Garlībs Helvigs Merķelis

Garlībs Helvigs MERĶELIS ir dzimis mācītāja Daniela Merķeļa (Merkel, 1714-1782) un viņa sievas Ģertrūdes Elizabetes dzimušas Brokh(a)uzenas (Brockh(a)usen,1763-1809) ģimenē. Garlībam Merķelim ir brāļi Johans Vilhelms (dzim. 1763), Hermanis Gotfrīds (dzim. 1765), Gustavs Oto (dzim. 1766) un māsa Beate Elizabete (dzim. 1768).
1807. gada 15. septembrī Rīgā Merķelis apprecas ar Rīgas Domskolas prorektora Albrehta Germana meitu, ārsta un botāniķa Gotfrīda Albrehta Germana (1773-1809) māsu, atraitni Doroteju Wilhelmīni Dorndorfu (Dorndorff, dzim. Germann, 1779-1853). Laulībā piedzimst trīs bērni Juliāne Ernestīne Amālija (1808-?), Albrehts Ernsts Emīls (1810-1863) un Ādolfs (1813-1830). Par Ādolfu Katlakalna baznīcas grāmatā ir ieraksts: Endete sein Leben durch einen Pistolenschuss in Riga ("beidza savu dzīvi ar pistoles šāvienu Rīgā").
1808. gadā Garlībs Merķelis iegādājas Depkina muižu, kurā nodarbojas arī ar lauksaimniecību, tomēr visticamāk, ēka, kas šodien pazīstama kā Depkina muiža, nav ēka kurā dzīvojis Garlībs Merķelis, tā gan atradusies turpat netālu.

Dēls Albrehts Ernsts Emīls Merķelis iegūst medīcīnas doktora grādu Tērbatas Universitātē, karjeru sāk kā praktizējošs ārsts Rīgā 1837. gadā, bet pievēršas balneoloģijai un kļūst par vannu jeb kurorta ārstu Dubultos (1839-1855), vēlāk - Ķemeros (1855-1863). Daudz publicējies vispirms kā teātra kritiķis un no 1847. līdz 1850. gadam kā Rīgas avīzes Rigaische Stadtblätter redaktors un vēlāk Rigaische Handels-Zeitung izdevējs (1862-1863); viņš arī aktīvi darbojies Dabaspētītāju biedrības valdē. 1842. gadā Ernst Merķelis apprecas ar Vilhelmīni Juliāni Germani (Germann, 1819-1899), Rīgas birģermeistara meitu, laulībā piedzimst astoņi bērni.

Sīkāk par Merķeļu dzimtu: Franziskus Pärn. Die Familie Merkel (Merckel) in Riga und ihre Nachkommen. Baltische Ahnen- und Stammtafeln. Sonderheft 24. Hamburg 1999.

Sociālkritiski
teksti un publicistika




1865: York und Paulucci: Aktenstücke und
Beiträge zur Geschichte der Convention von Tauroggen (18/30 December 1812). aus
dem Nachlaß Garlieb Merkel's hrsg. von Julius Eckardt. Leipzig: Veit.
1820: Die freien Letten und Esthen: eine
Erinnerungsschrift zu dem 6. Januar 1820 in Riga gefeierten Freiheitfeste.
Leipzig: Hirschfeldt; Riga: Hartmann.
1818: Über Deutschland, wie ich es nach einer
zehnjährigen Entfernung wieder fand. 2 Bde. Riga, Offenbach: Carl Ludwig Brede.
1816: Dr. G.Merkel's Uebersicht seiner
Leistungen als Zeitschriftsteller Deutschlands. Leipzig, Riga: Meinshausen.
1814: Beweis daß es halb so viel koste, seine
Ländereien von Tagelöhnern bestellen zu lassen, als von leibeigenen Bauern.
Riga: Häcker, 1814.
1813: Europa's Lage und Aussichten im August
1813. Riga: Deubner und Treuy.
1812: Ein Bewohner Moskwa's an seine Landsleute:
im Oktober 1812. St. Petersburg: Drechsler.

