Aigars Tauriņš
Aigars Tauriņš (1973) - rakstnieks. Sarakstījis divus romānus - 1998. gadā romānu "Saule uz pieres" par dzīvi Latvijas armijā 90. gados (darbs godalgots ar veicināšanas prēmiju žurnāla "Karogs" un R. Gerkena romānu konkursā) un 2006. gadā romānu "Vasara bumbieros". 2002. gadā Krustpils tautas teātris iestudējis Aigara Tauriņa lugu "Saulespuķes zied".
Dzimšanas laiks/vieta
21.07.1973
Profesionālā darbība
DARBI
1998: romāns "Saule uz pieres" (Rīga: Karogs)
2002?: luga "Saulespuķes zied" (iestudējis Krustpils tautas teātris 2002. gadā)
2006: romāns "Vasara bumbieros" (Rīga: Lauku Avīze)
Citātu galerija
"pārliecinājis tiešais, nesamākslotais vēstījums, patiesā sūrme, ko jaunais rakstnieks nesen izbaudījis, dienēdams armijas rindās. Tēlojot galveno varoni Lotāru Nūrmiņu, kas ir jaunā rakstnieka līdzaudzis, A. Tauriņš saista lasītāju ar pašcieņas un garīgās stājas apliecinājumu, ar smalku, psīcholoģisku tēlojumu."
Irēna Lazdiņa. Apzinot un turpinot. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr. 10 (06.03.1999), 8. lpp.
"Romāna fabula vēsta par Lotāra Nūriņa nepilnu vienu dzīves gadu - atrašanos Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas pakļautībā Sardzes pulka 9. rotā. Romāna centrālais tēls pārvietojas galvenokārt pa horizontāli, pārvietojas no vienas telpas uz citu, proti, armija, slimnīca, guba, kopmītne. Centrālais kodols ir armija, kas atklājas kā sava veida pasaules mikromodelis, kurā valda citi likumi, citi spēles noteikumi nekā ārpasaulē, brīvībā. Laika gaitā jauniesauktie jeb duhi no mazohistiem pārtop par spēles dalībniekiem, hierarhijas balstiem, pielāgojas likumiem, taču attālinās no reālās dzīves. Armijas iekšpuse ir sprosts, kurš deformē vīrieti, neļauj viņam būt patiesam pret sevi, bet piespiež tēlot noteiktu lomu. Atsevišķu telpu kā pasaules mikromodeli latviešu literatūrā ir ekspluatējuši daudzi literāti, piemēram, G. Janovskis, K. Skalbe - salu, A. Upīts, A. Eglītis utt. Lai izteiktāk iezīmētu pasauļu atšķirību, Aigars Tauriņš izmanto leksiku, kuru lieto noteikta sabiedrības daļa, šajā gadījumā - armijā dienošie. Taču, lai cik cerīga arī nebūtu romāna devīze - "Apžēlot nedrīkst pakārt", nekādas leksiskas spēles teksts neuzrāda, tikai cenšas meklēt dialogu ar sabiedrību, iežēlināt lasītāju."
Rimands Ceplis. Nevaroņu paaudzes laikmets. Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 5 (01.02.1999), 7. lpp.
"Jauns autors (dzimis 1973. gadā), līdz šim literatūrā nav manīts, ar pirmo rāvienu uzcirtis romānu, kurā ne vēsts nedz no intelektuālisma, nedz no metaforu spēlēm, nedz arī pārliecīgām ambīcijām. Saule uz pieres ir tradicionāls lasāmgabals iz dzīves: jauna cilvēka pieredzējumi un pārdzīvojumi – ir gan skarbā realitāte, gan liriskie sapņi, gan pirmā mīlestība, gan liela vilšanās. Mazliet uzmanīgu gan dara autora piebilde grāmatas pēcvārdā: "..latviešu literatūrā negatavojos veikt apvērsumu, jo, ja cieši padomā, šodien nav ko pārāk vērst." Kāda gan jēga vispār ķerties pie rakstīšanas, ja autors tiecas vien papildināt jau tā milzīgos viduvējās lasāmvielas blāķus?"
Guntis Berelis. Aigars Tauriņš nevēlas neko apvērst. Tiešsaiste. Skatīts 21.06.2023. Pieejams: https://berelis.wordpress.com/1999/03/05/aigars-taurin-saule-uz-pieres/
Dzīvesvieta
Jēkabpils