Elza Stērste

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Dorbi: Darba autors (68); Atdzejotājs (1); Sastādītājs (2); Redaktors (2); Recepcijas persona (49)

Ilustrācijas: Persona attēlā(3)

VuordsElza Stērste
Papyldu vuordiLiekna-Virza
Pseidonims Naurēnu Elza
KopsavilkumsElza Stērste (1885–1976) – dzejniece, rakstniece, tulkotāja. Dzimusi Vecpiebalgā. Mācījusies augstākajā meiteņu skolā Jelgavā (1896–1902), studējusi Pēterburgas konservatorijā klavieru klasē (1906–10), Sorbonnas universitātē (1911–13). Strādājusi par skolotāju. Pēc apprecēšanās ar dzejnieku Edvartu Virzu kādu laiku nodevusies tikai literāram darbam. 1951. gadā notiesāta t.s. franču grupas lietā. Pēc četrarpus Sibīrijā pavadītiem gadiem tikusi atbrīvota un atgriezusies Latvijā. Literārā darba raksturīgākās īpašības – atturīgs smalkums, filigrāni izstrādāta un noslīpēta forma, muzikalitāte. Darbojusies arī prozā, dramaturģijā un bērnu literatūrā. Tulkojusi no franču valodas un rakstījusi apceres par franču dzeju.
Personiskuo informaceja Tēvs – Andrejs Stērste (1853–1921), skolotājs, jurists, valodnieks, dzejnieks un juridiskās terminoloģijas radītājs latviešu valodā. Māte – Elizabete Stērste (dz. Ieviņa, 1854–1936).
1896–02: mācījusies Paukera jaunkundzes augstākajā meiteņu skolā un Cinnius jaunkundzes mūzikas skolā Jelgavā.
1906–10: studējusi Pēterburgas konsrvatorijā klavieru klasē.
1911–13: studējusi Sorbonnas universitātē. mākslas vēsturi (1911-13).
1913–15: strādājusi par mūzikas skolotāju Jelgavā.
1918–20: strādājusi par franču valodas skolotāju Rīgas 2. pilsētas ģimnazijā.
1920: laulības ar Edvartu Virzu.
1921: piedzimst meita Amarillis.
1920– 40: galvenokārt strādājusi literāru darbu.
Vācu okupācijas laikā atsākusi strādāt par mūzikas skolotāju.
Pēc kara bijusi Leļļu teātra dramaturģe.
1951: notiesāta t.s. franču grupas lietā uz 25 gadiem spaidu darbos.
1955. gada maijs: pēc četrarpus Sibīrijā pavadītiem gadiem atbrīvota un atgriezusies Latvijā.
Profesionaluo darbeiba1903: pirmā publikācija – dzejolis "Krusts" žurnālā "Apskats" (15. nr.).
1920–1940: pēc apprecēšanās ar dzejnieku Edvartu Virzu kādu laiku nodevusies vienīgi literāram darbam.


Dzeja

"Prelūdijas" (1913; ar pseidonīmu Naurēnu Elza)
"Eizebijs un Florestāns" (1921)
"Zaļā gredzenā" (1928)
"Mezgloti pavedieni" (1934)
"Dzintara ceļš" (1941)
"Atstari" (1967, daļēji izlase)
"Saules koks" (1972)

Proza

Romāns "Andreja Zīles dzīve" (1937, beletrizēts tēva Stērstu Andreja dzīvesstāsts)
"Pasakas un noveles" (1934)
Garais stāsts "Vilciņš griežas" (1936).

Dzeja bērniem

"Piķa Brencis" (1939)
"Tālais ceļojums" (1939)
"Lāča miegs" (1942)
"Saulītei ir tāda vara" (1972)

Dramaturģija

Komēdija "Lāča galmā" (periodikā 1920)
"Arlekīna kāzas" (1938)

Lugas bērniem

"Tips un Taps" (teātrī 1961)
"Kurbads" (Raiņa lugas turpinājums)
Lugu krājums "Lauvas acenes" (1969)

Tulkojumi

F. de Fenelons "Odiseja dēla Telemaka piedzīvojumi" (1921)
Ž. Bedjē "Stāsts par Tristanu un Izoldi" (1922)
A. Franss "Taīda" (1927)
R. Rolāns "Kolā Brinjons" (1946)
O. de Balzaks "Gorio tēvs" (1949)
A. Dodē "Taraskonas Tartarens" (1960).