1811: Ist das Fortschreiten der Menschheit
1810, 1811: Sendschreiben an Herrn Prof. Dr.Heeren
von G.Merkel: Ist das stete Fortschreiten der Menschheit ein Wahn? Riga:
Deubner u. Treuy.
1804: Herder und Engel: Kunst-Nachricht. In: Der
Freimüthige oder Ernst und Scherz. Bd.2, 125, S. 497-499.
1802: Randzeichnungen: Ein Buch dem der Verfasser
viel Leser wünscht. Berlin: Charles Quien.
1801, 1971, 1984: Briefe über einige der
merkwürdigsten Städte im nordlichen Deutschland Bd.1: Briefe über Hamburg und
Lübeck. Leipzig: Hartknoch d. Jüngere.
1800: Sammlung von Völkergemählden: nebst einem
Versuche über die Geschichte der Menschheit. Lübeck: Johann Friedrich Bohn.
1798: Supplement zu den Letten, oder Erklärung
über die im zehnten Stück des Intelligenz-Blatts des allgemeinen
Literatur-Zeitung erschiednene Anfrage des Herrn Ritters von Brasch: nebst
einer Urkunde. Weimar: Carl Ludolph Hoffmann. Gottlob Siegmund von Brasch
1751-1803
1798-1799, 1807: Die Vorzeit Lieflands: Ein
Denkmahl des Pfaffen- und Rittergeistes. 2 Bd. Berlin: Voss.
1797, 1800, 1870 krieviski, 1909 igauniski, 1924, 1998: Die Letten vorzüglich
in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts: Ein Beitrag zur Völker
und Menschenkunde. Leipzig: Heinrich Gräff.
1797: Hume's und Rousseau's Abhandlungen über
den Urvertrag: nebst einem Versuch über Leibeigenschaft den Liefländischen
Erbherren gewidmet. Leipzig: Heinrich Gräff [trīsvalodīgs kopsējums, bez
Merķeļa arī Ruso un Hjūma darbs franču un angļu valodā.
(Augusts, 1796) 1797: Die Letten vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts: Ein Beitrag zur Völker und Menschenkunde. Leipzig: Heinrich Gräff.

Polemika par G.Merķeļa Die Letten vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts ("Latvieši", 1797)1800, 1802: Johann Christoph Petri. Briefe über Reval, nebst Nachrichten von Esth- und Liefland: ein Seitenstück zu Merkels Letten, von einem unpartheiischen Beobachter. Hamburg, Altona, 1800, 1802. [Ietver Erfurtes profesora un mājskolotāja Petri viedokli par igauņu zemnieku stāvokli Vidzemē].
1803: Georg Friedrich von Fircks: Die Letten in Kurland oder Vertheidigung meines Vaterlandes gegen die Angriffe von G.Merkel in dessen Letten. Der Freimütige 201(1803), 19.Dez. [Par zemnieku stāvokli Kurzemē]
1804: Hermann Friedrich Tiebe. Lief- und Ehstlands Ehrenrettung gegen Herrn Merkel und Petri.



Daiļliteratūra





1805: Bruder Anton. Leipzig: Hartknoch.
1802: Wannem Ymanta: eine lettische Sage.
Leipzig: Hartknoch.
1800: Erzählungen. Berlin: Johann Daniel
Sander.
1800: Eine Reisegeschichte, ein Halbroman.
Berlin: Heirich Frölich und Johann Wilhelm Schmidt.
1798: Die Rückkehr ins Vaterland: Ein Halbroman.
Kopenhagen

Literatūrkritika





1794, 1837: Versuch über Dichtkunst. In: Jegor von Sivers.
Deutsche Dichter Rußland.
1837: Kritische Antiken: ein Beitrag zur
Literatur-Geschichte Deutschlands. 2 Bde. Riga: Götschel.
1800-1803: Briefe an ein Frauenzimmer über die
wichtigsten Produkte der schönen Literatur. 7 Bd. Berlin: Sander.

Tulkojumi





1814: Feier-Rede auf Moreau. Verf. Sergej
Semenovič Uvarov (1786-1855). Piemiņas sacerējums Jean Victor Marie
(1763-1813). Riga: Deubner, Treuy.
1804: Der Tempel zu Gnidos / von Montesquieu Le
Temple de Gnide. Weimar: Carl Ludolph Hofmann



Kopoti
raksti
1808: G.Merkel's sämtliche Schriften. 2 Bd.
Leipzig, Riga: Hartmann.

Memuāri
un vēstuļu izdevumi
1987: Die Briefe Garlieb Helwig Merkels an Carl
August Böttiger. Hrsg. von Bernd Maurasch. Bern: Lang.

1839-1840: Darstellungen und Charakteristiken
aus meinem Leben. 2 Bde. Leipzig: Köhler; Riga, Mitau: Götschel.

