējos" (1981.). Tomēr dzejas vārsmās neizskan bezcerība un izmisums, tikai labi zināma nojausma, ka dzīvot atlicis nedaudz, bet pateikts vēl tik maz. Arī lasītājs vēl nenojauš dzejnieka dzīves nolemtību, nejūt, cik ātri kūst Harija Skujas dzīvības svece, kā atmiņas no tās pil, cērtas kaklā, aizsit elpu. Tāpēc pēdējos dzejoļu krājumus caurstrāvo šī fatālā nolemtība, kā izmisīgs kliedziens pēc atbalss izskan lūgums – dzīvot, dzīvot."
Ūsele, Veneranda. Nebijušas jaunības sāpju dziesma. Vaduguns, Nr. 152, 20.12.1990.

atdzejotājs
dzejnieks

–1962
Rīgas 7. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Rīga

–1947
Rīgas industriālais politehnikums
Rīga

1944–1946
Vācija
Kopā ar vecākiem nokļuvis Vācijā.

1947
Rīga
Apcietināts par pretpadomju darbību.

1948–1956
Noriļska
Notiesāts un izsūtīts uz soda nometni.

1984
Rīgas Pirmie Meža kapi