Stērstes tulkojumā izdota latviešu dzejas antoloģija franču valodā "Poemes lettons" (1931).

Rakstījusi apceres par franču dzeju:
"Franču romantisma pēdējais posms" (Ritums 1922)
"Pjērs Korneijs, Žans Rasins" (Ritums 1925)
"Moljērs" (Ritums 1925-6)

Publicējusi kultūrvēsturiskiem faktiem bagātas atmiņas par jaunības gadiem un ievērojamiem inteliģences darbiniekiem, par izsūtījuma laiku, Edvartu Virzu.

Citātu galerija
"Stērstes dzejā nav nekā robusta, histēriski skaļa, nav tur patosa, nedz slimīgas juteklības, ar vārdu sakot, nekā no tā visa, ar ko mēs esam paraduši sastapties mūsu pārējo dzejnieču lielākās daļas ražojumos. Ir tikai saulains rāmums, klusa skaidrība, vecās kultūras vītuma smarša un gracioza elegance, ar kurām tik bagāta vecu kultūrtautu dzeja, bet tik nabadzīga mūsu pašu literātūra. Šai ziņā Elza Stērste stāv mūsu dzejnieku saimē pilnīgi savrup. Varbūt, pāris (vīriešu dzimuma) kollēgas izņemot. Tik tuvu kā viņa, neviens vēl no mūsu cilts nav paguvis pieiet franču mākslas dzelmainiem atvariem. Un nevien pieiet, bet arī gremdēties viņos, pārbaudīt viņu dzelmes un tanī tomēr nenogrimt. Stērstes dzeja ir kā rūpīgi kultivētas, vāri maigas dienvidu šķirnes zara izdevies potējums pie sulota latviešu mežābeles celma. Pašas ābeles saknes nešķirami saaugušas ar mūsu dzimto zemi, bet viņas augļiem piemīt izsmalcinātas tīrkultūras augļu smarša un saulaini burvīgs saldums. Tas ir divu svešu, kaut gan ne diametrāli pretēju kultūru laimīgs savienojums (..). Stērstes dzeja ir tilts, ko cēlusi dzejnieces roka starp svešām kultūras pasaulēm. Un dzejnieka talants te svep un spēj vairāk nekā daudzas konferences un augsti mācītu profesoru priekšlasījumi."

Aleksandrs Grīns. Elza Stērste (Naurēnu Elza). Ilustrēts Žurnāls, Nr. 5, 1.05.1928.


"Debijas grāmatā jau parādās E. Stērstes raksturīgās iezīmes: koncentrācija, virtuozitāte atskaņotās dzejas "vīšanā", spēcīgs gleznieciskais elements un rotaļīga ironija. (..) Tomēr Prelūdijas valdzina arī vēl ar ko citu. Tas ir pārdzīvojuma tiešums, dziļums, jūtu svaigums, kas sasaista šo krājumu ar dzejoļiem, kuŗi radušies mūža beigās. (..) Par spīti stingri ieturētajām ārējās formas normām, E. Stērstes dzeja nekad nekļūst akadēmiski stīva vai samocīta. To atdzīvina sarunu valodas teicieni, šur un tur iesprausti piebildumi ikdienišķā tonī, dabiski līstošas, nereti trīsbalsienu atskaņas, tāpat skanīgas asonances. Dažviet ritma un atskaņu dēļ cieš valodas pareizums (piem., kāp 3. personā kāpj vieta; vilns, lai būtu atskaņa vārdam "pilns", skumš skumjš vietā un citi skaņu izlaidumi gan ar apostrofa zīmi, gan bez tās). Ļoti maz turpretim viņas dzejā smago salikteņu, kas bija tik iecienīti tā laika latviešu modernistu dzejā."

Veronika Strēlerte. Elza Stērste un Naurēnu Elza. Jaunā Gaita, Nr. 165, 1987. gada decembris.


"Dzejā smalku dvēseles noskaņojumu tēlojums, kas bieži tverts franču vai antīkās kultūras reāliju gaismā. Pēckara posmā pievērsusies galvenokārt dabas un meditatīvai lirikai. Stērstes dzejas forma filigrāni izstrādāta un noslīpēta, pārsvarā rakstīta jambos un trohajos, ir arī antīko strofu meistarīgas imitācijas."