1812-1816, 1824, 2010: Skizzen aus meinem
Erinnerungsbuche. 4 Bde. Riga: Johann Friedrich Meinshausen.








Garlība
Merķeļa darbi latviešu tulkojumā
Rakstu antoloģijas
1992: Kultūrvēsturiski raksti. P.Zeiles priekšvārds un komentāri Rīga: Zvaigzne.
1991: Vēstules kādai sievietei. Tulkojis un komentēhus Viktors Gammeršmits.P. Zeiles priekšvārds. Rīga: Zvaigzne.
1969: Izlase. Rīga: Liesma
Bez gada: Raksti [Latvieši; Brīvie latvieši un igauņi; Vidzemes senatne; Vanems Imanta]. Pēterburga: A.Gulbis.
1936: Atgriešanās dzimtenē: romāns. Tulkojis Kārlis Lejnieks. Rīga: Orients. "Vanems Imanta"
1971: Vanems Imanta: senlatvju teika, sarakstīta 1802. gadā. Vaiverlija: Latvju grāmata.
1936: Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Anna Grēviņa. Rīga: Valters un Rapa.
1924: G.Merķeļa Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Lizete Skalbe. Rīga: Roze.
1924: Vanems Imanta. Tulkojis Aleksandrs Būmanis.
Pārlabots izdevums. Rīga: Gulbis.1923: Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojis Alaksandrs Būmanis. Rīga: Gulbis.
1917: Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Lizete Skalbe. Rīga, Pēterpils: J.A. Kukurs.1909: Vanems Imanta: latviešu teika. Erdmaņu Lizetes tulkojums. Cēsis: J.Ozols.
1905: Vanems Imanta: latviešu teika. Erdmaņu Lizetes tulkojums. Cēsis: J.Ozols.
1905: Vanem Imanta: latviešu teika. Tulkojis Aleksandrs Būmanis. Pēterburga: A.Gulbis

"Vidzemes senatne"
2013: Vidzemes senatne: garīdzniecības un bruņinieku gara piemineklis. Tulkojis Kaudzītes Matīss. Rīga: Arto-1.
1906: Vidzemes senatne: garīdzniecības un bruņinieku gara piemineklis. Tulkojis Kaudzītes Matīss. Cēsis: J.Ozols.

"Latvieši"
2016: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. G.Straubes priekšvārds. Rīga: Zvaigzne ABC.
1999: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. G.Straubes priekšvārds. Rīga: Zvaigzne ABC.
1978: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A.Feldhūna red. J. Niedres ievads, M.Stepermaņa komentāri. Rīga: Zvaigzne.
1953: Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Tulk. A.Feldhūna red. J. Niedres ievads, M.Stepermaņa komentāri. Rīga: LVI.
1936: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A. Būmanis. Rīga: A.Gulbis.
1924: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A.Būmanis. Pārlabots izdevums. Rīga: A. Gulbis.

1905: Latvieši, sevišķi vidzemnieki, filozofiskā
gadu simteņa beigās. Tulk. Aleksandrs Būmanis. Pēterburga: Gulbis.

1813 (1860): Moskvas, šī branga, plaša krievu-zemes cilts-pilsāta nodedzināšana, izpostīšana un aplaupīšana, kas caur sprančiem rudens mēnesī 1812 notikusi, no kā acu liecinieks saviem zemes brāļiem šo ziņu dod.

Kā lasītāji jau gan zinās (..), Rīgas Latviešu biedrība bija apņēmusies un uzņēmusies latviešu tautas vārdā šim īstam latviešu labdaram no pateicības uz viņa kapa piemiņas akmini uzcelt. Lai to varētu izdarīt, biedrības priekšnieki izgādāja no Merķeļa famīlijas uzvēlēšanu, ka biedrība varēja Merķeļa bildi nofotografierēt un fotogrāfijas pārdot. Fotogrāfijas ir ar kārību pirktas, un dažs pircējs Merķeļa vērtību atzīdams, ar prieku desmit/ un simtkārtīgi noliktu maksu par fotogrāfiju aizmaksāja (..). Par piemiņas akmini jāsaka: tam nav nekāda stalta, grezna izskata. Viņš no granīta, un iz Daugavas ņemts, kur tas ar galu no ūdeņa laukā stāvējis. Piemiņas akmins ir no diviem gabaliem salikts, no pamata akmeņa un no virsakmeņa, kas vīra augstumā stiepjas; akmeņa virsgalā mazs apzeltīts krusts stāv, un akmeņa priekšpusē iekaltā dobumā ir četrkantaina tumšzila tāpele, uz kuras zelta bokstābos uzrakstīts: Garlieb Helwig Merkel (..) Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem celts caur Rīgas Latviešu biedrību 21. oktoberī 1869.
No: Merķeļa simtgadu dzimšanas diena Rīgā. Mājas Viesis, 43 (1869), 27. okt.

