Alda Darbiņa

Rakstniece Alda Darbiņa-Epnere (1939) ir trīs stāstu krājumu “Divpadsmit fotogrāfijas” (1968), “Uz kurieni aizlido baltie tauriņi” (1982) un “Klejojumu gadi” (2019) autore. Stāstos tēlota pilsēta un tās iedzīvotāji, autores laikabiedri. Stils lakonisks, koncentrēts, fotogrāfisks.

Darba autors (6)

Recepcijas persona (6)

Dzimšanas laiks/vieta

07.12.1939
Rīga

Personiska informācija

Dzimusi žurnālista un skolotājas ģimenē.

Profesionālā darbība

1958: 21. maijā pirmā pubilkācija – humoristiska skice "Kas ir greizsirdība? " laikrakstā "Padomju Students".
1960: ar stāstu "Piedodiet man!" (Padomju Students, 1960, 2. jūnijs) piedalījusies republikas jauno autoru seminārā. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp|issue:/p_001_past1960n19|page:3|issueType:P

Stāstu krājumi
1968: Divpadsmit fotogrāfijas
1982: Uz kurieni lido baltie tauriņi
2019: Klejojumu gadi

Tulkojumi no krievu valodas
1965: Jakovļevs, Jurijs. Kad atbrauc draugs. Rīga: Liesma.
1971: Jakovļevs, Jurijs. Vēstule no uguns salas. (Kopā ar Regīnu Frankenšteini.) Rīga: Liesma.

Citātu galerija

Par stāstu krājumiem "Divpadsmit fotogrāfijas" (1968) un "Uz kurieni lido baltie tauriņi" (1982)
“Līdzšinējā A. Darbiņas-Epneres veikumā, ko pārstāv abas minētās grāmatas, iezīmējas dažas raksturīgākās līnijas, kas konsekventi ieturētas abos krājumos kopā un ikkatrā stāstā atsevišķi. Pirmkārt – darbos tēlota tikai pilsētas vide un pilsētnieki. Ar savu atšķirīgo ritmu, kas tomēr ir savādāks nekā laukos, ar savu dzīvi un spriedumiem, vērtībām. Otrkārt – vidi un apstākļus, ko apraksta A. Darbiņa-Epnere, viņa labi pazīst. Bieži vien tēlotās personas ir viņas vienaudži, kas, šķiet, nereti ir nolūkoti dzīvē, šis tas varbūt arī uz savas ādas pārdzīvots. Katrā ziņā – nekompetenci autorei pārmest nevar. [..]Treškārt – īpatnējs, lakonisks, koncentrēts, varbūt mazliet telegrāfisks vai varbūt labāk teikt – fotogrāfisks ir A. Darbiņas-Epneres rakstības stils. Katrs viņas stāsts ir it kā filma, kas sastāv no atsevišķām epizodēm, kuras slīd gar acīm bez lieka ievada un paskaidrojumiem. Vai fotoalbums, kura saturu atklāj zināma secībā kārtotas bildes. [..] Šāds rakstības veids ļauj īsā materiālā aptvert diezgan lielu darbības laiku un lauku. Dod iespēju atmest tēlojuma mazsvarīgas detaļas, no vesela, gara notikuma ļauj izmantot tikai raksturojošos momentus, dialogus utt. [..] Ceturtkārt – gribas uzsvērt, ka Aldai Darbiņai-Epnerei ir savs dzīves vērojums, sava doma, sakāmais, sava filozofija. Viņa ne tikai prot tēlot dzīvi, bet nereti dod arī tās vispārinājumus, atziņas, kas dažreiz skan kā autores teksts, bet visbiežāk gan kā personu dialogi, domas. Varbūt spriedumi arī nav nekādi pasaules jaunatklājumi, tomēr – cik trāpīgi pateikti!”

Meldrājs, Jānis. Pilsētas dzīves ainas. Karogs, 1983, Nr. 7.