Janīna Kursīte. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
SaiknisAnna Žīgure - Mozmeita
Jānis Žīgurs - Znots
Edvarts Virza - Veirs
Andrejs Stērste - Tāvs
Andrejs Spekke - Krystdāls
Andrejs Spekke - Māsasdēls
Amarillis Liekna-Virza - Meita
Diāna Jance - Radiniece
Nodarbesskolotāja
dzejniece
tulkotāja
dramaturģe
prozaiķe
Dzimšanas laiks/vieta18.03.1885
Naurēni
Naurēni , Inešu pagasts, Vecpiebalgas novads
Izglītojies1896–1902
Paukera jaunkundzes augstākā meiteņu skola
Jelgava
Jelgava

1896–1902
Cinnius jaunkundzes mūzikas skola
Jelgava
Jelgava

1906–1910
Pēterburgas konservatorija
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Klavieru klase


1910–1911
Rēriha Mākslas veicināšanas skola
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

1910. gadā atstāj konservatoriju un iestājas Rēriha Mākslas veicināšanas skolā.


1911–1913
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Paris, France

Mācās ārzemniekiem domātā kursā. Mācībām ir 3 pakāpes − sertifikāts franču valodā, diplomdarbs un doktora grāds.

Diplomdarbam Stērste izvēlas tematu par Bodlēra estētiku. Diplomdarbs saīsinātā versijā iespiests Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā 1920. g. Nr, 4.–5.

Stērste apmeklē arī Luvras mākslas skolu.

Darbavieta1913–1915
Jelgavas Ķeizariskā mūzikas skola
Jelgava
Jelgava

Skolotāja


1918–1920
Rīgas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010
Latviešu izglītības biedrības, vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas franču valodas skolotāja

1941–1945 (Datums nav precizs)

Vācu okupācijas laikā strādā par mūzikas skolotāju.


1945 (Datums nav precizs)
Latvijas PSR Valsts leļļu teātris
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050
Pēc Otrā pasaules kara – teātra dramaturģe.
Dalība organizācijās1945
Teātra biedrība

1959–1976
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedre
Ceļojums1921
Parīze
Paris, France
Kopā ar Edvartu Virzu.
Apcietinājums1951

Notiesāta t. s. franču grupas lietā. Piespriesti 25 gadi labošanas darbu nometnē.

Deportācija00.09.1951–1955
Taišeta
Tayshet, Irkutsk Oblast, Russia

Izsūtīta 1951. gada septembra beigās. 1955. gada maijā atbrīvota un atgriezusies Latvijā.

Miršanas laiks/vieta19.04.1976
Rīga
Rīga
ApglabātsRīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Zaļā gredzenā".
Literatūra
1929

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Mezglotie pavedieni".
Literatūra
1935

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Dzintara ceļš".
Literatūra
1944















Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VītaDatumsTipsVietas tips
  
1Naurēni
(Naurēni , Inešu pagasts, Vecpiebalgas novads)
18.03.1885Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Jelgava
(Jelgava)
1896 - 1902IzglītojiesPilsēta
3Jelgava
(Jelgava)
1896 - 1902IzglītojiesPilsēta
4Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1906 - 1910IzglītojiesPilsēta
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1910 - 1911IzglītojiesPilsēta
6Parīze
(Paris, France)
1911 - 1913IzglītojiesPilsēta
7Jelgava
(Jelgava)
1913 - 1915DarbavietaPilsēta
8Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010)
1918 - 1920DarbavietaĒka, māja
9Parīze
(Paris, France)
1921CeļojumsPilsēta
10Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 16/18, Rīga, LV-1050)
1945DarbavietaĒka, māja
11Taišeta
(Tayshet, Irkutsk Oblast, Russia)
01.09.1951 - 1955DeportācijaPilsēta
12Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav nūruodeits)ApglabātsKapsēta
13Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1959 - 1976Dalība organizācijāsĒka, māja
14Rīga
(Rīga)
19.04.1976Miršanas laiks/vietaPilsēta
"Es esmu pumpurā, kas taisās plaukt,
Es jūrā esmu, kas caur vilni dvašo,
Es esmu viens ar zvaigžņu skreju ašo,
Jo visur sevi gribu just un jaukt."