" Viņš, kura krūtīs cilvēcīga sirds vēl lēce, / Pēc palīga ar nerimdamu balsi brēce,
Ar nāvīgajām dusmu čūskām aptīstīts, / No aprīdamiem elles pūķiem vajāts, dzīts (..)
Nedz ārīgs gods, nedz viltīgs zelts tā mērķis bij; / Nē! tādiem nevīstamus kroņus vis nevij!
Bet daudz, daudz jaukāki šā vīra nolūks mirdz - / Priekš citu ļaužu brīvības tam pukstēj` sirds:
Priekš latvjiem Merķels strādāja, / Par latvjiem Merķels gādāja."
No: Matīsa dēls, Jēkabs Pilsātnieks. Garlieb Merķeļa piemiņas zīmes celšanas dienā, 21. oktoberī 1869. Baltijas Vēstnesis 86 (1869), 29. okt.

.. latvieši, kas Merķeļa darbā parādās, ir nevis vēsturisks, bet drīzāk literārs tēls, kas autoru interesē tik daudz, lai varētu to izmantot kā argumentu diskusijā par dzimtbūšanas atcelšanu (..). Merķelis viņus attēlo vispārināti, balstoties galvenokārt uz vācbaltiešu vidē izplatītajiem stereotipiem, kas gan, iespējams, ne vienmēr bijuši tālu no realitātes (..). Merķeļa patētiskais tonis, manuprāt, kļuva par pamatu arī saasināti nopietnai un pat traģiskai attieksmei pret sevi un savu vēsturi. Ja Merķeļa tradīcija ir atstājusi kādu ietekmi uz latviešu attieksmi pret sevi mūsdienās, tad tā ir tieši nespēja uz sevi paraudzīties ar humoru un pašironiju, bet gan nopietnība un dramatisms, kas visbiežāk ved strupceļā.
Pauls Daija. No: https://www.satori.lv/article/merkelis-un-latviesi

izdevējs
literatūrkritiķis
literatūrzinātnieks
publicists
rakstnieks

Garlieb Helwig Merkel

1771–1776
Vecpiebalgas mācītājmuiža
pavadījis bērnību, kā arī mācījies pie tēva

1778–1785
Zādzenes muiža
Dzīvo pie vecākiem tēva rentētajā muižā, daudz laika pavada apjomīgajā tēva bibliotēkā, kas gan drīz pēc tēva nāves pārdota.

1808–1850
Rāmavas Depkina muiža
Rāmavas muiža
Merķelis iegūst muižu savā īpašumā un ar nelieliem pārtraukumiem kopā ar ģimeni tur dzīvo līdz mūža galam.

1776–1782
Rīgas Domskola
Mazā Skolas iela, Rīga
papildina izglītību

1776–1776
Rīgas pilsētas bāreņu nama rakstu skola
Rīga
Mācījies īslaicīgi pēc privātas lasīšanas skolas (Leseschule) beigšanas un pirms mācību uzsākšanas Domskolā tajā pašā 1776. gadā

1785–1786
Rīgas Domskola
Mazā Skolas iela, Rīga
turpina izglītību, tomēr pilnu kursu nepabeidz.

1796
Leipcigas Universitāte
Ritterstraße 26, Leipzig
Īslaicīgi studē medicīnu, tiekas ar apgaismotājiem Johanu Gotfrīdu Zoimi (Seume, 1763-1810) un Zīgfrīdu Augustu Mālmanu (Mahlmann, 1771-1826), publicē savu publicistisko darbu "Die Letten" ("Latvieši").

09.1796–12.1796
Jēnas Universitāte
Jēna
studējis valsts pārvaldes zinības un estētiku.

1801–1802
Frankfurtes pie Oderas universitāte
Große Scharrnstraße 59, Frankfurt (Oder)
Merkelis pats biogrāfijā norāda, ka universitātē ieguvis doktora grādu (Dr.phil.), tomēr nekādi dokumenti, kas to apliecinātu, nav saglabājušies, nav arī zināma Merķeļa doktora darba tēma.

1786
Rīgas vietniecības sirdsapziņas tiesa
Rīga
īslaicīgi pēc Domskolas beigšanas strādā par rakstvedi tiesas kancelejā

1787
Rīgas pilsētas teātris
Riharda Vāgnera iela 4, Rīga
Īslaicīgi strādā par aktieri, piedalās viesizrādēs Jelgavā, iepazīstas ar Rīgas inteliģenci, t.sk. aktieri Karlu Gromani

1788–1792
Liepupes mācītājmuiža
strādā par privātskolotāju mācītāja Johana Kristāna Klēmana (Cleemann, 1745-1805) ģimenē, iedraudzējas ar juristu Frīdrihu Georgu Gustavu fon Meku (von Meck, 1769-1794), brīvdomātāju un apgaismotāju. 1792. gadā kopā ar fon Meku dodas uz Rīgu.

1792
Rīgas apriņķa tiesa
Rīgas pils
strādā par apriņķa tiesas locekļa Frīdriha Georga Gustava fon Meka (von Meck) palīgu

1793–04.1796
Annas muiža
strādājis par mājskolotāju apriņķa maršala A.fon Tranzē (von Transehe) ģimenē. Muižas īpašnieka brālēns Oto fon Tranzē-Rozeneks (von Transehe-Roseneck, 1761-1837) ir Frīdriha Vilhelma fon Zīfersa (von Sivers, 1748-1823) agrarārreformu atbalstītājs. Jau aprīļa beigās Merķelis atgriežas Rīgā.

1797–12.1797
Dānijas valdība
Kopenhāgena
Vairākus mēnešus Kopenhāgenā pēc J.G.Herdera ieteikuma finanšu ministra Ernsta Heinriha fon Šimmelmana (Schimmelmann, 1747-1831) sekretārs.

10.1802
Berlinische Nachrichten von Staats- und gelehrten Sachen
Berlīne
pārņem zinātnisko nodaļu laikrakstā un nodibina teātra hronikas sadaļu, līdzīgi Frīdriham Nikolai iesaistās vēlās apgaismības tradīcijas garā cīņā pret priekšromantiķiem un Veimāras klasiķiem, t.sk.J.V.Gēti.

1803–17.10.1806
Die Freimüthige oder Ernst und Scherz: in Unterhaltungsblatt
Berlīne
Merķelis nodibina laikrakstu "Ernst und Scherz", kuru 1804. gadā jau vada kopā ar Augustu fon Kocebū ar jaunu nosaukumu. Līdzīgi kā iepriekš, bet tagad kopā ar Kocebū Merķelis turpina vērsties kā pret priekšromantiķiem, tā Veimāras klasiķiem un J.V.Gēti, literatūras kritikā negatīvi vērtē arī sava tautieša K.U.Bēlendorfa dzeju. Kopš 1806.gada avīze publicē pret Napoleona agresīvo politiku un karadarbību vērstus rakstus, tādēļ tiek vajāts un spiests 1806. gada rudenī pamest Berlīni, dodas uz Štetini, Kēnigsbergu un decembrī sasniedz Rīgu.

1807–1819
Supplement-Blätter zum Freimüthigen
Rīga
Laikraksta izveidotājs un vadītājs, idejiski turpina Berlīnes izdevuma "Freimüthige" tradīciju, jaunu niansi Baltijas presē Merķelis ienes, izmantodams presi kā pretkara propagandas ieroci.

07.1807–1847
Der Zuschauer
Rīga
Laikraksta izveidotājs un ilggadīgs vadītājs, publicists, iespējams, līdz 1847. gadam. Merķelis pirmoreiz Baltijā lieto presi kā pretkara ieroci.

1827–1838
Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Esthland
Rīga
Merķelis vada izdevumu, taču, nespēdams izturēt arvien pieaugošo cenzūras spiedienu, laikraksta izdošanu pārtrauc.

1786–1794
Praviešu klubs
Rīga
Kluba biedrs un domājams - tā nosaukuma devējs, kā arī idejiskais iedvesmotājs iestāties par sociālām pārmaiņām Baltijā.

1817–1850
Kurzemes literatūras un mākslas biedrība
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Biedrības loceklis, viens no biedrības 127 īpaši uzaicinātajiem locekļiem.