Elza Stērste dzimusi 1885. gadā Naurēnu mājās, Vecpiebalgas pagastā. Tēvs, Stērstu Andrejs, skolotājs, jurists, valodnieks, dzejnieks un juridiskās terminoloģijas radītājs latviešu valodā. Māte – Elizabete Stērste daudz palīdzējusi valodniekam Kārlim Mīhlenbaham, kurš meklēja savai vārdnīcai latviskus, senaizmirstus vārdus, viņa zinājusi daudz šādu vārdu un izteicienu. Elzai ir vecākā, viņai ir trīs māsas – un māte vēlējusies, lai visas četras māsas vasarā ģērbtos baltās kleitās – un divi brāļi.

Jelgavā Elza apmeklē Paukera jaunkundzes augstāko meiteņu skolu un Cinnius jaunkundzes mūzikas skolu. Viņa raksta pirmos dzejoļus krievu, vācu un franču valodā. Katram dzejolim blakus – zīmējums, jo Elzai patīk arī zīmēt. Skolu beigusi, viņa grib doties uz Pēterpils konservatoriju, bet Japāņu kara un 1905. gada revolūcijas dēļ tēvs viņu no šī nodoma atrunā. Nemieriem nostājoties, Elza uzsāk studijas Pēterpils konservatorijas klavieru klasē, taču mācības jāpārtrauc nervju sāpju rokās dēļ. 1910. gadā Elza iestājas Rēriha Mākslas veicināšanas skolā, bet 1911. gadā viņa dodas uz Parīzi, lai studētu Sorbonnas universitātē. Mācībām ir 3 pakāpes − sertifikāts franču valodā, diplomdarbs un doktora grāds. Elza Stērste beidz filoloģijas fakultāti, diplomdarbam izvēloties tematu par Bodlēra estētiku. (Diplomdarbs saīsinātā versijā iespiests Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā 1920. g. Nr, 4.–5.) Parīzē Stērste apmeklē arī Luvras mākslas skolu, un franču valodu viņa pārzin tik labi, ka var tulkot latviešu dzeju franciski.

1913. gadā ar Naurēnu Elzas vārdu iznāk viņas pirmais dzejoļu krājums "Prelūdijas". Debijas grāmatā jau parādās Stērstes dzejai raksturīgās iezīmes: koncentrācija, virtuozitāte, spēcīgs gleznieciskais elements un rotaļīga ironija. "Prelūdijas" valdzina ar pārdzīvojuma tiešumu, dziļumu un jūtu svaigumu. (Veronika Strēlerte. Elza Stērste un Naurēnu Elza. Jaunā Gaita, Nr. 165, 1987. gada decembris.)

Atgriezusies Latvijā, Stērste strādā Jelgavas Ķeizariskajā mūzikas skolā un vēlāk Latviešu izglītības biedrības un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā par franču valodas skolotāju. 1920. gada rudeni Elza Stērste salaulājas ar Edvardu Virzu. 1921. gadā piedzimst viņu meita, kurai dzejnieki dod vārdu Amarillis.

Pirmā diena
Kur vakar viss vēl trakoja kā auka,
Tur dārzu zaļu atstaro nu rūts,
Un viss ir rimis dvēselē un laukā:
Dus Amarillis mierīga pie krūts
Kā bitīte, kas ziedā medu sūc,
Es ilgi klausos viņas dzīvā dvašā
Un mani apņem mūžīgs noslēpums.
Bet dienvids nolaidies ir dabā plašā
Un lūpās aprimst katrs Jautājums —
Laiks apstājies ir saulains pāri mums.

1920. un 30. gados Elza Stērste galvenokārt nodarbojas ar rakstniecību. Iznāk dzejoļu krājumi "Eizebijs un Florestāns" (1921), "Zaļā gredzenā" (1928), "Mezgloti pavedieni" (1934). Viņa uzraksta romānu "Andreja Zīles dzīve" (1937, beletrizēts tēva Stērstu Andreja dzīvesstāsts), tiek izdoota grāmata "Pasakas un noveles" (1934) un garstāsts "Vilciņš griežas" (1936). Top dzeja bērniem "Piķa Brencis" (1939) un "Tālais ceļojums" (1939), izdota luga "Arlekīna kāzas" (1938). Elza Stērste tulko no franču valodas. 1931. gadā Stērstes tulkojumā iznāk grāmata "Poèmes Lettones", īsa latviešu dzejas antoloģija franču valodā.

Izceļot atšķirīgo Stērstes dzejā, Aleksandrs Grīns raksta: "Stērstes dzejā nav nekā robusta, histēriski skaļa, nav tur patosa, nedz slimīgas juteklības, ar vārdu sakot, nekā no tā visa, ar ko mēs esam paraduši sastapties mūsu pārējo dzejnieču lielākās daļas ražojumos. Ir tikai saulains rāmums, klusa skaidrība, vecās kultūras vītuma smarša un gracioza elegance, ar kurām tik bagāta vecu kultūrtautu dzeja, bet tik nabadzīga mūsu pašu literātūra. Šai ziņā Elza Stērste stāv mūsu dzejnieku saimē pilnīgi savrup. Varbūt, pāris (vīriešu dzimuma) kollēgas izņemot. Tik tuvu kā viņa, neviens vēl no mūsu cilts nav paguvis pieiet franču mākslas dzelmainiem atvariem." (Aleksandrs Grīns. Elzas Stērstes jeb Naurēnu Elzas 25. gadu dzejnieces darbības atcerei. Ilustrēts Žurnāls, Nr.5 (01.05.1928))

Lai arī Elza Stērste raksta "Sievieti stādu ļoti augstu, sevišķi latvju sievieti, kas ir skaista un gudra, mūsu rases lepnums. Sieviete mākslā sniedz īpatnīgas vērtības, viņa ir smalkāka un intīmāka nekā vīrietis, bieži vien izglītotāka un darbā izturīgāka." (Elza Stērste. Zeltene, Nr.8 (15.04.1933)) un savā dzejā viņa ieraksta daudzus specifiski sievišķus motīvus, tomēr dzejas vēstītājs Stērstes dzejā bieži vien ir vīrietis – dzejnieks, nevis dzejniece. Kā raksta Māris Čaklais, Stērste izvēlas vīriešu dzimti, lai radītu cilvēka, ne vien sievietes tēlu, tādējādi norādot uz pieņēmumu, ka tikai vīrišķais piedāvā vispārcilvēcisko, bet sievišķais – apzīmē atšķirību. (Māris Čaklais. Lai kā, bet arvien mīlēšu vēl. Literatūra un Māksla, Nr.12 (22.03.1985) Stērstes dzeja būtu interesants izpētes objekts arī sievišķās rakstības skatījumā, aplūkojot, kā caur sieviešu radītajiem tekstiem iespējams apšaubīt kanona vēstījumus, kas veidojuši un turpina veidot mūsu izpratni par universālo.

Vācu okupācijas laikā Elza Stērste atsāk strādāt par mūzikas skolotāju. 1944. gada jūlijā Jelgavā, bojā iet Elzas Stērstes vecāku nams, plašā bibliotēka un manuskripti, kas īsi pirms Jelgavas krišanas bija pārvesti no Rīgas.

"Jelgavas dārzi – rozes un pelni,
Smaržas un pelni dūmos un liesmās,
Kādi nu jūsu vakari melni,
Tukši un melni nīcības briesmās.

Bēgoši putni, bēgošas ēnas,
Sagrūst viss kopā uguņu jūrā,
Bet tur, aiz mūra, spokaini lēnas
Smaržo vēl rozes dūmakā sūrā."

Pēc kara Stērste strādā Leļļu teātrī kā dramaturģe. 1951. gadā viņa tiek notiesāta t.s. franču grupas lietā uz 25 gadiem spaidu darbos. Pēc četrarpus Sibīrijā pavadītiem gadiem 1955. gada maijā viņa atbrīvota atgriežas Latvijā – nestuvēs, paralizēta, bez kreisās puses rokas un kājas kustībām. Vislielākais prieks viņai par iespēju ar veselo roku rakstīt: "Rakstāmā vēl tik daudz, bet laika atlicis visai maz."

Apraksts sagatavots 2020. gada martā. Informāciju sagatavoja Zita Kārkla.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.