1841–1850
Latviešu literārā biedrība / Latviešu draugu biedrība
Rīga
Merķelis tiek uzņemts par goda biedru, tas izraisa skandālu, kura laikā citādi mierīgais biedrības loceklis Karls Eduards Napierskis no biedrības demonstratīvi izstājas, bet 1843. gadā tiek uzņemts atpakaļ, arī goda biedra statusā.

1797–1800
līdz rudenim Veimārā, draudzība ar Kristofu Martinu Vīlandu (Wieland, 1733-1813), J.G.Herderu, arheologu, filologu un pedagogu iluminātu Karlu Augustu Betigeru (Böttiger, 1760-1835) un anatomu, ārstu un zoologu Ludvigu Heinrihu fon Bojanuss (von Bojanus, 1776-1827). Pēc Herdera ieteikuma Merķelis rudenī dodas uz Kopenhāgenu, bet jau decembrī atgriežas Veimārā, ceļo uz Drēzdeni, Brēmeni, Hamburgu un Lībeku, tomēr asu pret pilsētu vērstu izteikumu dēļ no Lībekas policijas izraidīts. 1798. gada rudenī Merķelis ir Berlīnē, 1799. gada pavasarī - atkal Veimārā, tad Berlīnē un 1800. gada pavasarī - Potsdamā, rudenī - Berlīnē.

1816–05.1817
Berlīne
Agrā pavasarī izceļo uz Berlīni, īslaicīgi tur izdod laikrakstu "Ernst und Schertz oder der alte Freimüthige", tomēr cieš zaudējumus un 1817. gadā izdošanu pārtrauc, ceļo uz Kaseli, Frankfurti pie Mainas, Veimāru, Leipcigu, Šverinu un maijā caur Lībeku atgriežas Rīgā.

06.1812–11.1812
Tartu
Jūnijā, kara laikā Merķelis bēg uz Tērbatu, bet atgriežas Rīgā 1812. gada novembrī, izpelnījies ģenerālgubernatora Pauluči uzmanību ar vienlapi (9.07.1812.), vērstu pret Napoleona agresiju un ideju par prūšu un krievu vienotu uzbrukumu franču karaspēkam, kā arī ar pretkara rakstiem savā izdevumā "Der Zuschauer".

1923
Merķeļa iela, Rīga
Bijusī Lielā Parka iela (1860-1885), marķīza Pauluči iela (1885-1923) nosaukta Merķeļa vārdā. Vācu okupācijas laikā ielu pārsauca par Bismarka ielu, pēc kara ielai tika atjaunots Merķeļa vārds.

1969
Lēdurga
Netālu no Lēdurgas luterāņu baznīcas uzstādīts tēlnieka Kārļa Baumaņa veidotais Garlība Merķeļa piemineklis.

1969
Lēdurga
Mājas, kurā dzimis Garlībs Merķelis, vietā uzstādīts piemiņas akmens.

1994
Vērmanes dārzs, Rīga
Rīgā, Vērmanes dārzā uzstādīts piemineklis, tēlnieks Alberts Terpilovskis, arhitekts Jānis Krastiņš.

21.07.1998
Lēdurga
Lēdurgas Garlība Merķeļa pamatskola - ar pagasta padomes lēmumu, godinot Merķeļa piemiņu, kā arī dzimtas devumu Lēdurgai.

05.1850
Vecie Katlakalna kapi
1869. gadā par latviešu saziedotajiem līdzekļiem (t.sk. pērkot lielā tirāžā publicēto G.Merķeļa portretu) uz kapa Rīgas Latviešu biedrība uzstāda pieminekli. Līdzekļu vākšana uzskatāma par vienu no pirmajām un svarīgākajām latviešu pirmās atmodas laikmeta akcijām. Lai pamatīgo akmeni ar čuguna krustu virs tā, ienestu kapos, nākas izplēst kapsētas sētu, kuru vēlāk aizmūrē. 19. gadsimta otrajā pusē Garlība Merķeļa kapavietas apmeklējums pārvēršas par savdabīgu svētceļojuma vietu. 1992.g. 1.novembrī, G.Merķeļa dzimšanas dienā, pieminekļa plāksne tika izlauzta un krusts – nogāzts. 1994.g. pēc fotodokumentiem plāksni ģipsī atjaunoja tēlnieks Zigurds Galūns, Rīgas Tehniskajā universitātē to atlēja čugunā.